Lauma Mellēna-Bartkeviča 07.01.2020

Māksla un kritika kā iņ un jaņ

izrade
Skats no NN nakts 2020 // LTV foto

6. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī jau piekto gadu notika NN nakts jeb kritiķa Normunda Naumaņa vārdā nosauktās gada balvas mākslas kritikā pasniegšanas ceremonija. Šobrīd tā vairs nav privāta iniciatīva kā sākotnēji, bet gan Kultūras ministrijas akceptēts nacionālais apbalvojums. Šogad par balvas laureāti kļuva teātra kritiķe Silvija Radzobe, savulaik aizrautīga Normunda Naumaņa polemiku partnere drukātajā presē un nemainīgi spilgta figūra Latvijas teātra kritikā. Faktā, ka tieši Radzobe saņem Naumaņa balvu, nav nekā ironiska vai paradoksāla. Atkārtotā nominācija un likumsakarīgais apbalvojums kļuvis par simbolisku apliecinājumu tam, ka viedokļu atšķirību pastāvēšana garantē kritikas dzīvotspēju un attīstību un ka karstās diskusijās dzimst ja ne patiesība, tad vismaz jaunas idejas. Māksla un kritika ir kā iņ un jaņ, par ko cita starpā ceremonijā repoja “Brīvrunu projekta” puiši, respektīvi, savstarpēji papildinošas radošās disciplīnas, starp kurām nevajadzētu būt aizdomu, baiļu un baumu tranšejām, aizvainojuma ierakumiem un kara cirvju švīkstoņai. Normunds Naumanis savās kritikās Silviju Radzobi dēvējis gan par neprognozējamu stihiju, gan veltījis citas mazglaimojošas replikas, pretī saņemot tikpat rafinēti kolorītas “dakšiņas”, kurām lasītāji sekoja līdzi kā spraigam hokejam vispirms uz papīra un vēlāk arī sociālajos tīklos, reizēm pārkāpjot precīzi nenovelkamās profesionālās un personiskās telpas robežas, taču strīdus ābols vai vismaz sākotnējais iemesls vienmēr bija kāds mākslas fakts.

Šī gada ceremonija no iepriekšējām atšķīrās ar pamanāmi cieņpilnāku attieksmi pret kritiku un kritiķiem, kā arī apziņu, ka vienīgā šajā jomā eksistējošā apbalvojuma pamatuzdevums ir pacildināt iepriekšējā gadā (no 2018. gada 1. decembra līdz 2019. gada 1. decembrim tapušos) izdevušos rakstu un recenziju autorus, nevis bārstīt pār viņiem dažāda satura ironiskas piezīmes, manifestu citātus, retoriskus vai pat uzbrūkošus vaicājumus par kritikas jēgu un motivāciju ar to nodarboties.

Svarīgākais NN naktī ir atzinība kritiķiem – gan nominantiem, gan tiem, kuri amata vai profesijas dēļ pieder šai kopienai. Tie, kas Latvijā raksta par mākslu, to parasti mīl, neraugoties uz pieticīgo atalgojumu, kuram līdz ceremonijā piesaukto New Yorker, New York Times un The Guardian autoru honorāriem kā līdz mēnesim.

Vienā no manā atmiņā visspilgtāk palikušajām Normunda Naumaņa slejām “Dienā” viņš pamatoti gānījās par to, ka mūsdienās jau katrs varot būt kritiķis, blogeris un viedokļa līderis, ar to domājot būtisko spēles noteikumu maiņu, kuras cēlonis ir sociālo tīklu un elektronisko mediju piedāvātās komunikācijas iespējas mūsdienās. Šī gada pieci nominanti – Santa Remere, Arnis Koroševskis, Silvija Radzobe, Rasa Jansone un Zane Radzobe – uz sienas ar sarkanas krāsas baloniņu caur trafaretu uzpūta saukli “Ne katrs ir kritiķis!”. Tiesa gan, patlaban elektronisko mediju dominante arī žūrijas vērtēto kritiķu kontekstā ir acīmredzama – visi balvas nominanti lielākoties publicējas elektroniskajos medijos – delfi.lv, satori.lv, kroders.lv, fotokvartals.lv, minēti arī žurnāli “IR” un “Domuzīme”, taču dienas prese, kā arī specializētie nozaru žurnāli vērtējamo recenziju klāstā nebija pārstāvēti.

Mārtiņa Meiera veidotais scenārijs kopā ar Monikas Pormales gaumīgā perspektīvā iekārtoto skatuvi – izstāžu zāli, kurā mākslinieks Krišjānis Elviks dažādās tehnikās izvietoja vai veidoja nominantu lielformāta portretus, apspēlēja tēmu par mūsdienu mākslas un sabiedrības mijiedarbību. Un šajā konceptā iederējās gan pašpārliecināta repa improvizācija, gan izstāžu zāles uzraugu un ceremonijas vadītāju Baibas Brokas un Mārtiņa Meiera dialogi par izstādīto balonsuni, gan arī amerikāņu un britu kritiķu, piemēram, Entonija Olivera Skota, apcerējumu lasījumi. Tajos gan  Mārtiņš Meiers mazliet iekritis hamletiskajā vārdu slazdā, jo, lai arī izvēlētie teksti bija visnotaļ jēgpilni un izteiksmīgi lasīti, vārdu plūdi ir viena no labākajām šūpuļdziesmām auditorijai. Toties priecēja sarunas uz soliņa ar nominantiem, kuri lielākoties nav raduši “taisīt šovu” un tāpēc runā pēc būtības. Līdzšinējās ceremonijās šis process nereti izgaismoja disonansi starp jautājumu uzdevēju un atbildētāju atšķirīgiem domāšanas dziļumiem. Šoreiz, nemēģinot speciāli “taisīt jokus”, tie izdevās cilvēciski patīkami, neatstājot sājas uzspēlētības vai neveikla mulsuma pēcgaršu. Asprātīgs un pārliecinošs bija Kirila Ēča dusmīgu dzeju par “iznīcību, kas ir mana mūza”  plastiski repojošais spurainais  “zvērs”, kurš, apēdis banānu, pasniedza veicināšanas balvu jaunajai mūzikas kritiķei Laumai Malnacei. Klasiskās mūzikas kritika Latvijā ir gandrīz ierakstāma Sarkanajā grāmatā, tāpēc prieks, ka NN nakts balva var kalpot par patīkamu atzinību un motivāciju turpināt tik daudzsološi iesākto, lai patukšā laiva mūzikas kritikas viļņos netiktu nogremdēta pieprasījuma-piedāvājuma iznīcības atvarā laikā, kad klasiskā mūzika ir viens no Latvijas starptautiski atpazīstamākajiem zīmoliem kultūrā.

Priecājoties par to, ka NN nakts balva neatlaidīgi turpina izcelt mākslas kritiku un atgādināt par to kaut reizi gadā, ir vērts atcerēties, ka kritikas uzdevums nav nedz kādam kalpot, nedz kādu nosodīt vai tiesāt, drīzāk rādīt dažādas mākslas darba uztveršanas un saprašanas iespējas dialogā ar aktualitāti. Un dažiem no mums tas ir sirdsdarbs.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt