Lauma Mellēna-Bartkeviča 17.02.2020

Saldi rūgtais šampanietis

opera
Skats no izrādes "Piecas dziesmas pēc atmiņas" // Foto – Inese Kalniņa
Valsts Kultūrkapitāla fonda 2019. gada 3. kultūras projektu konkursā netika saņemts finansiālais atbalsts teātra aktuālo procesu vietnes KrodersLV darbībai 2020. gadā. Gaidot 2020. gada 1. projektu konkursa rezultātus, KrodersLV redakcija vēlas akcentēt elektroniska teātra nozares medija nepieciešamību Latvijas teātra kopainā. Lai portāla darbība teātra sezonas vidū neapstātos, KrodersLV redakcija no 2020. gada 1. februāra līdz 1. martam īsteno īpašu ziedošanas akciju “ZIEDOTS KRODERAM”, aicinot vietnes autorus – gan teātra teorētiķus, gan praktiķus – ziedot pa vienam rakstam, apliecinot savu atbalstu vietnes nākotnei. Vēlamies, lai ziedotie raksti kļūtu par liecību Latvijas teātra procesa bagātībai, kura atspoguļošanai nepietiek tikai ar drukāto periodiku.

KrodersLV galvenā redaktore Ieva Rodiņa

 

 
Ironijā nosarmojusi orbīta
eņģēm čīkstot
iegriež ar atmiņu nazi
nedzīst un nedziest
sulo acs kaktiņā

1. februārī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī notika pirmizrāde “Piecas dziesmas pēc atmiņas” Vlada Nastavševa režijā. Pārejot pirmajam pēcizrādes īgnumam, kas neglābjami izdīgst formas – teatralizēta jubilejas koncerta – dēļ, sāka urdīt vēlme saprast un artikulēt gan īgnuma, gan savdabīgas nostalģijas iemeslus. Nosaukts par jubilejas traģikomēdiju, iestudējums balansē uz ironiska farsa robežas, liekot skatītājiem spēlēt publikas lomu teatrālā trīsdesmit gadu jubilejas koncertā. Vārdā nenosauktais jubilārs-priekšsēdētājs ir klātesošs kā Ļoti Svarīgas Personas arhetips, ko, visticamāk, atpazīst tikai tās paaudzes, kuru pirmie dokumenti izdoti vairs neeksistējošā valstī. Bet skatītāju zālē strauji sabiezē neizpratnes tvans, ko pāršķeļ vien rets zinātāja spurdziens vai mulsa ķiķināšana par to, cik pārliecinoši pašreizējā teātra direktore un aktrise Dana Bjorka izskatās uzņēmīgas kultūras darbinieces-vakara vadītājas tēlā, izteiksmīgi plivinot dāsni ēnotos plakstiņus, mudinot aplaudēt ieilgušās pauzēs un tamlīdzīgi.

Mazliet konteksta

What a fuck, kas tā par tekstgrupu?” – šādu jautājumu dzirdēju no kāda skatītāja mutes, pārlapojot programmiņu, kur “Orbīta” minēta šķietami nepareizajā ampluā – pie scenogrāfijas un kostīmiem. Teātra un dzejas attiecības laikmetīgajā teātrī nav vienkāršas, taču, no jauna pārskatītas, vairākos piemēros ieguvušas visnotaļ baudāmu veidolu. Starp nesenākajiem iestudējumiem var minēt Alvja Hermaņa izrādes “Brodskis/Barišņikovs” un “Atnāc mani vēl satikt” Jaunajā Rīgas teātrī. Šajās izrādēs būtiskākais ir trijstūris, ko veido dzejas teksta un interpretējošās personības mijiedarbība, konkrētā vakara publika un abu šo komponenšu projekcija laika dimensijā. Un tekstgrupa “Orbīta” jeb Latvijā krieviski rakstošo autoru kopa ir diezgan unikāls kultūras fenomens vismaz 21. gadsimta pirmajā dekādē.

“Piecas dziesmas pēc atmiņas” ir sava veida veltījums “Orbītai”, kuras dažu autoru – Artūra Puntes, Vladimira Svetlova, Sergeja Timofejeva un Aleksandra Zapoļa – spalvai pieder arī izrādē skanošie teksti. “Orbītas” pastāvēšanas ilgums, šķiet, atbilst izrādē piesauktajiem trīsdesmit gadiem kā mazliet negribīgas, tomēr nepieciešamas atmiņu plūsmas ierosmes avotam. Vai tā ir “Orbītas” jubileja”? Jā un nē. Jo runa nav tikai par “Orbītu”, bet arī par ko citu. Proti, pienāk brīdis, kad svinēt it kā pienāktos, bet negribas, it kā “atzīmēt vienmēr gatavs”, kā saka viens no izrādes varoņiem Igora Čerņavska mazliet garlaikotā balsī no ekrāna, bet nav īsti skaidrs, vai un kā labāk to darīt. Sevišķi, ja runa ir par tā saucamajām “darba” jubilejām, kuras vēl salīdzinoši nesen sabiedrībā bija pieņemts atzīmēt ar vērienīgu koncertu, piemēram, teātrī, garām runām un jubilāra līdzgaitnieku atmiņu stāstiem, garkātainu rožu klēpjiem un oficiāliem apsveikumiem no amatpersonām un iestādēm.

Mūsdienu realitātē tas viss ir neobligāti, konstantās jaunības kulta apstākļos apaļas jubilejas neglābjami atgādina par vecumu un pagājušo laiku, kura vētīšanā ne katram izsijāsies sirdi sildoši zelta atmiņu graudi. Sevišķi, ja vairāk vai mazāk vētrainā un ideālu pilnā jaunība pagājusi pagājušā gadsimta 90. gadu nogalē. Tas ir laiks, kas palicis atmiņā ar mežonīgā kapitālisma ienākšanu neatkarīgās Latvijas postsociālistiskajā kultūrtelpā, kur krievu valodā rakstošo intelektuāļu teksti atradās savdabīgā andergraundā. Daudzi tā laika jaunie latviešu dzejnieki – Kārlis Vērdiņš, Inga Gaile, Anna Auziņa, Pēteris Dragūns, Marts Pujāts un citi – atdzejojuši “Orbītas” autorus latviski, turpinot 60., 70. un 80. gadu Latvijas latviešu un krievu izcelsmes dzejnieku savstarpējo radošo praksi, kura savulaik attīstījās gan oficiālajā kultūras dzīvē, piemēram, caur žurnālu “Avots” un tā krievu analogu “Rodņik” (1987-1993), gan individuālā sadarbībā. Krievu valodā rakstošie dzejnieki un īsprozas autori ap tūkstošgades miju izdeva drukātus dzejas almanahus, dažkārt necilas samizdata brošūras, un sadarbībā ar jaunajiem un topošajiem multimediju māksliniekiem, piemēram, Katrīnu Neiburgu un Pēteri Ķimeli, tapa gan dzejas audiodiski autoru lasījumā elektroniskās mūzikas ietvarā, gan videodzejas klipi, gan dažādi konceptuāli laikmetīgās mākslas projekti, piemēram, bilingvālais dzejoļu par naudu krājums “НАУДА/DENGI” improvizētas čeku grāmatiņas formā. 2005. gadā Latvijas Rakstnieku savienības Literatūras Gada balvu dzejā piešķīra diskam “Orbīta 4”. Taču, šķiet, vērienīgākais “Orbītas” krājums ir 2008. gadā iznākusī antoloģija “sovremennaja russkaja poezija latvii” ar Sergeja Timofejeva priekšvārdu. Tā paša Sergeja Timofejeva, kurš cita starpā rakstīja brīnišķīgas slejas “Dienā” un kura spēlētajās piektdienas diskotēkās jau kādu laiku slēgtajā Vecrīgas klubā “Pulkvedim neviens neraksta…” lēkājušas vairākas Latvijas Kultūras akadēmijas studentu (un ne tikai) paaudzes. Cita starpā – Kārļa Vērdiņa tulkojumā “Orbītas” moto savulaik atšifrēts apmēram tā: “Dzīvojam šeit un tagad, mūsu varā ir izvēlēties, vai mūsu dienas aizrit aizraujoši un piesātināti vai arī tukšgaitā.” Visticamāk, tā viņi dzīvo arī šodien.

Izrādes “Piecas dziesmas pēc atmiņas” programmā “Orbīta” raksturota visai lakoniski, lai neteiktu – virspusēji, savukārt pats iestudējums, tieši pretēji, panāk vispārinājumu, kas liek apcerēt jebkura radoša cilvēka vietu mūsdienu pasaulē gan eksistenciālās kategorijās, gan jēgas aspektā par spīti ironiskajai patinai, kura to klāj kā plastikāta uzlīme viedtālruņa displeju, šķietami sargājot ko trauslu no iznīcinoša trieciena.

Skats no izrādes "Piecas dziesmas pēc atmiņas" // Foto – Inese Kalniņa

Kopradīšanas eksperiments

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī “Piecas dziesmas pēc atmiņas”, šķiet, ir pirmā reize, kad tiek izmēģināta kopradīšanas teātra metode. Latvijā kopradīšanas teātri jaunākajā teātra vēsturē aizsāka Jaunais Rīgas teātris ar Alvi Hermani priekšgalā, taču šobrīd tā ir visai izplatīta prakse, skatuves mākslai kļūstot arvien starpdisciplinārākai. Šī pieeja ir arī pavērsiens režisora Vladislava Nastavševa radošajā biogrāfijā, jo līdz šim viņa iestudējumi lielā mērā atbilduši autorteātra principiem, režisoram veidojot gan iestudējuma koncepciju, gan arī savu izrāžu scenogrāfiju un muzikālo noformējumu. Muzikālais noformējums šoreiz iešifrēts jau izrādes nosaukumā un faktiski arī veido iestudējuma karkasu – koncerts ar bērnu kori, koncertmeistari un solistu, tīši vai netīši atgādinot Krievijā populāro anekdotēm apvīto tandēmu “zēnu koris un Bunčikovs”. Šoreiz tas ir Maksims Busels ar jancīgu à la Fredijs Merkūrijs ūsiņu, kurš demonstrē savas balss tembrālās krāsas no pilnskanīga krūšu reģistra līdz Nastavševa kompozīcijām raksturīgajam falsetam, atveidojot nopelniem bagāta skatuves mākslinieka Juliāna Sopota lomu. Tāpat uz skatuves ir Rīgas Skolēnu pils bērnu koris “Accolada”, kas pats par sevi dzied brīnišķīgi, bet izrādes kontekstā tomēr iegūst grotesku izteiksmi.

Runātā teksta (lielākoties “Orbītas” verlibru) daudzums tomēr proporcionāli dominē pār muzikālo dramaturģiju, tādēļ temporitms nerada paradoksāli pacilājošu un melodiski ideālistisku noskaņu. Izrādi veido Dmitrija Palēsa lektora pseidozinātniski priekšlasījumi par atmiņas funkcijām, Igora Čerņavska dziednieka Sigizmunda Poltoraka pseidohipnozes seanss ekrānā un citu Alekseja Korgina, Ivana Streļcova, Dmitrija Palēsa un Igora Čerņavska izspēlēti atmiņu skeči, ko papildina Ņinas Ņeznamovas atveidotās Regīnas Šmuļavskas (!) aizkustinoši eksaltēta uzruna, uzskaitot jubilāra-priekšsēdētāja pozitīvās īpašības, un Danas Bjorkas vakara vadītājas “brīnumainās pārvērtības”, nomainot vismaz trīs kleitas. Formas ziņā izrādes daļēja līdziniece ir decembrī Maskavas Dailes teātrī (MXAT) tapusī Eduarda Bojakova un Sergeja Glazkova koncertizrāde “Īzaks Dunajevskis: laimes kolaiders”, kuras skatītāji pat atzinuši, ka Dunajevska melodijās dzirdamās pagātnes atbalsis un aizraujošie stāsti “iz dzīves” maldīgā saldumā veiksmīgi liek aizmirst inteliģentus ļaudis citādi visnotaļ šausminošos laikmeta kontekstus.

“Piecās dziesmās” ir mazliet absurda, mazliet splīnīga nīgruma, kas savīti kopā ar Nastavševam raksturīgu lirismu, ko pazīstam no “Peldošo-ceļojošo” abām daļām. Salīdzinot ar citiem režisora darbiem, šajā izrādē ir vairāk radošās komandas personisko izjūtu un reizē vairāk atsvešinājuma par spīti acīmredzamai sakritībai starp četriem “Orbītas” dzejniekiem pirmizrādes skatītāju vidū un četriem izrādes varoņiem. Daļa publikas piesardzīgi atturas smieties par šādu “jubilejas traģēdiju”, jo tās formāts bīstami atspoguļo pašiem labi pazīstamus priekšstatus vai pieredzi par sabiedrībā nozīmīgu personību apaļu jubileju atzīmēšanu. Izrādei beidzoties, ir skatītāji, kas dusmojas un sauc redzēto par murgu, demonstratīvi cenšoties pēc iespējas ātrāk atstāt zāli. Daļa tomēr kaismīgi aplaudē. Aktieru rokās gulst īstas sarkanas neļķes, kuras, gribētos domāt, pieder pie inscenējuma asprātībām, lai gan droši zināt to, protams, nevar.

Nastavševs turpina uzdot jautājumus par dažādu kopienu līdzāspastāvēšanu Latvijas kultūrtelpā. Sadarbība ar “Orbītu” uz relatīvi tradicionāla un specifiska, tomēr valsts teātra skatuves ir eksperiments visiem iesaistītajiem, un kopumā šis radošais kopdarbs izskatās auglīgs ar izkopšanas potenciālu.

Skatītājam gan vai nu jāmīl “Orbīta”, vai mazliet jāpapūlas, lai konkrētajā iestudējumā izprastu notiekošo, jo zemtekstu un mājienu uztveršanu vājina kognitīvā disonanse, kas pastāv starp dažādām paaudzēm un valodtelpām, uz kurām attiecas izrādes saturs. Bet varbūt tieši šāda jubilejas ballīte, kas sākas ar zemeņu zefīra “Maigums” prezentāciju teātra foajē un beidzas ar publikas mulsumu kā nepieciešamu komponenti jubilejas traģēdijas gara izjušanai, vislabāk piestāv tiem, kas apzīmējumu “marginālie intelektuāļi” uztver tikai un vienīgi kā komplimentu?

Drukāt 

Atsauksmes

  • Linda 17.02.2020

    Kļūda: tā nav "jubilejas traģēdija". Žanrs - "jubilejas TRAĢIKOMĒDIJA". Tāpēc arī "balansē uz ironiska farsa robežas".

  • DZ 21.02.2020

    Tieši tā, apzīmējumu marginālais intelektuālis uztveru kā komplimentu. Laikam drīz nonākšu līdz tam, ka skatīšos tikai Nastavševa, JRT un baleta izrādes. Visām citām izrādēm sāk palikt žēl laika un naudas.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt