Valda Čakare 08.02.2020

Vieni un kopā ar visiem

opera
Skats no izrādes "Vienaldzības gadsimts" // Foto – Krista Dzudzilo

Valsts Kultūrkapitāla fonda 2019. gada 3. kultūras projektu konkursā netika saņemts finansiālais atbalsts teātra aktuālo procesu vietnes KrodersLV darbībai 2020. gadā. Gaidot 2020. gada 1. projektu konkursa rezultātus, KrodersLV redakcija vēlas akcentēt elektroniska teātra nozares medija nepieciešamību Latvijas teātra kopainā. Lai portāla darbība teātra sezonas vidū neapstātos, KrodersLV redakcija no 2020. gada 1. februāra līdz 1. martam īsteno īpašu ziedošanas akciju “ZIEDOTS KRODERAM”, aicinot vietnes autorus – gan teātra teorētiķus, gan praktiķus – ziedot pa vienam rakstam, apliecinot savu atbalstu vietnes nākotnei. Vēlamies, lai ziedotie raksti kļūtu par liecību Latvijas teātra procesa bagātībai, kura atspoguļošanai nepietiek tikai ar drukāto periodiku.

KrodersLV galvenā redaktore Ieva Rodiņa

 

 

Tikšanās tiešsaistē

Programmas grāmatiņā tūlīt aiz dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces vārda lasāms, ka izrādes “Vienaldzības gadsimts” idejas autors ir Aleksandrs Moločņikovs – par teātra dumpinieku dēvēts krievu aktieris un režisors. Spriežot pēc internetā atrodamajiem materiāliem un komentētāju ekstātiskajām atsauksmēm – ne tikai jauns (dzimis 1992. gadā) un smuks, bet arī talantīgs un darbaspējām apveltīts, jo daudz paveicis teātrī un šo to arī kino, par ko liecina cienījama garuma lomu, izrāžu un filmu saraksts, kā arī apbalvojumu uzskaitījums. Iemesli, kāpēc idejas autors nav arī tās realizētājs, gan paliek miglā tīti, bet – teātris mēdz būt neprognozējama “padarīšana”, un lai vai kā – iecere ir īstenojusies un Dmitrija Petrenko režijā piedzīvojusi pirmizrādi uz Liepājas teātra skatuves.

Ideja nenoliedzami ir bijusi realizācijas vērta, jo trāpa pašā 21. gadsimta realitātes epicentrā – jauna (30+), ekonomiski un sociāli aktīvākajam iedzīvotāju segmentam piederīga cilvēka pašsajūtā brīdī, kad dzīve jau uzņēmusi apgriezienus, bet priekšā vēl tik daudz nezināmā. Kādreizējo skolasbiedru salidojums kā notikumu attīstības starta līnija gan ir daudzkārt ekspluatēts paņēmiens, taču šoreiz tam oriģinalitāti piešķir apstāklis, ka salidojums notiek nevis skolā, restorānā vai pie dabas krūts, bet virtuālajā telpā. Salidojuma dalībnieki ir ievietoti eksperimentālā situācijā – tā kā teroristu uzbrukuma dēļ izsludināta komandanta stunda un pulcēšanās fiziskajā realitātē nav iespējama, viņu satikšanās atbilstoši 21. gadsimta tehnoloģiskajām iespējām notiek, no mājām neizejot, tiešsaistē. Izrādes matēriju veido piecu trīsdesmitgadnieku virtuāla tikšanās, kuras laikā viņi ne tikai nodarbojas ar savu sasniegumu vētīšanu un apmainās ar informāciju par to, kas noticis aizvadītajos gados, bet “pa ceļam” iepazīst arī paši sevi.

“Jaunākā iPhone kadrējuma proporcijā”

Izrādes vizuālo tēlu jeb, kā teikts programmā, “vizuālo dramaturģiju” veidojuši Krista un Reinis Dzudzilo. Cilvēkā, kurš nav jaunākā iPhone lietotājs un joprojām spaida Nokia vecā modeļa pogas, bijību raisa portālā lsm.lv lasāmais atzinums, ka Dzudzilo scenogrāfiju radījuši “jaunākā iPhone kadrējuma proporcijā”. Lai ko tas arī nozīmētu, tieši viņiem ir piekritis svarīgais uzdevums nodibināt izrādes realitātes īpašos apstākļus, kurus vislabāk var raksturot ar padomju gados populārā dramaturga Aleksandra Gelmana lugas nosaukumu “Vieni un kopā ar visiem”. Videočatā salidojuma dalībnieki var komunicēt un būt kopā, neizejot katrs no savas individuālās dzīves telpas. Abi mākslinieki LTV “Kultūras ziņu” sižetā atzīst, ka tas arī bijis vissarežģītākais uzdevums – panākt vienlaicīgu klātbūtnes un distances efektu.

Veids, kā šis uzdevums tiek vizuāli atrisināts, ļautu atpazīt Dzudzilo tandēma rokrakstu arī tad, ja programmā viņu vārdi nebūtu minēti.

Skatam paveras piecas (tieši tik, cik ir salidojuma dalībnieku) skatuves dibenplānā novietotas nišas – tās līdzinās viduslaiku simultānajam spēles laukumam ar vairākām darbības ligzdām un vedina domāt gan par mūsdienu pasaules fragmentēto dabu, gan arī par indivīda izolēto eksistenci šajā pasaulē. Bet visvairāk “Vienaldzības gadsimta” skatuves iekārtojums atgādina pašu Dzudzilo savulaik veidoto scenogrāfiju Viestura Meikšāna Liepājas iestudējumam “Portreti. Vilki un avis”, kur varoņu dzīves telpa arī bija fragmentēta un Oskara Pauliņa lietpratīgi izgaismota.

“Vienaldzības gadsimtā” katram salidojuma dalībniekam atvēlētā niša ir ietonēta savā krāsā (sārtā, zilā dzeltenā, etc.), kuras intensitāti pastiprina vai vājina Oskara Pauliņa gleznieciski izteiksmīgās gaismas. Izrādes gaitā attiecīgas krāsas apģērbu uzvilks arī nišas iemītnieks, kurš, pieslēdzoties kopīgajai sarunai, ar visu dzīves telpu no skatuves dibenplāna “atbrauks” uz avanscēnu. Vai, izejot to čata, “aizbrauks” atpakaļ. Ienākšana čatā telpiski īstenojas kā tuvošanās publikai, un klasesbiedru savstarpējā kontaktēšanās arī notiek “caur publiku”, replikas nevis adresējot cits citam, bet brehtiskā manierē raidot skatītāju zālē un tādējādi integrējot mūs visus vienotā tīmekļa telpā.

Skats no izrādes "Vienaldzības gadsimts" // Foto – Krista Dzudzilo

Divas polifonijas un viena vārdnīca

Izrādes pirmais cēliens paiet, iepazīstot ar salidojuma dalībniekiem – viņu raksturiem, gaumi, līdzšinējo dzīves pieredzi un savstarpējām attiecībām, kas atklājas šķietami neobligātā tērgāšanā par dzērieniem, darba pienākumiem, ģimenes stāvokli un visu citu, kas piederas pie tradicionālā “salidotāju” sarunu repertuāra. Pirmajā mirklī šķiet pārsteidzoši, ka izrādes mūzikas partitūru veido Johans Sebastiāns Bahs, bet programma arī te ievieš skaidrību, pievienojot Baha mūzikai epitetu “polifoniskā” jeb “daudzbalsīgā”, ja nu kāds nezina šī vārda nozīmi. Savukārt iestudējuma žanra formulējumam Dmitrijs Petrenko izvēlējies vārdu “e-polifonija” jeb “elektroniskā daudzbalsība”, tādējādi iezīmējot paralēli starp baroka mūziku un digitālo vidi, kā arī akcentējot to, ka pasaule vienmēr ir bijusi daudzbalsīga, tikai 21. gadsimtā šī daudzbalsība (tāpat kā daudz kas cits) ieguvusi tehnoloģisku pastarpinājumu un līdz ar to arī atsvešinājumu.

Dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce sadarbībā ar Liepājas augstskolas aktiermākslas studentu Valtu Skuju turējusi rūpi, lai arī tie, kuriem vairs nav trīsdesmit, spētu sekot līdzi izrādes varoņu sarunām. Programma apgādāta ar nelielu vārdnīcu, kurā apkopoti anglicismi, rusicismi, tehnoloģismi un visādi citādi -ismi, kā “besīt”, “džadžot” u. tml. Pieļauju, ka tiem, kuri par trīsdesmitgadniekiem vēl tikai kļūs, šāda leksika var izskatīties neglābjami novecojusi, bet tiem, kuri trīsdesmitgadnieku kompāniju jau pametuši, noder gluži labi.

Atklātības spēle

Abstrahējoties no jautājuma par leksiskā “iepakojuma” laikmetīgumu, jāteic, ka izrādes stāsts liek nonākt pie paredzama secinājuma, proti, cilvēks laika gaitā ir mainījies visai maz. Tāpat kā iepriekšējos laikmetos viņu moka vēlme pēc iespējas vairāk uzzināt par citiem, pēc iespējas mazāk atklājot sevi. Līdzīgi kā to mēdza darīt klases salidojumu dalībnieki pirms gadiem trīsdesmit vai piecdesmit, arī digitālā laikmeta cilvēki savu atkalredzēšanos izvēlas “strukturēt” kā atklātības spēli. Viņi cits citam uzdod neērtus jautājumus, sākot ar nenozīmīgiem, kā: “Vai tu rakājies pa svešām atvilktnēm?”, un beidzot ar eksistenciāliem: “Vai tu esi gribējis kādu nogalināt?” un “Vai tu būtu gatavs nodot brīvības vārdā?”. (Pie pēdējā gan jāpiebilst, ka ne izrādē, ne, izlasot Rasas Bugavičutes-Pēces tekstu, netop īsti skaidrs, par kādu brīvību ir runa – savu, cita cilvēka, individuālo, kolektīvo, vārda, ticības, rīcības, visām kopā?)

Pieciem aktieriem – Everitai Pjatai-Gertnerei, Edgaram Ozoliņam, Gatim Malikam, Rolandam Beķerim un Kasparam Kārkliņam – kā izrādes varoņu vienaudžiem pēc izteiksmes līdzekļiem, šķiet, kabatā nav jāmeklē. Viņu atveidotajiem salidojuma dalībniekiem piemīt digitālā laikmeta trīsdesmitgadnieku gestus, kur zināma nevērība pret dzīves norisēm apvienojas ar narcistisku uzmanību pašiem pret savu personu un tās novērtējumu sabiedrības acīs.

Aktieri režisora un vizuālo dramaturgu nodibinātajos apstākļos darbojas aizrautīgi un ar krietnu devu pašironijas. Uz viņiem ir interesanti skatīties, ciktāl izrādes notikumu gaita attīstās reālās pasaules koordinātēs, ar to saprotot pirmajā cēlienā tēloto situāciju, kurā salidojuma dalībnieki paši kontrolē spēli.

Taču otrajā cēlienā noteikumi mainās – spēle sāk kontrolēt spēlētājus un darbība pārceļas uz kādu sirreālu pasauli. Salidojuma dalībnieki ir nonākuši – jā, kur tad īsti? Katrā ziņā būšana šajā dīvainajā telpā vairs nav viņu izvēle. Un deformētā balss, kas turpina uzdot atklātības spēles jautājumus, arī, šķiet, nepieder nevienam no viņiem.

Skats no izrādes "Vienaldzības gadsimts" // Foto – Krista Dzudzilo

Metafora migrēnai

Izskatās ļoti efektīgi, kad uz milzīga ekrāna cits citu sāk nomainīt salidojuma dalībnieku seju tuvplāni. Pieres daļā tiem nemainīgi rēgojas atvērta tumša skatuves mute, kurā rosās un kūņojas kādreizējie skolasbiedri, nu jau visi kopā ieslodzīti tādā kā cietuma kamerā. Spēle turpinās, tagad jau pret spēlētāju gribu.

Vai tas būtu mākslīgais intelekts, kas sāk manipulēt ar cilvēkiem un grib piespiest viņus atzīties savā vājumā? Vai kolektīva vainas apziņa, kas pārņem visu sākotnēji itin priecīgo kompāniju? Izdomāt un atkarībā no zināšanām, pieredzes un gaumes piedēvēt nozīmi sirreālajām norisēm droši vien var, bet pats skatīšanās process uz to nemudina – pārāk vienveidīgas un uz vietas rotējošas ir gūstekņu konvulsijas tumšajā pieres telpā. Prātā iešaujas absurda doma – varbūt tās uztveramas kā metafora sāpēm, kas piemeklējušas mākslīgo intelektu, kolektīvo apziņu vai kādu citu cilvēka dzīvi ietekmējošu spēku? Tai vajag būt vienai pamatīgai migrēnai, ja galvaskausā iespundēti cilvēki, kuri pret savu gribu spiesti noņemties ar pašanalīzi.

Rūpe vs “pofigisms”

Intervijā “Neatkarīgajai Rīta Avīzei” (22.01) Dmitrijs Petrenko teic, ka izrāde ir par godīgumu, par atbildību, par vērtībām. Šķiet, ka arī par mūsdienu pasauli kā haosa un nebeidzamas nenoteiktības telpu, kas ir pakļauta savstarpēji pretrunīgiem centieniem un pārmaiņām bez skaidra attīstības virziena. Cilvēks šajā nenoteiktību pasaulē ir pats sev sākums un gals. Kopā ar visiem, bet tik ļoti viens dzīvē, kas drumstalojas nebeidzamās izvēļu sērijās.  

Dmitrija Petrenko piedāvātais laikmeta un cilvēka portretējums atsauc atmiņā Konstantīna Bogomolova Liepājas izrādes “Stavangera. Pulp People” un “Mans blasters ir izlādējies”. Apcerei pakļautā realitāte ir viena un tā pati, taču attieksme pret to – krasi atšķirīga. Bogomolovam par 21. gadsimta cilvēka cīniņiem, neliterāri izsakoties, ir “pofig”, Petrenko tie patiesi rūp. Ja vien šai rūpei būtu izdevies atrast trāpīgu un mākslinieciski iedarbīgu izpausmes veidu visā izrādes garumā.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt