Ilze Folkmane 30.12.2019

Postdramatiskā teātra meklējumos

Ināra Slucka un Jana Jacuka izrādē "Situāciju komēdija" // Foto - Maksims Šesterikovs

Kas tas ir – postdramatiskais teātris? Šis jautājums kādā dzīves brīdī nomoka (un/vai aizrauj) katru teātra teorētiķi un praktiķi, un tam pievērsies arī godalgotais krievu režisors un dramaturgs Vsevolods Ļisovskis, kura karjerai raksturīgi eksperimenti ar avangarda un postdramatiskā teātra paņēmieniem. Ģertrūdes ielas teātrī iestudētā izrāde “Situāciju komēdija” ir eksperiments, meklējot postdramatiskā teātra robežas.

Postdramatiskais teātris ir teorētisks jēdziens, ko izmanto, lai apzīmētu tendenču un iezīmju kopumu, kas teātrī valda kopš 20. gadsimta 60. gadiem. Galvenā šim teātrim raksturīgā pazīme ir pretošanās tradicionālā dramatiskā teātra paņēmieniem, priekšplānā liekot dekonstrukciju un demontāžu, tomēr tam nav vienota stila vai formas. Par rezultātu (gatavu izrādi) daudz svarīgāks ir process (izrādes norise). Tieši šīs definīcijas plašuma dēļ postdramatisko teātri iespējams interpretēt ārkārtīgi dažādos veidos, spēlējoties ar tā formu, saturu, būtību.

Latvijas teātros reti gadās redzēt tīras postdramatiskā teātra izrādes, drīzāk var runāt par postdramatiskā teātra iezīmēm, kas parādās, apvienojoties dramatiskā un postdramatiskā teātra tradīcijām. Skatītājiem tas nozīmē aizraujošas teātra pieredzes, kurā mijas pierastais un vēl neredzētais. Līdzīgi ir arī ar Ļisovska izrādi “Situāciju komēdija”, kurā skatītāji aicināti uz teātri palūkoties nedaudz citām acīm.

Pēc producentu Jevgeņijas Šermeņevas (viņa šogad darbojas “Spēlmaņu nakts” žūrijā) un Maijas Pavlovas uzaicinājuma režisora Vsevoloda Ļisovska eksperiments vietu radis uz Ģertrūdes ielas teātra skatuves, izrādē piedaloties aktrisei Inārai Sluckai un horeogrāfei un dejotājai Janai Jacukai. Abas izpildītājas darbojas uz skatuves, bet skatītāji sēž zālē. Tiktāl noteikumi ir ierastie, bez pārsteigumiem.

Postdramatiski pārsteigumi slēpjas tajā, ka izrādē izpildītājas neizdveš ne skaņas. Režisors vienu no postdramatiskā teātra spilgtākajām īpašībām – teksta nozīmes mazināšanos izrādes struktūrā – savā ziņā novedis līdz galējībai, atņemot aktrisēm spēju runāt.

Pats Ļisovskis par šādu izvēli saka: “Ir virkne standarta elementu, kas veido teātra izrādi. [..] Piemēram, pieņemts, ka uz skatuves mākslinieks runā. Es šo elementu noņēmu, un izrādījās, ka klusums ir izteiksmīgs mākslinieciskais līdzeklis, ar ko var strādāt.” [1] Tomēr tas nenozīmē, ka izrāde ir bez teksta. Mūsdienās, runājot par teātra izrādes tekstu, netiek runāts tikai par dialogiem vai monologiem, bet par jebkuru skatuves zīmi, kas veido izrādi, sākot ar aktiera žestiem un beidzot ar scenogrāfiju, kostīmiem, rekvizītiem. Arī “Situāciju komēdijā” teksts nekur nav pazudis, bet vienkārši morfējies skatītājiem mazāk ierastās formās. Režisors to raksturo kā darbības pārnešanu uz skatītāja apziņu, ļaujot skatītājam izlemt, vai “Situāciju komēdija” vispār ir vai nav izrāde.

Izrādes centrā ir klusums. Uz gandrīz pilnīgi tukšas skatuves (ir tikai divi krēsli) aizmugurējās sienas tiek translētas pašu aktrišu pierakstītas īsas pārdomas, kas radušās nedēļas laikā pirms izrādes. Īsās piezīmes tiek rādītas latviešu un krievu valodās, un tajās parādās gan sadzīviska rakstura novērojumi (par to, ka uzsnidzis pirmais sniegs, par draudzenēm, kas plāno nākt uz izrādi), gan atmiņas un filozofiskas pārdomas, piemēram, par vecumu.

Aktrišu uzdevums ir, neskatoties uz tekstu projekcijām, tajos paustās izjūtas neverbāli pārraidīt skatuves partnerei. Pirms izrādes lasot režisora teikto, ka izrādes “komiskais efekts tiek sasniegts, skatītājiem zinot par apstākļiem, kurus nezina aktieru atveidotie varoņi” [2](skatītāji redz tekstus, bet aktrises ne), biju gaidījusi, ka šī sajūtu pārraidīšana būs aktīvāka, varbūt pat apzināti komiski tendēta. Tomēr aktrises uz skatuves uzvedas pavisam ikdienišķi un necenšas aktīvi viena otrai nodot informāciju; saziņu drīzāk varētu raksturot kā telepātisku. Aktrises pastaigājas šurpu turpu, brīžiem apsēžas uz kāda no krēsliem, pāris reizes nokāpj no skatuves, lūkojas viena uz otru…

Jana Jacuka un Ināra Slucka izrādē "Situāciju komēdija" // Foto - Maksims Šesterikovs

Vērot Ināras Sluckas un Janas Jacukas saspēli ir pietiekami intriģējoši, lai visu stundu garo izrādi noturētu skatītāju uzmanību. Tāds ir cilvēka ķermeņa pievelkošais, harismātiskais spēks, kuram postdramatiskajā teātrī ir būtiska nozīme.

Sākotnēji izpildītājas redzamas sakrustotām rokām, tomēr, palēnām izjūtot vienai otras klātbūtni, aktrises pieskaras, samīļo un savā ziņā pat izaicina, kopējot pozas un rīcības. Šī neverbālā saruna norit lēni, it kā taustoties tumsā. Tomēr, lasot aktrišu veiktās piezīmes, kas parādās projekcijās uz sienas, un vērojot viņu kustības uz skatuves, nerodas sajūta, ka viņām ir būtiski kaut ko no sevis pierakstītā nodot partnerei, kur nu vēl zālē sēdošajiem skatītājiem, kuru klātbūtne šķiet kā neaicināta ielaušanās. Līdz ar to parādās jautājums – kāda loma izrādē atvēlēta skatītājiem?

Režisors minējis, ka veidot šādu izrādi viņu rosinājusi ne tikai vēlme pētīt postdramatiskā teātra iespējas, bet arī vēlme nodot izrādes grožus skatītāju rokās, jo skatītājiem ir vairāk informācijas nekā aktieriem, kuri tekstus neredz. Kurš zina visvairāk, tam pieder vara. Tomēr varas nodošana skatītājiem “Situāciju komēdijā” ir tikai nomināla.

Izteikti dramatiskā izrādes forma – skatītāji zālē, aktieri uz skatuves – neļauj līdz galam runāt par pilnīgu dramatiskā teātra paradigmas laušanu. Turklāt no aktrisēm netiek gaidīta kāda reakcija vai otras aktrises kustību interpretācija, tāpēc tas, ka skatītāji spēj lasīt aktrišu radītos tekstus, būtībā neko nenozīmē un nekādas priekšrocības nedod. Tāpēc nešķiet, ka izrāde ir sevišķi eksperimentāla vai šķērsotu kādas robežas, – no manis kā skatītāja gandrīz nekas netiek gaidīts, es varu paslēpties teātra zāles tumsā. Vai šādā eksperimentā skatītājs maz ir nepieciešams?

Neatkarīgi no tā, vai izrāde kā eksperiments ir izdevusies, patiesi priecē, ka par postdramatisko teātri domā un runā (vai klusē) uz teātru skatuvēm. Ka tas no teorētiska koncepta, kas rosās tikai teātra praktiķu, teorētiķu un entuziastu prātos, tiek apzināti celts skatītāju redzes lokā. Bet tas, vai šī ir izrāde vai nav, tik tiešām jāizlemj katram skatītājam pašam. “Situāciju komēdija” noteikti ir mēma saruna starp abām aktrisēm, bet teksti uz sienas un skatītāji zālē šajā sarunā nešķiet nepieciešami.

P.S. Mazai atkāpei – kopā ar “Situāciju komēdiju”, kurā skatītāji salecas pie katras mazākās nejaušās skaņas, jānoskatās Latvijas Nacionālā teātra izrāde “Puika, kurš redzēja tumsā”. Vienā izrādē skaņa skatītājiem noņemta, bet otrā tā ieņem galveno lomu. Tāds antonīmisks diptihs.

 


 

Drukāt 

Atsauksmes

  • Kri 30.12.2019

    Vai režisors zina, ka LV jau bija viena ģeniāla izrāde bez teksta - Hermaņa "Garā dzīve" ?

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt