Elīna Bojarkina 11.02.2020

Mēs neesam vieni

verte
Skats no izrādes "Puscilvēki" // Foto – Matīss Markovskis

2019. gada decembrī Latvijas leļļu teātrī pirmizrādi piedzīvojis iestudējums “Puscilvēki”, kura dramaturģiskais materiāls tapis sadarbībā starp režisoru Edgaru Kaufeldu un dramaturģi Lindu Rudeni. Darba pamatā ir trīs mītisku garu, Vadātāja, Lietuvēna un Sumpurņa monologi, kuros atklājas viņu būtība, rīcība, griba. Izrādes galvenā tēma vēsta par garu vēlmi netikt aizmirstiem, lai mēs savā ikdienas dzīvē apzinātos to, ka neesam vieni un ka eksistē arī paralēlā, metafiziskā pasaule.

Izrāde tapusi Leļļu teātrī, taču tajā nav likts uzsvars uz leļļu vai objektu izmantošanu – leļļu teātra žanra izteiksmes līdzekļi kalpo tikai kā viens no izrādes līmeņiem. Otrs līmenis atrodams ēnu teātra estētikā, kas gan vizualizē to, kas tiek stāstīts, gan arī rada pats savu pasauli.

Lai radītu atmosfēru un panāktu baiļu sajūtu skatītājos, kas ir viens no izrādes mērķiem, tiek izmantoti arī gaismas un skaņas elementi – negaidīti trokšņi, gaismas zibšņi, kulišu un skatuves grīdas atveru kustināšana, u. c. Audiālais līmenis izrādē kalpo kā atmosfēras radītājs. Līdzās fonogrammā skanošajai mūzikai dažas skaņas aktieri rada paši, skatītājiem neredzot. Piemēram, Lietuvēns, ko atveido Dace Vītola, parādoties tur rokās Lietuvēna krustu, un aktieri aizkulisēs ar cirvjiem švīkā pa sienu un metāla sijām, it kā iezīmējot krusta šķautnes, dauza metāla durvis, skrien un ar balsi imitē mošķu skaņas.

Izrādes varoņi savā stāstījumā mēģina slēpt faktu, ka runā par sevi, – negribēdami atklāt savu patieso identitāti, viņi izliekas par lektoriem, kas lekcijas formā iepazīstina ar mītiskajiem tēliem. Viņi paši ir izveidojuši šo izrādi, lai it kā runātu par sevi trešajā personā. Santas Didžus atveidotais Vadātājs ir gars, kurš var pieņemt jebkādu veidolu un netraucēti dzīvot starp cilvēkiem. Šis tēls ik pa laikam netīšām atklāj, ka ir Vadātājs, jo viņam ir grūti slēpt savu identitāti. Artūra Putniņa Sumpurnis ir visnesavaldīgākais no trim varoņiem – aizraujoties ar stāstu, viņā atklājas patiesās īpatnības. Katrs no tēliem atstāsta notikumu, it kā viņš to būtu dzirdējis vai tikai pastarpināti redzējis, bet saprotams, ka viņi paši bijuši iniciatori šiem notikumiem.

Ar teksta palīdzību ne tikai tiek atklāta informācija par trim galvenajiem tēliem, bet tas arī kalpo kā atmosfēras veidotājs – ar mikrofonu palīdzību tiek izmainītas aktieru balsis un runas ritms, tiek paplašināta skatuves telpa. Aktieri izmanto mikrofonus, kad vēlas izcelt svarīgākās monologa daļas, kā arī ar mikrofona palīdzību pārveido balsis.

Izmantojot dažādus estētiskos paņēmienus, skatītājs tiek ievilkts stāstā, tiek provocētas bailes un uztraukums.

Kristians Brekte radījis telpu, kas atgādina lekciju zāli/ laboratoriju ar baltām pārbīdāmām sienām jeb širmjiem, diviem kodoskopiem un vairākiem atmosfēriskiem elementiem – burkām ar nesaprotamu šķidrumu, galvaskausiem, izbāztu putnu, spīdošām akmens lampām, kas maina krāsu. Daži scenogrāfijas elementi, piemēram, skatuves malās novietotie līķu maisi un govs galvaskauss, ir tikai vizuāli objekti, kas netiek praktiski izmantoti. Telpas ir dinamiku rada pārvietojamās sienas, kā arī objekti, kas parādās un pazūd it kā paši no sevis, nokrītot no skatuves šņorbēniņiem vai uzrodoties no aizkulisēm.

Skats no izrādes "Puscilvēki" // Foto – Matīss Markovskis

Izrādē tiek dažādi sašaurināta un paplašināta spēles telpa, nojaucot tradicionālās teātra robežas. Varoņi skatītājus sagaida zālē, izrādes laikā dodas iekšā un ārā pa zāles durvīm, izmanto gaiteņus ārpus zāles, no balkona sarunājas ar tēliem, kas darbojas uz skatuves, tādējādi liekot skatītājiem sadalīt uzmanību, tiek arī iedegta zāles gaisma. Artūra Putniņa Sumpurnis skatītājus iesaista darbībā, kliedzot mikrofonā “Sum, sum, sum!” un liekot saukt viņam līdzi.

Aktieri uzrunā skatītājus, izrādes sākumā liekot izslēgt mobilos telefonus, kā arī no skatuves piedāvājot riekstiņus. Skatītājs šajā izrādē nav tikai pasīvs vērotājs, bet kļūst par izrādes dalībnieku – ir nojaukta ceturtā siena, jo lekcijas formāts pieprasa tiešu saskari ar skatītāju reālā laikā. Izrāde notiek šeit un tagad un tiek pasniegta lekcijas formā. Arī ēnu tēli, kurus atveido Miķelis Žideļūns, Rūdolfs Apse un Rihards Zelezņevs, kādā brīdī izkļūst no ēnu pasaules un dodas pie skatītāja, taču Vadātājs tos aiztriec prom. Tiek minētas konkrētas vietas, piemēram, Krišjāņa Barona iela 16/18, kas ir Leļļu teātra adrese, Vērmanes dārzs, vilciens, kas dodas uz Ogri, Kuldīga un Rīga.

Katrs no trīs varoņu stāstiem tiek pasniegts trīs līmeņos – ne tikai verbāli izstāstīts, bet arī uzzīmēts projekcijās un papildināts ar ēnu teātra elementiem.

Piemēram, Santas Didžus Vadātāja stāsts tiek vizualizēts ar kodoskopa palīdzību, skatītājiem demonstrējot dažādus popkultūras vai pasaku tēlus, kas tiek pārveidoti, tos aplejot vai apzīmējot, kā arī attēlots ēnu estētikā.

Atsevišķos brīžos scenogrāfijas, aktieru ķermeņa valodas, gaismas un mūzikas līmeņi dominē pār izrādes tekstu un iezīmē visu daudz spēcīgāk (piemēram, Lietuvēna parādīšanās ar krustu rokā uz izgaismota balta fona ar spēcīgu mūziku). Citās ainās teksts ar elementiem iet roku rokā. Piemēram, kad Sumpurnis stāsta par bērniem Lienīti un Kristapu, kurus Sumpurņu ģimene vēlējusies apēst, tiek izmantotas no porolona veidotas ķermeņu daļas – rokas un kājas, tādā veidā izspēlējot šos bērnus, taču paliekot stāstītāja pozīcijā.

Skats no izrādes "Puscilvēki" // Foto – Matīss Markovskis

Arī ēnu epizodēs aktieriem ir kostīmi, kuros ievietots porolons, tādā veidā deformējot ķermeņus un liekot viņiem izskatīties pārdabiskiem. Ēnu pasaule ir brīnumu pasaule, kur aktieris ar gaismas palīdzību spēj mainīt savas ēnas lielumu, kā arī panākt efektu, ka nokrīt galva vai ka rokas ir trīs reizes lielākas par pašu ķermeni. Artūra Putniņa Sumpurnis ir padarīts necilvēcisks ar lēcu un koturnu palīdzību, tāpat ar kostīmā ievietotā porolona palīdzību deformēta tēla ķermeņa augšdaļa. Gan Daces Vītolas Lietuvēnu, gan Santas Didžus Vadātāju izceļ īpašs grims – sarkans un bāls.  

Režisors caur šo izrādi atradis jaunu pieeju, kā uzrunāt leļļu teātra skatītāju, un pierāda, ka ar bērnu var runāt nopietni par interesantām, metafiziskām tēmām. Jācer, ka ar šo darbu neapstāsies meklējumi jaunatklātajā lauciņā.

 

Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas MSP 1. kursa studente

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt