Guna Zeltiņa 02.12.2019

Iemīlējušies? Nē, apsēsti – ar teātri

izrade
Skats no izrādes "Iemīlējies Šekspīrs" // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Pirms iestudējuma “Iemīlējies Šekspīrs” pirmizrādes Dailes teātrī režisors Rolands Atkočūns izteicies, ka sākotnēji viņš teātrim piedāvājis iestudēt arī Dostojevska “Velnus”, nosaucot uzvedumu “Apsēstie”. Tomēr izšķīries par Lī Hola lugu, kas veidota pēc populārās un oskarotās filmas scenārija, jo mūsdienu agresīvajā un raižpilnajā pasaulē vēlējies runāt par mīlestību, radīšanu, mūžīgo, parādīt to, ka arī tādiem izciliem cilvēkiem kā Šekspīrs vai Mārlovs bija tādas pašas vai vēl lielākas problēmas nekā mums, dodot iespēju paskatīties uz viņiem it kā caur palielināmo stiklu (intervija izdevumam Neatkarīgā Rīta Avīze). Lai gan iestudējuma žanrs ir pieteikts un arī tiek realizēts kā komiska drāma, izskatās, ka Dailes teātra skatītājs tomēr ir ticis pie apsēstajiem un apsēstības. Tikai tā nav drūma un pašiznīcinoša, bet gan radoša un, protams, brīžiem arī komiska apsēstība ar teātri un dzeju.

Bez izskaistinājuma un pompozitātes

Režisors ir arī paudis savu netīksmi pret filmas dekoratīvismu un izskaistinājumiem, tādēļ izrādē neredzam ne krāšņus stila tērpus, ne greznas pils zāles. Lai būtu tā! Sākotnēji gan mulsina tumšām katakombām līdzīgā, priekšplānā izvirzītā scenogrāfijas daļa, kur gar sienām izmisīgi un skaļi sitas radošas vājveices izmocītais Daiņa Grūbes Vils Šekspīrs. Taču pamazām sienas atkāpjas, paverot skatienam atspirdzinoši zaļu un bagātīgu meža – parka – dārza ainavu ar kokiem un krūmiem podiņos, “zāles” paklājiņiem uz pakāpieniem, vīteņaugiem klātu sienu skatuves aizmugurē un nelielu balkoniņu virs tās. Mārtiņa Vilkārša radītā telpa un vizuālā vide ir gan tēlaina un izteiksmīga, gan daudzfunkcionāla: izmantojot dažādus segmentus, tā kļūst gan par mīlētāju satikšanās vietu (ar nenovēršamu atsauci uz Džuljetas balkonu), gan teātri, tavernu vai karalienes pils zāli. Fonā redzamās kustīgās videoprojekcijas, ko veidojis video mākslinieks Artis Dzērve, un Oskara Pauliņa radītās gaismu spēles skatuvi brīžiem pārvērš gluži maģiskā telpā, it kā vizualizējot galvenā varoņa vīzijas un fantāzijas, un tā ir īsta bauda acīm. Vērienu iestudējumam – pat ārpus komiskās drāmas ietvariem – piešķir arī Giedra Puskuniga lieliskā mūzika.

Skatuves telpas izmantojums gan šoreiz raisa vairākus iebildumus un jautājumus. Daudzpakāpju konstrukcija ar meža zaļumiem ir ievietota tik dziļi Dailes teātra lielajā skatuvē, ka rada attālinātu iespaidu pat pirmajās rindās sēdošajiem. Protams, plašā ansambļa izkārtojums uz vēl plašākās skatuves ir īsts profesionāls izaicinājums katram režisoram. Taču kālab Atkočūns tik intensīvi izmanto telpas vidējo un aizmugures plānu, bet salīdzinoši maz – skatuves priekšplānu? Šāds jautājums nedod mieru gandrīz visu izrādes laiku. Vairākas pirmā cēliena pietuvinātās mizanscēnas (piemēram, teātra īpašnieka Henslova pārmācīšana) savukārt ir tik neveiklas, ka tieši tās, manuprāt, pelnījušas atrasties fonā. Mērķtiecīgāks un pārliecinošāk realizēts šķiet mizanscēnu izkārtojums uzveduma otrajā daļā, īpaši noslēguma skatā, kad beidzot tiek spēlēta Šekspīra jaunā luga.

Arī kostīmu risinājums šoreiz raisa pretrunīgus iespaidus. Saskaņā ar režisora ieceri tajos dominē mūsdienīgums, un kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa rīkojusies brīvi un ar smaidu. Piemēram, lorda Veseksa grezna auduma žakete sakomplektēta ar baltām sporta biksēm un botām, izņurcītajam Henslovam piešķirts balts žabo, bet Elizabetes laika stāvās apkakles izveidotas mūsdienu ceļotāju lidmašīnās un auto pārbraucienos iecienīto kakla spilventiņu formā. Elegants izdevies aktieru trupas baložzili-pelēkais ietērps ar svārkiem un kleitām vīriešiem – sieviešu lomu tēlotājiem izrādes noslēguma ainā, par ko pamatoti amizējas skatītāji. Neitrāli ir veidoti Šekspīra un Mārlova mūsdienīgie apģērbi, un Ieva Segliņa, protams, izskatīsies un arī izskatās lieliski jebkurā tērpā – arī Violas vienkāršajā sarkanajā vai gaišzilajā kleitiņā. Taču Indras Briķes karalienei veidotie tērpi šķiet tik komiski pārspīlēti grezni, ka drīzāk atgādina karnevāla tērpus (ainā ar spoguli, ko viņai pat ejot priekšā tur kambarkungs, ironizēts arī par Elizabetes narcisismu).

Pēc izrādes kāda skatītāja bēdīgi vaicāja: “Vai tad Viola nebija pelnījusi kaut vienu greznu kleitiņu – tik tādas, kur, pat pie karalienes ejot, var rokas kabatās sabāzt?”

Vils Šekspīrs - Dainis Grūbe, Viola de Lesepsa - Ieva Segliņa // Foto - Mārtiņš Vilkārsis

Stāsts par radīšanu

Šajā interpretācijā dominē ne mīlas stāsts, bet stāsts par radīšanas mokām un gandarījumu, par teātra “putekļiem un sviedriem” un neaprakstāmo, gluži maģisko sajūtu, kad pēc visām ciešanām un haosa priekškars tomēr paceļas un sākas izrāde. Komiska piezemēšana vismazāk ir skārusi galveno varoņu trijotni – Daiņa Grūbes Šekspīru, Ievas Segliņas Violu de Lesepsu un Laura Subatnieka Kītu (Kristoferu) Mārlovu. Cik aizkustinoši Subatnieka Kīts draugam Vilam palīdz sacerēt Violai veltīto sonetu “Vai tevi saukt par pavasara dienu?”, kas tagad pazīstams kā 18. sonets! Un Ievas Segliņas Viola patiesi ir kā pavasara diena – gaiša, svaiga, aizrautīga, temperamentīga. Mūzas ideāls. Ar dzeju un teātri apsēsta, apsēsta vislabākajā nozīmē, jo tieši tā – un mīlestība – piešķir jēgu viņas, bagātas mantinieces, rāmi garlaicīgajai dzīvei. Absolūti pārliecinošs Ievas Segliņas aktierdarbs.

Izrāde ļauj izsekot tam, kā drauga atbalsts un iepazīšanās ar Violu pamazām pārvērš visu Grūbes Vila būtību un skatuvisko esību, piepildot to ar jaunu enerģiju un dzīvības sulām, kas iecerētajai komēdijai par Romeo un Eteli, laupītāja meitu, ļauj pamazām pārtapt par klasisko mīlas traģēdiju.

Protams, šajā tapšanā un radīšanā ir arī ne mazums komisma, krietni daudz apsēstības un vēl vairāk – haosa. Teātra īpašnieks Henslovs, kura lomā kolorīti un precīzi iejuties Valmieras teātra aktieris Imants Strads (Juris Bartkevičs veselības stāvokļa dēļ šo lomu pagaidām nespēlē), plēš matus, jo nav ne apsolītās lugas, ne aktieru. Arta Robežnieka atveidotais piekasīgais “naudas maiss” Fenimens ir pārņemts ar viņam uzticēto Aptiekāra lomiņu “Romeo un Džuljetā”, utt. Taču pat sava laika slavenais, iedomīgais aktieris Neds (Edvards) Aleins, kuru Lauris Dzelzītis atveido ar smalku pašironijas devu, spēj pārkāpt savam egoismam un lietišķi izrīko kolēģus. Būtiski ir tas, ka, neraugoties uz dažbrīd valdošo haosu un neizkārtotību, iestudējuma veidotāji ļauj mums izjust šo radīšanas garšu, maģiju, kas neorganizētu iesācēju un salašņu (jeb pavisam skarbi – atkritumu, kā teikts lugā) baru spēj pārvērst par mākslas brālību, un tā, manuprāt, ir lielākā iestudējuma vērtība.

Vai Kīts Mārlovs gāja vai negāja bojā kautiņā krogā, vai tā bija vai nebija imitēta nāve – galvenais, ka viņš turpina dzīvot savos draugos un viņu mākslā. Tā ir atziņa, ko finālā vienkārši un skaisti apliecina Dainis Grūbe un Lauris Subatnieks savās pēdējā laika veiksmīgākajās lomās.

Skats no izrādes "Iemīlējies Šekspīrs" // Foto - Matīss Markovskis

Arī latviešu publikai patīk suņi

Asprātīgi ir tas, ka karalienes Elizabetes slavenā rudā parūka te rotā ne tikai karalienes, bet arī abu viņas galmadāmu, kas atveido arī bordeļa meičas, galvas. Elizabetes laika deju vietā gan ieraugām tikai galminieku komisku lēkāšanu un kabarē dejotāju kustības abām Mollijas un Keitas, kroga padauzu un Ģērbēju atveidotājām Anetei un Ingai Krasovskai (viņa arī kustību konsultante). Žēl, ka viena no materiāla piedāvātajām iespējām ir izmantota vienpusīgi un mazinteresanti.

Ko šajā Dailes teātra izrādē dara suns Hugo, kurš pat minēts programmiņā? Šekspīra lugā “Divi veronieši”, kas te tiek rādīta karalienei, no autora ierakstīts un darbojas suns Krebs, kas pieder kalpam Lānsam un slikti uzvedas. Ievērojamais šekspirologs Stenlijs Velss ir izteicies, ka tā ir vismazākā bezvārdu loma, kas jebkad ir “nozagusi” vislielāko skatuvisko uzmanību, un patiesi – jebkurš suns, kurš piedalās jebkurā Šekspīra agrīnās un teju par vājāko atzītās lugas interpretācijā, izpelnās nedalītu skatītāju atsaucību. Vienā no filmas “Iemīlējies Šekspīrs” epizodēm Džūdijas Denčas karaliene Elizabete gardi smejas par to, kā suns rausta savu saimnieku, kurš sapinies viņa saitē (kā zināms, Elizabetei patika rupji joki). Dailes teātra izrādē pat īsti netop skaidrs, kādēļ karaliene tā uzmīļojusi šo suni, jo Hugo tikai noskrien pāri skatuvei. Toties finālā skatītāji šo suņa pārskrējienu novērtē ar kupliem aplausiem.

Skats no izrādes // Foto - Mārtiņš Vilkārsis

Jautājums arī, ko izrādē dara beļģu sirreālista Renē Magrita glezna “Cilvēka dēls” – vīrieša seja, ko aizsedz zaļš ābols un kas finālā pēkšņi parādās skatuves fonā? Ja tā iecerēta kā intelektuāla provokācija, atgādinot par mūžīgo un biblisko grēka simbolu, kas aizsedz esības būtību, tad izrādes laiktelpā tā šķiet krietni novēlota. Vai iestudējuma veidotāji pieņem vai ironizē par Magrita atziņu, ka viss, ko mēs redzam (vai tikko redzējām), slēpj kaut ko citu un ka mēs vienmēr vēlamies redzēt to, kas ir paslēpts aiz tā, ko mēs redzam? Katrā ziņā – vielu pārdomām šis iestudējums neapšaubāmi sniedz. Apliecinot gan kolektīva radošo potenciālu un varēšanu, gan to, ka lielākā problēma Dailes teātra krīzes (tomēr, tomēr!) situācijā ir režija.

 

Drukāt 

Atsauksmes

  • Sazinkas 02.12.2019

    Savā ziņā izrāde ir kārtējais trumpis DT aktieru rokās, jo problēma ir ne tikai neesošā mākslinieciskā vadībā, bet arī režijā.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt