Andra Rutkēviča 24.01.2020

Nežēlības maigums

Luī – Kaspars Dumburs, Žils – Igors Šelegovskis // Foto – Anna Rosalie Uudre

Pēc krietnas klusuma pauzes Ģertrūdes ielas teātrī atgriežas Vlads Nastavševs ar iestudējumu “Te sākas nakts”, kas veidots pēc tāda paša nosaukuma franču kino režisora un literāta Alēna Girodī darba. Sada balvu literatūrā saņēmušais darbs ļoti labi iederas režisora provokatīvo izrāžu klāstā. Nastavševam teātrī patīk provocēt gan aktierus, liekot darīt viņiem ko neierastu, gan skatītājus – izaicinot viņu “normalitātes kultu” un atļaujoties runāt par tabu tēmām. Arī šoreiz viss vakars veltīts atklātai un atkailinātai sarunai par seksualitāti, mīlestību, maigumu, brutalitāti, iekāri un bailēm.

Izrādes centrā ir trīsdesmitgadīgs jaunietis Žils, kurš atvaļinājuma laikā Francijas mazpilsētā izveido neparastu draudzību ar deviņdesmitgadīgo Opīti. Alēnam Girodī kā kino režisoram ir izdevies radīt ļoti atvērtas, viegli vizualizējamas attiecības un tēlus. Notikuma impulss ir gauži grotesks: no veļas auklas regulāri sākušas pazust Opīša apakšbikses. Tās, kā izrādās, zog vai “aizņemas” Žils, lai vēlāk tajās masturbētu.

Francijas mazpilsētas mierpilnā dzīve izrādē spoguļojas nedaudz rēnos un garlaikotos cilvēkos. Āra Matesoviča Opīša šļūcošajos soļos un lēnīgajā runā, Žilam stāstot par savu krāšņo un bagāto dārzu. Ineses Pudža meitas Marietas monotonajās intonācijās un dzīves nomāktajā stāvā. Marijas Linartes mazmeitas Sindijas alkainajā vēlmē atdoties pirmajam pretimnācējam cerībā tikt prom. Šai garlaicīgajai kārtībai punktu pieliek žandarmērijas ierašanās, izmeklējot pazudušo apakšbikšu lietu.

Totālais teātris

Informēti par galvenajiem varoņiem un nedaudz nojaušot viņu attiecības, skatītāji no atsvešinātas skatuves darbības vērošanas pēkšņi tiek ierauti Totālā teātra telpā. Vladam Nastavševam izdodas izveidot apstākļus un spēles noteikumus, kad jāpiedalās ir pilnīgi visiem.

Kaspara Dumbura žandarmērijas šefs ir nolēmis atriebties Žilam par pazemojošo nepieciešamību izmeklēt “apakšbikšu lietu”. Uz skatuves līdz detaļām rūpīgi tiek izspēlēta publiska varas demonstrācija, Žila pazemošana un fiziska vardarbība. Aina ir tik konkrēta savā brutalitātē un ilga, ka skatītājiem nav iespējams no notiekošā distancēties. Režisors publikai nav atstājis tumšo komforta telpu, kur paslēpties un visu neitrāli vērot no malas. Zālē sēdošajiem ir jāmokās tieši tāpat kā Igora Šelegovska varonim uz skatuves. Visas skatuves darbības ir līdz niansēm konkrētas un tieši tik ļoti par ilgu, lai būtu nepanesami grūti to skatīties. Izvēlētais skatuves laiks nav nejaušs.

Ar šo soli režisors ikvienu zālē sēdošo emocionāli iesaista darbībā. Principā tas arī nosaka ne vien varoņu turpmākās attiecības, bet arī publikas un izrādes mijiedarbību.

Lamatu, kur iekrist skatītājiem un kādēļ izbeigt savas attiecības ar šo izrādi, ir daudz. Vispirms jau pats stāsts, kurā var rast dažādu nestandarta attiecību poetizāciju. Tad lielā fiziskās varmācības klātbūtne uz skatuves. Geju attiecību glorifikācija. Sievietes pozicionējums, rādot viņas kā aprobežotas, seksuāli nogribējušās būtnes. Ļoti ilgās un izvērstās seksa ainas. Vecuma fizisko izpausmju demonstrācija. Tie ir vien pirmie, acīs krītošākie izaicinājumi, ar ko jātiek galā šīs izrādes skatītājiem. Šis galīgi nav viegls uzdevums, jo apspēlētās tēmas ir ļoti sensitīvas.

Tomēr tam visam pretī (vai drīzāk jau līdzās) režisors kopā ar aktieriem ir radījis mīlestības un maiguma trauslo lauku. Tieši abu gala punktu – brutalitātes un maiguma – vienlaicīgā esamība uz skatuves stāstam piešķir ārkārtēju emocionalitāti un raisa līdzpārdzīvojumu. Nastavševam izdevies panākt un gandrīz visas izrādes garumā noturēt baiļu un paļāvības, mīlestības un naida sajūtu. Iestudējumā gandrīz fiziski ir sajūtama notiekošā ambivalentā daba, tas, cik iekārojams un reizē bīstams ir cilvēks mums līdzās.

Skats no izrādes "Te sākas nakts" // Foto – Anna Rosalie Uudre

Mīlestības ambivalentā daba

Viļņa Vēja veiktais romāna dramatizējums ir saglabājis visu attiecību daudzslāņainību, vienlaikus atsakoties no dziļākas iegrimšanas varoņu biogrāfijās. Visa viņu eksistence pastāv īsajā skatuves laika nogrieznī. Var nojaust Opīša iepriekšējo dzīvi, to, ka Žilam jau ir kādas eksistējošas attiecības, bet tas viss jauno attiecību gaismā ir gluži nesvarīgi. Viss iepriekšējais tiek pārtraukts, lai ļautos jaunajām kaislībām.

Tieši vārds “ļaušanās” visprecīzāk raksturo Igora Šelegovska Žilu. Viņš ir kā magnēts, kas pie sevis pievelk visus apkārtējos cilvēkus – kā vīriešus, tā sievietes, izstarojot ilgas, seksualitāti, iekāri un trauslumu. Viņa šķietamā pasivitāte pārējos provocē rīkoties un iesaistīties. Šelegovskim lomā izdodas radīt iespaidu, ka viņš vienlaikus gan piedalās, gan arī vēro visu no malas. Žila attiecību amplitūda ir plaša: seksuālas iekāres un baudas brīdis ar nepazīstamu vīrieti pie ezera; pazemojuma, varas un mīlas rotaļas ar šefu Luī; trausls maigums un jauna ķermeniskā pieredze ar Opīti; nepārtraukta izvairīšanās un atvairīšanās no Sindijas. Pat Ineses Pudžas Marieta, kurai ar Žilu nav nekādu seksuālu attiecību, toties ir labs iemesls viņu neieredzēt, pret Žilu jūt nepamatotu uzticēšanos.

Visgrūtāk šajā nebeidzamu attiecību virpulī ir Antas Aizupes policistei. Viņai jārada nepārtrauktā klātesamības un apdraudējuma sajūta, ka “lielais brālis tevi vēro”. Tomēr, tā kā viņa vienīgā īsti netiek ierauta šajā seksuālo attiecību pievilkšanās spēlē, tad varone gribot negribot daudz vairāk paliek ārpusē. Lai arī sižetiski viņa ir pa brīdim parādās Žila dzīvē, tomēr īstu apdraudējumu viņam nerada.

Visu šo ļoti dažādo attiecību skatuviskais “spēles laukums” ir melns ar plēvi apklāts kvadrāts, kas vienlīdz skaisti var zaigot ezera zilgmē, būt par sakņu dārzu Opītim vai līdzināties tumšam, nedrošam dubļu baseinam, kas arvien dziļāk ievelk sevī Žilu. Melnā polietilēna plēve ir tieši tik sadzīviska, funkcionāla un universāla, kā uz tās notiekošās darbības.

Izrādē ir ļoti daudz juteklības. Agate Bankava kustību partitūrā seksa ainas ir pārvērtusi plastiskā dejā, un aktieru iekšējā pašironiskā distance, kas viņus šķir no saviem varoņiem, ļauj visu notiekošo baudīt kā skaistu ķermeņu provokatīvu spēli.

Man to gribas salīdzināt ar dzīvnieku riesta dejām, kurās ir milzīgs izaicinājums, seksualitātes klātesamība, vēlme izrādīties un arī mīlestība. Īpaši šī spriedze izkāpinās žandarmērijas šefa Luī un Žila attiecībās. Kaspara Dumbura šefā vienmēr klātesošā slēptā agresija visām Luī un Žila mīlas ainām piešķir papildu spriedzi. Nastavševs ļoti grodi vij šīs attiecības. Abi vīrieši runā par jūtām un uzticību, bet ne mirkli nezūd baiļu klātesamība un apziņa, ka Luī aizrautības brīdī (vai arī atriebes mirklī) spētu nogalināt. Tieši tāpēc, ka reiz tā jau ir noticis...

Žils – Igors Šelegovskis, Opītis – Āris Matesovičs // Foto – Anna Rosalie Uudre

Gluži citā tonalitātē veidotas Opīša un Žila attiecības. Āris Matesovičs Opīti zīmē ar ārēji lakoniskiem paņēmieniem: šļūcošiem soļiem, lēnu runu un dzīves nogurušu skatienu. Viņam Žila parādīšanās ir kā svaiga gaisa malks dzīvē, kas sen jau vairs neko jaunu nesolīja. Savukārt no Žila puses šīs attiecības vairāk līdzinās pētniecības projektam, iepazīstot jaunas ķermeniskās pieredzes. Tomēr kontakts ar Opīti Žilā atver arī citas – maiguma un paļāvības dimensijas. Lai paturētu šīs attiecības tikai sev, Opītis izvēlas sarunāties ar Žilu senajā oksitāņu valodā. Reti lietotā (tāpēc mazzināmā) valoda kļūst par abu vīriešu saprašanās zīmi. Vienlaikus tā arī ļoti skaidri novelk robežas, neļaujot šajā saziņā iekļūt nepiederīgajiem, pirmām kārtām jau Luī.

Izbrienot cauri dažādo attiecību līkločiem, izrāde nonāk pie vēstījuma, ka mīlestībai nav vecuma vai kāda cita ierobežojuma. Taču mīlestība ir bīstama. Tas ir gājiens tumsā, paļaujoties uz līdzcilvēku.

Drukāt 

Atsauksmes

  • DZ 25.01.2020

    Paldies par recenziju :)

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt