Gundega Saulīte 27.12.2019

Garšīgi, bet par maz…

Skats no izrādes "Slaktiņa dievs" // Foto - Kristaps Kalns

Satiekas divi laulāti pāri, kuru atvases pirms dažām dienām saķērušās fiziskā sadursmē. Vecāki sāk ar vēlmi noskaidrot, kurš bijis vainīgs, kurš iesācējs, kādi bijuši kautiņa motīvi, taču sarunu gultne visai drīz aizplūst citā, daudz plašākā gultnē, kurā secīgi atklājas pašu vecāku uzskatu pretišķības, raksturu un dzīvesstila atšķirības.

Pusotru stundu garajā izrādē, ko iecerējusi un īstenojusi režisore Daiga Kažociņa, valda nemitīgs spriegums, ko rada varoņu uzskatu konfrontācija un intensīvā pašapliecināšanās pašam savās un citu acīs. Evijas Krūzes un Mārtiņa Egliena atveidotie Anete un Alēns Reiji ierodas vizītē pie Veronikas un Mišela Valoniem – Ingas Misānes-Grasbergas un Jāņa Āmaņa iemiesotajiem varoņiem. Viņu dialogi skatītājos raisa visnotaļ komisku reakciju, tie rit veikli, itin kā nemaz nedomājot līdzi, ka tie par dalībniekiem pasaka daudz vairāk, nekā viņiem pašiem katrā situācijā gribētos. Tā, piemēram no Krūzes Anetes un Egliena Alēna reprezentablās ārienes jo drīzi nojaušam, ka viņu ģimenē nebūt viss nav kārtībā. Neslēpta nevērība pret saviem sarunas partneriem galu galā pauž arī savstarpēju nevērību un neiedziļināšanos problēmu būtībā. Patiesībā šis ir ļoti atpazīstams vidusšķiras pāris, kam par visu vairāk rūp, kā viņu dzīve izskatās “no ārpuses”.

Veronikas un Mišela izpausmes Ingas Misānes-Grasbergas un Jāņa Āmaņa tēlojumā ļauj ieraudzīt dzīvesbiedrus no cita sociālā slāņa, abus dedzīgus savu pausto patiesību aizstāvjus. Arī sakāpinātus līdz komismam. Dialogi raisās dzīvi un kaismīgi, lai nu kas – autore, populārā franču lugu rakstniece Jasmīna Rezā, tos rakstīt māk. Un aktieru ansamblis tos iedzīvina temperamentīgi, jo pavisam drīz šo divu pāru konfrontācijas patieso sākuma iemeslu – problēmu ar pusaudžiem bērniem – ir aizmirsuši ne tikai viņi, bet arī mēs, skatītāji. Tā arī viss beidzas, dialogs tiek pārrauts, un izrādei pienācis gals. Strīdu karstumā dzīvus un kaismīgus esam ieraudzījuši varoņus, esam pasmējušies par viņu cilvēciskajām vājībām, piemēram, par Alēna atkarību no mobilā tālruņa un absolūti atbruņojošās pieklājīgās un tomēr virspusējas attieksmes pret sarunu biedriem. Bezgala amizanta ir arī mājasmātes Veronikas attieksme pret sev mīļajiem glezniecības katalogiem – Ingas Misānes-Grasbergas varone šo vaļasprieku aizstāv kā visdziļāko savas eksistences jēgu. Ir patiesi žēl, ka aktrises komiķes dotības nav izmantotas kādā vērienīgākā, saturā un formā nozīmīgākā dramatiskā darbā.

Skats no izrādes "Slaktiņa dievs" // Foto - Kristaps Kalns

Ir jau tiesa – aktieru ansamblis darbojas raiti, mēs tam sekojam, uzmanību nenovēršot. Beigās aplaudējam un dodamies uz garderobi. Tomēr nepamet “mazuma sajūta”, ko dažkārt mēdzam attiecināt uz kulināriem priekiem.

Itin kā bez vainas ir Ivara Veinberga skatuves iekārtojums – elementārs un rozā toņos. Taču nepiepildīta paliek vēlme raitajos un brīžam tīri smieklīgajos notikumos ieraudzīt kādu zemteksta oderi, apzinātu režijas mērķi, par ko skatītājiem aizdomāties, mājup ejot. Vairāk par to, ka “dzīvē tā notiek”, mēs neiegūstam. Un sāpe un rūpe par bērniem pavisam piemirsta. Vai šis apstāklis neprasa nekādu vērtējumu?

Šī nu atkal ir kārtējā izrāde, kur skatītāji vairāk nekā pieklājīgus aplausus velta aktieru spēlei; nav ko noliegt – viņi spēlē labi. Bet kā lai vērtējam iestudējuma vēsti? Ir taču bijis kāds mērķis, kāpēc teātris izšķīrās šo itin kā nevainīgo darbu iekļaut repertuārā. Vai tikai tāpēc, lai, pārāk nesarežģījot tehniskās un transporta problēmas, to izrādītu uz mazām skatuvēm ārpus galvaspilsētas? Galu galā – vai šī ideja šoreiz nav īstenojusies satura pieticībā? Kaut nu tie būtu mani, pirmizrādes apmeklētājas, maldi!

Drukāt 

Atsauksmes

  • DZ 27.12.2019

    Aizdomāties var un vērts par to, ka katrā no mums ir slaktiņa dievs, kas uzdarbojas brīdī, kad tiek aizskarts kas principiāli svarīgs, un kuras ir tās lietas katram personīgi, par ko spējam zaudēt paškontroli. Distancētā veidā tas objektīvāk uztverams :)

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt