Agnese Linka 27.12.2019

Win-win jeb mīlestība ir akla

Skats no izrādes "Puika, kurš redzēja tumsā" // Foto - Kristaps Kalns

Izrādi “Puika, kurš redzēja tumsā” Valters Sīlis veidojis pēc Rasas Bugavičutes-Pēces tāda paša nosaukuma romāna motīviem. Grāmatas iznākšanai un iestudējuma pirmizrādei veltītajās intervijās dramaturģe atklāj, ka iedvesmu stāstam par zēnu, kurš piedzimst neredzīgiem vecākiem un kā vienīgais redzīgais aug aklu cilvēku kopienā, smēlusies vīra, aktiera Sanda Pēča biogrāfijā. Nevilšus prātā nāk salīdzinājums ar režisora Kaspara Gobas filmu “Inga dzird” par dzirdīgas meitenes grūtībām, augot nedzirdīgu cilvēku ģimenē. Ja filmā režisors rada nesaudzīgu, pat skarbu šīs ģimenes un meitenes dzīves portretējumu, tad Bugavičutes-Pēces romāns ir par to, cik līdzīgi esam mēs visi, pat tad, ja kādā no fiziskajiem parametriem atšķiramies. Gan grāmatu, gan izrādi caurvij atziņa, ka grūtības, ar kurām sastopas vecāki (un arī bērni!), kā šodien, tā pirms 30 un vairāk gadiem ir gandrīz vienas un tās pašas. Mainās vide un apstākļi, bet izaicinājumi – dot brīvību, uzticēties, izprast, pieņemt, nepaģērēt perfekciju un spēt īstajā brīdī ļaut bērnam iet savu ceļu – saglabājas. Un varbūt ir pat vienalga – esi redzīgs vai šo spēju zaudējis.

Ar šo darbu režisors un visa iestudējuma radošā grupa apliecina prasmi veikli un aizrautīgi lietot audioteātra mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus, integrējot tos dramatiskā teātra iestudējumā.

Teātra virzienu, kas veido dramaturģiskus darbus skaņas formātā, Latvijā ierasts dēvēt par radioteātri. Citur pasaulē izplatītāks ir audioteātra jēdziens, kas ļauj saglabāt uzsvaru uz žanra skanisko dabu, tajā pašā laikā raksturojot plašāku, ar radio kā mediju nesaistītu mākslas darbu klāstu. Audioteātris, zelta laikus piedzīvojis pirmstelevīzijas laikmetā, šobrīd attīstās podkāstu formātā, taču nozīmi tieši neredzīgo cilvēku auditorijai saglabājis vienmēr. Šo mēdz dēvēt arī par prāta teātri, tādējādi norādot uz tā rīcībā esošajiem paņēmieniem, kas ļauj radīt spilgtus tēlus auditorijas iztēlē. Audioteātra formai sevišķi piemērota ir tumsas un akluma tematika. Tam piederīgie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi ir audiālas zīmes: mūzika, trokšņi jeb skaņu efekti, aktiera balss, kā arī dažāda skaņu apstrāde. Ar šiem elementiem izrādē precīzi un pārliecinoši strādā režisors un aktieri. Iestudējums ir piemērs, kā dramatiskā teātrī skaņai piešķirt galveno lomu un ļaut definēt vidi, raksturot norises un komunicēt darbojošos personu sajūtas.

Svarīga audioteātra īpatnība ir tā, ka visi apstākļi, kuros norisinās darbība, jāpaskaidro vai nu tekstuāli, vai skaniski. Sīļa izrādes gadījumā, kad audioteātra elementi iekļaujas dramatiskā teātra izrādē, tas, protams, nav obligāti, taču dod pienesumu gan iestudējuma formas īpatnībai, gan gluži vienkārši piedāvā skatītājiem plašākas iespējas baudīt mākslas darbu. Ja franču teātra semiotiķis Patriss Pavī pārspriedumā par audioteātri [1] uzsver, ka klausītāja uztveres bauda balstās iztēlē, jo viss ir dzirdams, bet nekas nav redzams, tad attiecībā uz “Puika, kurš redzēja tumsā” gribas pārfrāzēt – viss ir redzams un arī dzirdams. Bauda dubultā jeb win-win, kā tagad moderni izteikties.

Skats no izrādes "Puika, kurš redzēja tumsā" // Foto - Kristaps Kalns

Spēles telpa, ko Nacionālā teātra Jaunajā zālē iekārtojusi scenogrāfe Ieva Kauliņa (viņa arī izrādes kostīmu māksliniece), sākotnēji definē stāsta norises laiku. Spēles laukuma priekšplānā ir tipiska 80./90.gadu virtuve, kurā starp nedaudzajiem sadzīves priekšmetiem atrodas arī viens no neredzīga cilvēka ikdienas būtiskākajiem atribūtiem – radio aparāts. Pēc pirmās ainas telpa transformējas, Loginu ģimenes virtuves fragmentu nomaina pelēkas, anonīmas sienas ar desmitiem vienādu atvilktņu tajās.

Darbības gaitā tieši skaņas efekti ir tie, kas skatītājam ar dzirdes palīdzību ļauj ieraudzīt tekstā raksturoto vidi. Pateicoties skaniskajam noformējumam, skatītājs kopā ar Jēkabu, kura lomu pārliecinoši un jūtīgi atveido Kārlis Reijers, nokļūst dažādās laiktelpās.

Varonis nokāpj uz dušas telpu kopmītņu mājas pagrabā, kur ūdens šļācas strūklā un kur pēcāk piles pakšķ pret betona grīdu; klimst pa Cēsu šaurajām ieliņām, kur garām pabrauc pa retai mašīnai; tukšā un atbalss bagātā kāpņutelpā sastop kaķēnu un, uz brīdi gaismai dziestot, piedalās Dainas tantes dzimšanas dienas svinībās, kur ap galdu sasēduši visi neredzīgo mājas iemītnieki. Kopš magnētiskās ierakstu lentas izgudrošanas un pēcāk digitālo skaņas efektu bibliotēku rašanās, trokšņu meistars, kāds agrāk strādāja katrā radioteātrī, kā amats ir miris, taču šajā izrādē mūsu priekšā darbojas meistarīgi un precīzi trokšņudari. Proti, iestudējumā tik trāpīgi integrētie skaņas specefekti rodas, aktieriem virtuozi darbojoties ar visdažādāko tekstūru un pielietojuma sadzīviskiem priekšmetiem – stikla glāzēm, kartona kastēm, plastmasas caurulēm, audumiem un vēl virkni citu lietu un triku, un pārsteidz ar skanisku autentiskumu. Aktieri ļoti pārliecinoši realizē režisora ieceri, liekot lietā balsi un runas aparātu. Agnese Cīrule par kaķu mazuli top tik neuzkrītoši un trāpīgi, ka liekas neticami – šo dzīvnieka balss atveidu rada cilvēks. Tieši pa 90. gadu bērna emociju atmiņu sit klasiskais vecā Nokia telefona īsziņas signāls, ko ar melodikas palīdzību centīgi un amizanti izpilda Romāns Bargais. Par šo un daudzām citām asprātīgām niansēm atzinību noteikti pelnījis iestudējuma muzikālā noformējuma autors un atbildīgais skaņotājs Gatis Krievāns.

Skats no izrādes "Puika, kurš redzēja tumsā" // Foto - Kristaps Kalns

Par Sīļa iestudējuma radniecību audioteātrim ļauj domāt arī dažādu veidu mikrofonu lietojums. Līdzīgi kā skaņas efekti jeb trokšņi, arī mikrofons audioteātrī sniedz iespēju (izmainot balss intensitāti, pielietojot balss attālināšanas/ pietuvināšanās efektu, atbalsi, reverberāciju u. tml.) veidot priekšstatu par laiku un telpu, kurā klausītājam orientēties. Ja citi personāži maina lomas un arī mikrofonus, tad viena no iekārtām pieder tikai stāsta galvenajam varonim Jēkabam. Šis mikrofons ļauj viņam pildīt arī teicēja funkciju – komentēt, paskaidrot notiekošo vai paust savu attieksmi pret to. Brīdī, kad zēns vārdu divkaujā zaudē mammai, viņš sagumst un savu īpašo ruporu (cik simboliski) ietūcī dziļi azotē.

Klusuma fragmenti jeb pauzes ir audioteātrī daudznozīmīgi lietots poētisks elements. Izrādei noslēdzoties, pauze pirms aplausiem šķiet neierasti gara. Skatītāju rindas līdz ar citiem pavadoņa pavadībā pamet arī kāda neredzīga meitene. Kādu viņa ieraudzīja šo stāstu – par puiku, kurš redzēja tumsā?

 


[1] Патрис Пави, Cловарь театра, Москва, ГИТИС, 2003, c. 302.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt