Kristīne Lūse 11.02.2020

Rītausmai pienākot

verte
Skats no izrādes "Alvinga kundze" // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Režisores Māras Ķimeles Valmieras teātra LMT Mansarda zālē tapušā jauniestudējuma Alvinga kundze pamatā ir viena no pazīstamākajām norvēģu dramaturga Henrika Ibsena lugām Rēgi (1881). Izrādes nosaukumā tiek uzsvērta galvenās varones Alvinga kundzes nozīme, ietiecoties šīs sievietes ģimenes drāmā, tās rūpīgi slēptajos pagātnes notikumos, kā arī atklājot izrādes filozofisko vēstījumu caur galvenās varones skatpunktu.

Lai gan izrādes sižetiskais slānis aptver mazpilsētiņā dzīvojošas sievietes ģimenes dzīvi un tās peripetijas, nenoliedzami ir redzams, ka iestudējums nav tikai ģimenes netikumu un pagātnē pieļauto kļūdu atmaskojums. Izrādei ir zemteksts, ko varētu skaidrot divējādi. Pirmkārt, literārais materiāls aktualizē cauri laikiem eksistējošas dzīves patiesības, liekot domāt un uzdot jautājumus par dzīves jēgu un tās nozīmi. Atklājas cilvēku psiholoģijas būtība, veiktās izvēles un rīcības, kas ir savstarpēji vienotas, tādējādi ļaujot pagātnes notikumiem aktīvi iejaukties šodienā. Tāpat tiek piedāvātas vairākas nozīmīgas un pārlaicīgas tēmas, kā laulības un ģimenes dzīves saglabāšana; vēlme uzturēt priekšzīmīgu sabiedrisko tēlu, tādējādi pazaudējot sevi; nerealizēta mīlestība; reliģijas uzliktie pienākumi un sevis pārvarēšanas grūtības. Otrkārt, izrāde parāda to, cik grūti visos laikos ir bijis izšķirties starp sirdsapziņu un pieņemtajiem lēmumiem, kuri vienmēr ietekmē citas sfēras – ģimeni, privāto dzīvi, veselību un laimi. Respektīvi, ne vienmēr cilvēka pieņemtie lēmumi vai izvēlētais dzīves ceļš ir pareizais, jo bieži vien izlikšanās un patiesības slēpšana var iznīcināt gan emocionāli, gan fiziski.   

Ibsena lugā ļoti būtiska loma veltīta darbības videi – Helēnes Alvingas muiža Rietumnorvēģijā, liela fjorda malā, simbolizē uz vietas stāvošu dzīvi, kas reizē ir izolēta no sabiedrības, brīvības un dzīves vēsmām. Tādu pašu noskaņu panāk scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša radītā spēles telpa, kas ieturēta vienmuļi pelēkos toņos. Telpas iekārtojumā redzama Paula Iklāva atveidotā Helēnes dēla Osvalda darbnīca, kurā tiek izvietotas nepabeigtas gleznas un no skapīšiem izvilkti balti audekli, parādot Osvalda kā mākslinieka radošuma un talanta trūkumu. Tāpat redzams ēvelsols, lampas, kaudzē sakrauti dēļi un atpūtas krēsls, uz grīdas izkaisītas evēļskaidas, liekot nojaust par radošas personas klātbūtni, tomēr velti. Visu izrādes laiku fonā dzirdams Emīla Zilberta veidotais muzikālais noformējums – lietus skaņas, norādot uz nomācošajiem laikapstākļiem, kas ietekmē un reizē atspoguļo izrādes varoņu būtību, paspilgtinot dzīves bezcerības, pelēcības un drūmuma izjūtu. Vides ietekme redzama ne tikai scenogrāfijā, izrādes varoņu darbībās un dialogos, bet arī Marijas Ulmanes veidotajos mūsdienīgajos kostīmos, akcentējot varoņu raksturu šķautnes, nodarbošanos, kā arī savstarpējo saistību vienam ar otru. Tā, piemēram, Elīnas Vānes Helēne Alvinga un viņas dēls Osvalds tiek ieģērbti vienādās melnas krāsas biksēs un apavos, akcentējot abu radniecību. Būtiski ir dažādi spilgti akcenti Klintas Reinholdes Regīnē, kura valkā sarkanas krāsas svārkus, vēlāk pārģērbjoties sarkanā minikleitā, tādējādi parādot un izceļot savu seksualitāti un iespējamo nākotnes izvēli – strādāt un apkalpot jūrniekus Jākoba Engstranna bārā. Arī Krišjāņa Salmiņa attēlotais mācītājs Manderss ir ieģērbts mūsdienīgās drēbēs, par savu profesiju liekot apjaust tikai pēc baltās apkaklītes.

Izrādes varoņu vienojošais un vidi noteicošais apģērba gabals ir garie, pelēkie lietusmēteļi, kas ir vēl viens atgādinājums par nepārejošo lietu un miglu.

Henriks Manderss - Krišjānis Salmiņš, Jākobs Engstranns - Aigars Vilims // Foto - Mārtiņš Vilkārsis

Izrādē redzami interesanti un niansēti aktierdarbi un varoņu savstarpējās attiecības. Aigara Vilima galdnieks Jākobs Engstranns jau kopš pirmajiem mirkļiem uz skatuves sevi parāda kā manipulators, veikli ap pirkstu aptinot gan Regīni, gan vēlāk arī mācītāju. Lai gan vārdos Jākobs nepasaka, ka Regīne ir mirušā Alvinga kunga meita, ir skaidri redzams, ka, neskatoties uz Regīnes mātes meliem par tēvu jūrnieku, Jakobs zina patiesību un spēj to izmantot savā labā. Jākoba mērķis atvērt bāru, precīzāk – bordeli jūrnieku vēlmju apmierināšanai, lēnām tiek piepildīts caur meliem un patiesības izskaistināšanu, parādot sevi kā godīgu vīrieti, kurš pacēlis grēkā kritušu sievieti, tādā veidā iegūstot vajadzīgo finansējumu no mācītāja. Vilims precīzi nospēlē divas savam varonim piemītošas īpašības – mācītāja Mandersa klātbūtnē viņš ir atsacījies no saviem netikumiem, nožēlo grēkus, atzīst kļūdas, savukārt Helēnes Alvingas priekšā, klusi čukstot, atklāj sevī krājušos ļaunumu un vēlmi pazemot.

Elīna Vāne Helēni Alvingu atveido, psiholoģiski ietiecoties lomā un ļaujot redzēt savas varones iekšējo pārdzīvojumu. Alvingas kundze savieno pagātni ar tagadni, tādējādi atklājot mirušā vīra grēkus, vienlaikus attīrot savu dvēseli no rūpīgi slēptajiem, ģimenei neglaimojošajiem noslēpumiem.

Aktrise izjusti attēlo sievieti, kura ģimenes labās slavas dēļ ir gatava izpirkt vīra noziegumus, samaksājot sava vīra pavedinātām un izvarotām sievietēm par klusēšanu, tajā pašā laikā atsakoties no laimīgas dzīves un uz Parīzi aizsūtītā dēla. Lai gan Vānes varone ir spēcīga, uz attīstību un modernu domāšanu vērsta personība, par ko liecina Krišjāņa Salmiņa mācītāja Mandersa izsmietā Alvingas kundzes literatūra (to starpā romāni un feminisma literatūra, kas apšauba līdz šim valdošos pieņēmumus par sievietes, arī reliģijas lomu sabiedrībā), ir skaidri redzama sevis pēkšņa apšaubīšana un uzskatu sabrukšana. Tā atklājas, kad mācītājs Manderss pārliecinoši pierunā Alvinga kundzi neapdrošināt viņas atvērto patversmi, jo sabiedrība sāktu apšaubīt Dieva kā vienīgā uz zemes noteicošā varenību.

Smalki veidotas Elīnas Vānes un Krišjāņa Salmiņa varoņu attiecības, ļaujot apjaust abu nerealizēto jaunības mīlestību, kas cauri gadiem nav zudusi. Krišjāņa Salmiņa Mandersam vienmēr svarīgs bijis mācītāja amats un līdzcilvēku domas, kas tajā pašā laikā viņam licis atteikties no Helēnes. Tomēr ierašanās Alvingas kundzes mājās arī viņā modina jūtas, kuras redzam divos tuvošanās mēģinājumos. Intīmā distance, nodzēstās gaismas un apstājušos laika izjūtu varoņu starpā pavada apjausma, ka uz skatuves redzamais notiek tikai abu tēlu fantāzijās – laikā, kurā neeksistē pagātne un amata uzliktie pienākumi.

Helēne Alvinga - Elīna Vāne, Osvalds Alvings - Pauls Iklāvs // Foto - Mārtiņš Vilkārsis

Izrādes emocionālākais brīdis saistās ar Paula Iklāva attēlotā Osvalda slimību, kas reizē apvieno visu izrādes vēstījumu, respektīvi, parāda, kā pieļautās un noslēptās pagātnes kļūdas var atspēlēties tagadnē. Mirušā tēva noziegums pret miesīgu dēlu, bērnībā liekot lietot pīpi un nododot tālāk savu slimību, Osvaldu vajā jau sen. Tā no reiz talantīga mākslinieka viņš atstāj iespaidu par netalantīgu, skatuves izpausmēs drudžainu, līdz galam neko nepaveicošu puisi, kurš gaužas par nomācošo pelēcību. Neviens no šokējošajiem atklājumiem par savu tēvu nevar satricināt jau tā vienaldzīgo Osvaldu, kas redzams arī viņa attiecībās ar Regīni. Jauniešu atklāsme par savu radniecību abu aktieru sniegumā tiek parādīta kā vienaldzīga, dziļi nepārdzīvojot uzplaukušās jūtas, kas tagad pakļautas iznīcībai, atstājot iespēju dzīvot tikai kā māsai ar brāli. Līdz ar to nākas secināt, ka gan Paula Iklāva Osvalds, gan Klintas Reinholdes Regīne viens caur otru vēlējās kaut ko iegūt, kas nebūt nav saistīts ar mīlestības jūtām. Regīnei Osvalds bija kā cerība tikt prom no vienmuļās dzīves mazpilsētā, kur meitene varētu izbaudīt savu jaunību, savukārt Osvaldam meitene vajadzīga kā slimnieka kopēja, kuras dzīvesprieks nestu laimi un aizmiršanos.

Izrādes fināla ainā, kad visi ir aizbraukuši, pametot Alvingas kundzes māju un nu jau nodegušo patversmi, ir redzama Osvalda slimības strauja progresēšana, kurā bezpalīdzīgi atliek noraudzīties Helēnei. Visu izrādes laiku Iklāva tēlotais Osvalds un, visticamāk, arī citi izrādes varoņi ir alkuši pēc saules gaismas, kas uzaust, slimniekam nomirstot. Līdz ar to sauli var uzskatīt par simbolu, kas norāda arī uz patiesības un apskaidrības uzaušanu Elīnas Vānes varonē. Helēnes Alvingas izrādes laikā atklātā patiesība ir bijis ceļš uz jaunu dzīvi un cerību, liekot padomāt par katra paša veiktajām izvēlēm un vajadzību pēc pašnoteikšanās. 

 

Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas MSP 1. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt