Toms Čevers 04.12.2019

Viens pats

Skats no izrādes // Foto – Jānis Deinats

Vienkāršāk ir pateikt, par ko nav Alvja Hermaņa izrāde “Baltais helikopters”. Tajā pavisam noteikti neuzzināsiet, kādēļ Benedikts XVI, viņš arī Jozefs Racingers, labprātīgi pieņēma vēsturisku izšķiršanos, respektīvi, vēl dzīvam esot, atteikties no Romas katoļu baznīcas Pāvesta titula – no garīdzniekam izrādītā milzu goda un vienlaikus uzkrautās atbildības turēt rūpi par katoļticīgajiem, kuru skaits pārsniedz miljardu. Intervijā pirms pirmizrādes režisors pauda, ka atklājis turpat 20 iespējamos demisijas iemeslus. Alvja Hermaņa lugā, kas ir izrādes pamatā, izskan tikai dažas un jau vispārzināmas – pāvesta veselības stāvoklis, gaismā nākušās mahinācijas, apsaimniekojot Vatikāna prāvos aktīvus, sabiedrības viļņošanās sakarā ar garīdznieku seksuālo apetīti, tajā skaitā pret sava dzimuma pārstāvjiem, ticības un arī baznīcas krīze, tai vairs nespējot pildīt Eiropas vienotājas lomu un uzturēt tradicionālās vērtības.

Zināms, ka uzticēties izrāžu pieteikumiem nav diez ko prātīgi, ne tikai dažkārt neveiksmīgi artikulētas uzveduma idejas, bet arī radošo plānu neizbēgamās plūstamības dēļ. Kaut vai atcerēties Jaunajā Rīgas teātrī šosezon tapušo Gata Šmita iestudējumu “Meklējot Spēlmani”, kas pretēji solītajam praktiski nepieskārās Pētera Pētersona 1971. gada izrādes “Spēlējot Spēlmani” arheoloģijai, savulaik leģendāro uzvedumu redzējušos tāpat atstājot vientuļus viņu pašu spilgto atmiņu iespaidos. Un būtībā tas jau arī nav tik svarīgi, ja ir rezultāts, kas rosina refleksiju. Protams, tas diezin vai ir Alvja Hermaņa gadījums, kurš, visticamāk, savu radošo enerģiju nepieļauj darbināt tukšgaitā, un viņš jau principā arī nebūtu viņš, ja neļautos manipulācijām ar skatītāja gaidām un uztveri, sagādājot pārsteigumus un pārbaudījumus. Un tomēr – par ko ir izrāde?

Skats no izrādes // Foto – Jānis Deinats

Nav jāatgādina, ka mūsdienu teātrim piedien mākslas tēlos ne tikai ievīt sev būtiskas tēmas, bet arī atspoguļot paša mākslinieka personības iezīmes, kas notiekošajam piešķir nepastarpināta īstuma un tādēļ uzticamības kvalitāti.

Alvis Hermanis savos režijas darbos ilgstoši risinājis tēmu par laikmeta maiņu, piederības izjūtu laikam, vietai un apstākļiem un arī savu vietu šajās pārbīdēs.

Tā pamanīta jau 1993. gada “Marķīzē de Sadā”, Normundam Naumanim rakstot, ka “Hermanis gribējis nofiksēt to skaisto miera mirkli pirms Pasaules bojāejas”, padarot ieraugāmu “ilgošanās pasauli, kurā neeksistē jēdzieni Laiks, Vieta un Patiesība”. Un cik pārsteidzoši, ka pirms 25 gadiem šī izrāde pretendēja “noārdīt ieskatu, ka galvenais teātrī ir saturs, ko sadzird un saredz ikviens” [1]. Turklāt, ja līdz šim, piemēram, izrādēs “Pakļaušanās” un “Brodskis/ Barišņikovs” tās bija vairāk vai mazāk pašrefleksīvas pārdomas, kurām ļauties netieši tika aicināts arī skatītājs, tad šoreiz izrāde tuvojas pareizās dzīvesziņas vai pareizā, tas ir, melanholiskā, garastāvokļa sprediķim. Bet propaganda vienmēr ir agresīva, jo, nevis pārliecina, bet piespiež noticēt. Un 21. gadsimtā tā ir vēl viena griezīga skaņa milzu informācijas troksnī.

Skats no izrādes // Foto – Jānis Deinats

Alvis Hermanis, neapšaubāmi protot izvēlēties mērogus, runā ar Jozefa Racingera muti. Un viņš ir ļoti simpātisks – kurš gan negribētu tādu pāvestu. Atturīgs, pieklājīgs, inteliģents, bet ar savām zināšanām neplātās, ieinteresēts sarunu biedrs. Spēles telpa nav iekārtota gluži naturālistiski un nav saskatāma arī kāda simboliska slodze. Scenogrāfes Kristīnes Jurjānes iekārtotie apartamenti ir parasti, cik nu parastas var būt pāvesta telpas. Te viņš labprāt iemalko aliņu, skatoties futbola spēles translāciju, vēl vairāk – viņš stīvo sutanu labprāt nomainītu pret ērtu džemperi vai jaku. Un nemaz nedomājiet, ka viņš to arī slepus neuzvelk, izņēmis no pagultē noslēptās tirgus tašas. Un atkal sajūtas kā mājās, kuras reiz pametis savas misijas vārdā.

Lugas pamatā ir pāvesta un viņa privātsekretāra Georga saruna, pārsātināta ar vēsturiskiem faktiem un atsaucēm uz notikumiem, kuru dalībnieks dažādos savas dzīves un karjeras posmos bijis Jozefs Racingers. Tā drīzāk ir bezskaislīga citātu kolāža, kas bez kādiem kāpumiem vai kritumiem, atklātiem konfliktiem vai likumsakarībām monotoni gaužas par relatīvisma graujošo ietekmi uz morāli, par tradicionālo vērtību devalvāciju, bet risinājumu, tā vien šķiet, meklē stingrībā, skaidrībā un noteiktībā, lai gan šīm īpašībām ir maz sakara ar patiesu mākslu, kuras spēks ir tās daudznozīmīgumā.

Tā vārdā autors acīmredzot nav pamanījis kādu loģikas misēkli, kas neļautu noticēt spriedzei runātāju starpā, ja arī tāda izveidotos. Privātsekretārs pāvestu iztaujā kā pie bikts, bez atelpas sperot ārā vienu jautājumu pēc otra, saņemtās atbildes ne īsti apdomājot, ne arī piefiksējot. Bez jebkādas aiztures viņš uzdod arī, maigi sakot, infantilus jautājumus no sērijas “cik tuvu var piekļūt Dievam” un “kā Dievs varētu izskatīties”. Nav brīnums, ka pāvests grib pamest Svēto Krēslu, ja reiz viņa tuvākā uzticības persona, ar kuru viņš diendienā pavadījis turpat astoņus gadus, ne tikai fragmentāri orientējas vēsturē, baznīcas vēsturi ieskaitot, bet arī šaubās par ticību kā beznosacījuma pārliecību. Šādos dotajos apstākļos Kasparam Znotiņam ir visai mazas iespējas izveidot patstāvīgu privātsekretāra Georga tēlu. Un vai arī tas ir tikai misēklis, ka lugā nav ne vārda par pedofilijas skandāliem, kuros garīdzniecība tikusi ierauta un kurus nekādi nevar vienkārši skaidrot ar pagrimušu morāli un izlaidību?

Privātsekretārs Georgs strādā kā sensāciju mednieks žurnālists, kurš uzklupis savam nogurušajam izpētes objektam, lai no tā izspiestu vēl palikušo sulu un pēc tam pamestu novārtā. Tāpēc arī nav saprotams, kāds ir viņa rīcības mērķis. Vai tiešām viņš grib vienīgi laikus papildināt šķirkli “pāvests” interneta enciklopēdijā, izvēlējies to kā labāko paņēmienu baznīcas autoritātes atgūšanai? Ja tā, tad vai viņam jau nebija gana daudz laika apkopot nepieciešamo informāciju un izdarīt to elegantākā veidā? Tādējādi rodas safabricētas intervijas iespaids, kur atbildes jau laikus saskaņotas ar jautājumiem, kas tikai forsē režisora uzstājīgi pausto pārliecību.

Kaut arī izrādei “Brodskis/ Barišņikovs” nespēju pieslēgties emocionāli, vien intelektuāli novērtēt Kristīnes Jurjānes saorganizēto jūgendstila noskretušo paviljonu kā aizgājušā laikmeta zīmi, šoreiz tieši Mihaila Barišņikova klātbūtne Jozefa Racingera tēlā nodrošināja vienīgo cilvēciski patieso izrādes vēsti par vientulību un bēgšanu vai atgriešanos pie sevis. Jozefs Racingers vairs nejūtas pontifikātam piederīgs – viņš skaidri apzinās, ka esošajos apstākļos baznīca nespēj pildīt misiju, ko sev uzticējusi, un ka zināmā mērā pats kļūst šī amata necienīgs, jo baidās atzīt vispirms jau sev, ka saglabāt ticību mūsdienu pasaulē kļūst aizvien grūtāk. To ne tikai uzsver mākslinieka nepretenciozā rosība, bet arī horeogrāfiskie numuri, kas ik pa laikam pārtrauc izrādes darbību, viņam nostājoties zem rēgainas gaismas kūļa savas aptumšotās istabas vidū. Tik tiešam nav nozīmēs, ko viņš izpilda un kā to sauc, bet gan kas to izpilda un kāpēc. Viņa ķermenis raustās, stiepjas un dreb koncentrēti un noteikti, it kā ar prātu savus muskuļus kontrolējot, līdz emocijas tomēr pārņem vadību.

Šajos mirkļos Mihails Barišņikovs pārliecina, ka viņa Jozefs Racingers mīl pasauli sevī, nevis sevi pasaulē, kas laikam jau ir tik neatgriezeniski bojāta, ka tajā nav iespējams ieviest kārtību. Bet pāvests pasauli mīl ne tikai tāpēc, ka citas nav, bet tāpēc, ka viņš ir tās daļa.

Acīmredzot, līdzīgi kā Jozefs Racingers, arī Mihails Barašņikovs, kaut arī plašus panākumus un atpazīstamību guvis, tomēr paliek autsaiders. Un, lai gan ir velkamas zināmas paralēles Mihaila Barišņikova un Alvja Hermaņa dzīves gājumā, grūti saskatīt, kādēļ gan arī režisors sevi redzētu nepieņemtā un nesaprastā statusā.

Māsa Tabiana ir mazais, nejēdzīgais cilvēks, no kura neko neprasa un neko arī negaida. Gunas Zariņas groteskajā izpildījumā viņas varone ir sirsnīgi apsmaidīta, viņas iztapību tikai paspilgtina neveiklās kustības, kuru cēlonis nav tik daudz vecums, cik kādi garīga rakstura traucējumi. Māsas parādīšanās grūtsirdīgajā kontemplācijā par nepiederīgā un neiederīgā cilvēka traģēdiju ievieš kādu ironisku noti, kas režisora izrādēs allaž bijusi klātesoša, piešķirot vēl vienu šķautni notiekošā interpretācijā. Šajā salikumā tā gan tiecas iezīmēt galvenā varoņa snobisko dabu un uzsvērt viņa personīgi risināmo problēmu lielo nozīmi, taču Mihaila Barišņikova lādzīgā izturēšanās novērš jebkādas varoni negatīvi raksturojošas konotācijas.

Skats no izrādes // Foto – Jānis Deinats

Aktrises raksturotājas māka no tiesas ir apbrīnojama, bet tā nepārsteidz un tādēļ krietni slāpē potenciālo jaudu, un, kā zināms, svarīgāk par to, kā spēlē, ir tas, ko spēlē. Savulaik, vērojot citas aktrises štampu, kāds kritiķis, acīmredzot neesot viņas personības savaldzināts, par to izteicās kā par “aizraušanos ar kārtējo – uķipuķi dīvainītes — kleinkājes kroplītes formālu atražošanu, kad skaidri redzams, ka no aktrises uz skatuves atrodas vienīgi dekoratīva čaula, nekā personīga”. [2]

Taču, kad izrādē pieklust vārdi, bet vairāk vietas dots darbībai, arī vēstījumam izdodas atsvabināties no sludinošās intonācijas. Tā tas ir ar Mihaila Barišņikova horeogrāfiskajām etīdēm un arī izrādes zīmīgo finālu. Ētiskos ideālus aizmirsušo pasauli nevar parādīt, bet to var ļaut iztēloties. Benedikta XVI baltā propellera plēsīgie dārdi, viņam atstājot Vatikānu, kā pragmatiskās un ciniski racionālās pasaules zīme izaicina atskaņotā garīgā dziedājuma visnotaļ baisi dobjo skanējumu, un kļūst skaidrs, ka viss prasa savu tiesu.

Veroties ciet priekškaram, helikoptera rūkoņu pārmāc un pēdējās apklust baznīcas skaņas. Teju ar varu izrauta uzvara. Kā vārdā, ko tā prasa un kāda ir tās vērtība, – tas ir jautājums.

Nobeigumam. Izrāde nevar izveidoties nekur citur kā vien skatītāja galvā. Un galva ir tāda pati gan ikdienas skatītājam, gan teātra kritiķim. Skatoties izrādi vai rakstot par to, nav iespējams un nav arī vajadzīgs atslēgt savu pieredzi, zināšanas un temperamentu. “Patīk” vai “nepatīk” ir ļoti vājš arguments jebkādam pamatojumam, bet, protams, subjektīvs ieskats neizbēgami paspilgtina vai tušē viena vai otra izrādes elementa nozīmi un iedarbības spēku. Un rodas savstarpēji izslēdzošas recenzijas, kas, bez šaubām, diskreditē kritiku. Bet ko domāt, ja bez uzmanības atstāti būtiski izrādes aspekti, nerēķinoties ar citu skatītāju versijām par redzēto, vai vispār atšķiras izpratne par būtisko?

 


[1] (sast. Laima Slava) Alvis Hermanis – Rīga: Neputns, 2016. 32. lpp.

[2] Seksuāli politiskais nekas. Normunda Naumaņa recenzija par izrādi “Siseņi” Mihaila Gruzdova režijā. Skat.: https://www.diena.lv/raksts/kd/zinas/seksuali-politiskais-nekas-642732

 

Drukāt 

Atsauksmes

  • DZ 04.12.2019

    !Neiederība - tas ir subjektīvais apzīmējums, ko piefiksēju skatoties, ja man kāds prasītu vienā vārdā raksturot šo izrādi. Un pat ne tik daudz cik savas neiederības baznīcā, bet baznīcas pārgājušās iederības savā dzīvē apzināšanās. Neatgriezeniski, visas domas jau izdomātas.

    Attiecībā uz recenzenta pausto "kādēļ gan arī režisors sevi redzētu nepieņemtā un nesaprastā statusā" - es šo robešķirtni skaidri sajutu, lasot Hermaņa "Dienasgrāmatu", kas it kā sadalās divās daļās pirms un pēc tā, kad viņš nav ticis saprasts.

    Par laimi, izrādē izdevās saklausīt arī to, kas šajā brīdī svarīgi man jeb kas stiprināja jau esošo pārliecību.

    Turklāt finālā atcerējos, ka izrāde ir daļa no nosacītā triptiha par "vienu un to pašu". Tātad tēmas turpinājums sekos. Par to prieks.

  • Silvija 05.12.2019

    Uzskatu: jebkuram drīkst būt savs viedoklis. Un arī kritiķu dažādi viedokļi nediskreditē kritiku. Tieši otrādi. Bet Gunai Zariņai gan Tu šoreiz, Tom, esi veltījis netaisnīgus vārdus. Žēl.

  • Dāvis 05.12.2019

    Par izrādi, kuru redzēju, gribas diskutēt tieši dēļ apzinātajām izvelēm, kuras ir veiktas, veidojot faktu un informācijas kolāžu, godīgi sakot, tās izskatās pēc sazvērestības teoriju mīļotāja sapņa, ne cilvēka dvēseles mirdzuma. Izrādes laikā ļoti bieži gribējās celties kājās un teikt - "Es iebilstu, lūdzu parunāsim par to", bet tāda iespēja netika dota, tikai izvēle klausīties vīrietī, kas tērpies pāvesta kostīmā( tas visu padara svarīgāku) vai iet prom. Es noskatījos, kaut nepameta sajūta, ka man masē smadzenēs ideoloģiju, kura līdzinās facebook dusmīgajiem panikas rakstiem. Iesaku filmu "Habemus papam", tur ir aina kurā kardināli spēlē bumbu, aina kurā pāvests brauc autobusā un aina kurā, stāvot uz balkona, pāvests atsakās no posteņa. Kāda starpība? Filmā pāvests ar mani runā kā ar līdzvērtīgu cilvēku, padies Dievam.

  • Gita VGM 05.12.2019

    Silvija: "... Uzskatu: jebkuram drīkst būt savs viedoklis. [...] Bet Gunai Zariņai gan Tu šoreiz, Tom, esi veltījis netaisnīgus vārdus...." - - - - - - - - Komentāri lieki.

  • Gita VGM 05.12.2019

    Silvija: "... Un arī kritiķu dažādi viedokļi nediskreditē kritiku..." - - - -
    Toms: "... Un rodas savstarpēji izslēdzošas recenzijas, kas, bez šaubām, diskreditē kritiku..." - - - - - - Tātad, Toms runā nevis par "kritiķu DAŽĀDIEM viedokļiem," bet par "SAVSTARPĒJI IZSLĒDZOŠĀM recenzijām." Tādām, kā Andersones recenzija Delfos, ka šī ir viena no vājakajām Hermaņa izrādēm; un Svarinskas un Radzobes recenzijām Dienā un šeit, kurās izrāde šķebinoši glorificēta. Ne Svarinska, ne Radzobe nepiemin to, ka it kā dokumentālajā izrādē nav pieminēts katoļu baznīcas pedofilijas skandāls, kam Racingers viņam vien zināmu iemeslu dēļ nevēlējās ķerties klāt un - visticamāk - tāpēc izšķīrās iesniegt atlūgumos vai arī - viņam ieteica vai palūdza iesniegt atlūgumos. Otrs moments, kas prasīties prasās analīzi, ir Barišņikova angažēšana pāvesta lomai. Kāpēc? Vai tāpēc, ka Barišņikovs ir izcils, pasaules klases teātra aktieris? Vai tāpēc, ka Racingers kā pāvests bija tikpat slavens un izcils kā Barišņikovs baletdejotājs? - Kādu tieši dimensiju Barišņikovam bija jāienes pāvesta lomā? Ar Brodski tā bija personīga pazīšanās; bet - kas ar Racingeru?

  • DZ 05.12.2019

    Jā, viedokļi arī kritiķiem var atšķirties, taču kritikā ir jābūt kādām vienojošām pamatlietām, citādi recenzijas ne ar ko neatšķiras no skatītāju subjektīvajiem izrādes aprakstiem.

    Ja kādas recenzijas autore nav sajutusi izrādes dziļāko slāni, tas nenozīmē, ka tā tur nav. Un ir neprofesionāli nosaukt izrādi par vienu no vājākajām, ja nepastāv objektīva izrāžu savstarpējā izvērtējuma.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt