Ilze Folkmane 05.02.2020

Vēl/ vairs

opera
Skats no izrādes "Pēdējās stundas" // Foto – Annemarija Gulbe

Liels entuziasms un ziņkārība pavadīja teātra apvienības “ESARTE” pirmo izrādi “Pēdējās stundas”, jo jauna teātra rašanās pati par sevi jau ir teātra svētki. Apvienību un izrādi veidojis viens no šī brīža veiksmīgākajiem Latvijas režisoriem Elmārs Seņkovs kopā ar aktieriem, kas pagājušajā gadā noslēguši studijas Latvijas Kultūras akadēmijā un saņēmuši gūzmu cildinošu vārdu par saviem kursadarbiem “Medības” un “Nelabā roka”.

“ESARTE” ir ceļojoša apvienība, kas par savu pirmo mājvietu izvēlējusies teātri Dirty Deal Teatro, bet par pirmo tēmu – vecumu un nāvi. Šī izvēle piesaka apvienību kā provokatīvu, uz diskusijām vērstu un robežas šķērsojošu grupu, kas vēlas runāt par aktuālām problēmām. Turklāt, kā parāda izrāde, darīt to atklāti, nebaidoties uz skatuves ne tikai atveidot tēlus, bet arī nosaukt savus vārdus un stāstīt par savu pieredzi.

Lai jaunība un vecums pilnvērtīgi satiktos uz teātra skatuves, gados jaunie aktieri iestudējuma veidošanas procesā devušies uz pansionātiem, kur vecums sastopams koncentrētā daudzumā. Viņu pārdomas un piedzīvoto izrādē palīdzējis savīt režisors Elmārs Seņkovs.

Vēl

Scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Līgas Zepas radītā skatuves telpa ir piemēroti lakoniska – melna platforma ar melnu aizmugurējo sienu, kurai priekšā karājas neona nogrieznis, kas vienlaikus kalpo gan kā gaismas avots, gan metafora. Nogrieznis kā cilvēka dzīve vai taisna sirds ritma līnija, kas parādās, kad dzīve jau beigusies. Drūmo, nolemtības pilno noskaņu (galu galā tiek aizvadītas pēdējās stundas) pastiprina arī Nika Ciprusa gaismas, kas met smagas ēnas un ieskauj skatuvi pustumsā.

Uz skatuves salikti melni krēsli, kas visu izrādi paliek vienīgie telpu veidojošie elementi, kuriem talkā nāk aktieru izmantoti rekvizīti – maisiņi, mandarīni, žurnāls un citi sadzīviski sīkumi. Uz krēsliem izrādes sākumā sēž viss “ESARTES” aktieru kolektīvs – Sandija Dovgāne, Una Eglīte, Alīda Pērkone, Elizabete Skrastiņa, Matīss Budovskis, Mārtiņš Gailis un Agris Krapivņickis. Vēl neiepazīts, tāpēc sevišķi intriģējošs aktieru kopums, kuriem nenoliedzami ir ko pierādīt.

Izrāde būvēta kā atrakciju montāža, kurā gandrīz katra aktiera stāsts par pieredzēto pansionātā tiek pavadīts ar pārvēršanos par tur sastaptu cilvēku. Ainas laikā aktieri brehtiskā manierē arī izkāpj no saviem tēliem, lai sniegtu komentārus par tēla prototipu vai paskaidrotu savas domas. Izrādi caurvij un vienā veselumā saista Matīsa Budovska atveidotais pensionārs Ģirts, kurā Budovskis iemiesojas izrādes sākumā un no skatuves tā arī nenoiet, ik pa brīdim komentējot citu aktieru izspēlētos skečus.

Tekstu, kas balstīts aktieru novērojumos, veidojusi pati radošā komanda ar dramaturģes Justīnes Kļavas palīdzību (viņa nav minēta izrādes veidotāju sarakstā, bet pēc pirmizrādes izskanēja režisora pateicība dramaturģei). Jūtams, ka vēl nedaudz buksē apvienības spēja radīt pašiem savus tekstus – nepieciešama spēcīgāka dramaturga roka, kas mērķtiecīgāk virzītu uz priekšu aktieru darbību, atmetot visu lieko.

Skats no izrādes "Pēdējās stundas" // Foto – Annemarija Gulbe

Aktierspēle visvairāk aizrauj brīžos, kad mākslinieki izmanto savas objektu teātra spēles prasmes. Tā Budovska atveidotais Ģirts izaug no cigaretes, kas ielikta pastieptā rokā. Savukārt Mārtiņš Gailis un Una Eglīte izspēlē skeču, kurā iedveš dzīvību ananasā, kam acu vietā mandarīni.

Gribētos redzēt vēl šādu tik veiksmīgu jauno aktieru prasmju izmantojumu, jo tās padara viņus unikālus starp lielāko daļu citu teātru aktieriem un acīmredzot arī turpmāk būs “ESARTEs” aktieru trumpis.

Arī Sandijas Dovgānes, Elizabetes Skrastiņas un Agra Krapivņicka spēle visvairāk mirdzuma iegūst tieši tad, kad viņi iejūtas savos tēlos. Nereti gan visi aktieri savus prototipus nonivelē līdz fizisku īpašību apkopojumam, un šādos gadījumos prasītos izteiktāks radošās komandas komentārs. Žēl, ka izrādē vēl īsti nav atrasta loma Alīdai Pērkonei, kurai dotas tikai pāris rindkopas teksta un vieta kopskatos.

Ļaujot aktieriem uz skatuves kāpt ar savu vārdu, režisors viņiem iedevis spēcīgu ieroci, kam vajadzētu palīdzēt veidot personisku kontaktu ar skatītājiem un paust savu viedokli. Pagaidām vēl šis ierocis uz skatuves tikai ir, bet tā arī neizšauj.

Vairs

Vecuma tēmu un sabiedrības attieksmi pret veciem cilvēkiem ļoti efektīgi un atmiņā paliekoši uz teātra skatuves jau pētījis Alvis Hermanis 2003. gada Jaunā Rīgas teātra izrādē “Garā dzīve”. Tāpēc skatītājiem varētu arī vairs neinteresēt šī tēma kā pašvērtība, ja vien radošajai komandai nav kas jauns, ko par to teikt.

Informējot medijus par jaunās teātra apvienības tapšanu, tās dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs Elmārs Seņkovs uzsvēra, ka viņš vēlas vairāk dzirdēt tieši jaunu cilvēku idejas un viedokļus. Šķietami tieši šī varētu būt pievienotā vērtība arī vecuma tēmas pētīšanai, tomēr “Pēdējās stundas” neko jaunu par vecumu vai sabiedrības un sevišķi jauniešu attieksmi pret vecumu nepasaka.

Vairs nekas jauns nav arī fizioloģiski precīzi uz skatuves uzlikt novērojumus par cilvēkiem, kuru fiziskais veidols atšķiras no “normas”, kas ikdienā redzama televizoros, žurnālos u.c. Matīsa Budovska balsī dzirdamas Viļa Daudziņa atskaņas, Elizabetes Skrastiņas toņos – Baibas Brokas. Meistarīgi, bet vairs ne pārsteidzoši, šokējoši vai diskusijas rosinoši.

Intervijās par izrādes tapšanu aktieri uzsver, ka jūt atbildību pret prototipiem un vēlas stāstīt viņu stāstus. Tomēr tādēļ, ka netiek pateikts nekas jauns, visu izrādi raisās domas nevis par jaunību, vecumdienām un nāvi, bet gan par vecuma tēmas ekspluatēšanu savām (un mākslas?) vajadzībām.

Skats no izrādes "Pēdējās stundas" // Foto – Annemarija Gulbe

Uz redzēšanos

Viena no izrādes “Pēdējās stundas” varonēm, kāda enerģiska fizioterapeite, kura strādā pansionātā un tur arī uzstājas ar flamenko priekšnesumiem, stāsta, ka flamenko piemīt iekšējā uguns, bet čigānu dejām – ārējā.

Pirmajā “ESARTE” izrādē vairāk ir tieši ārējā uguns – pozitīvā ažiotāža ap jaunas teātra apvienības rašanos, lielās gaidas, pateicoties aktieru kursam un režisoram iepriekš veltītajām uzslavām, kā arī uzsvars uz formas meistarību.

Tomēr iekšējo uguni, kas degtu par izrādes tēmu, tās prototipiem un viņu situāciju Latvijā, vismaz pagaidām just nevar. Izrādē izskan doma, ka cilvēka dzīvi var sadalīt divās daļās ­– vēl un vairs. Sākumā cilvēks vēl neko nevar, tad vēl neko nedrīkst, mūža nogalē seko laiks, kad vairs nedrīkst un visbeidzot vairs nevar. “Pēdējo stundu” radošajai komandai vēl jāpacenšas, jo publikai vairs nepietiek tikai ar aktuālas tēmas izvēli un amizantiem novērojumiem, kas profesionāli uzlikti uz skatuves. Tomēr, kad izrādes noslēgumā Matīss Budovskis skatītājiem saka “uz redzēšanos”, jo visi taču esam nemirstīgi un noteikti vēl tiksimies, ir prieks, ka šajā gadījumā, visticamāk, tieši tā arī būs. “ESARTE” un skatītāji vēl tiksies, lai kopīgi augtu un veidoto dialogu.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt