Ieva Rodiņa 21.02.2020

Serebreņņikova melnais impresionisms

opera
Skats no K.Serebreņņikova izrādes "Outside" // Publicitātes foto

Valsts Kultūrkapitāla fonda 2019. gada 3. kultūras projektu konkursā netika saņemts finansiālais atbalsts teātra aktuālo procesu vietnes KrodersLV darbībai 2020. gadā. Gaidot 2020. gada 1. projektu konkursa rezultātus, KrodersLV redakcija vēlas akcentēt elektroniska teātra nozares medija nepieciešamību Latvijas teātra kopainā. Lai portāla darbība teātra sezonas vidū neapstātos, KrodersLV redakcija no 2020. gada 1. februāra līdz 1. martam īsteno īpašu ziedošanas akciju “ZIEDOTS KRODERAM”, aicinot vietnes autorus – gan teātra teorētiķus, gan praktiķus – ziedot pa vienam rakstam, apliecinot savu atbalstu vietnes nākotnei. Vēlamies, lai ziedotie raksti kļūtu par liecību Latvijas teātra procesa bagātībai, kura atspoguļošanai nepietiek tikai ar drukāto periodiku.

KrodersLV galvenā redaktore Ieva Rodiņa

 

Krievu režisoru Kirilu Serebreņņikovu ar Rīgu saista īpaša saikne – tieši uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves tapusi virkne performatīvu iestudējumu, kas, iespējams, nebūtu tapuši Krievijā. Arī īpaši Aviņonas festivālam veidotā izrāde “Outside” pasaules tūri iesāka tieši Nacionālajā teātrī. Video sveicienā režisors, kurš joprojām nevar izbraukt no valsts, Rīgu pozicionē ne tikai kā sev personiski tuvu pilsētu, bet arī kā vietu, kas salīdzinoši ērti sasniedzama Krievijas skatītājiem. Vienlaikus nevar noliegt, ka iestudējums tapis kā veltījums Eiropas teātra aprindām un, paredzams, savu kulmināciju sasniegs tieši viesizrāžu turpinājumā.

Izrādē ir daudz Latvijas kultūrtelpā zināmas informācijas, tostarp ievītas atsauces uz paša režisora personisko dzīvi un ilgstošo mājas arestu, kas izrādē pārtapis par simbolu mākslinieka un varas, mākslinieka un sabiedrības, mākslinieka un mākslas darba attiecībām. Tieši tādēļ daudzi no kontekstiem, kas Eiropas skatītājus varētu šokēt vai raisīt ziņkārību (piemēram, izvērstā, pazemojošā “kratīšanas” epizode izrādes sākumā), Latvijas skatītājam varbūt neizskan tik efektīgi. Tomēr nevar noliegt, ka iestudējums ir talantīgs mākslas darbs, par ko ir interesanti domāt vēl ilgi pēc tā noskatīšanās. Tieši tādēļ raksts tapis kādu laiku pēc viesizrādes, ļaujot reflektēt par paliekošo ārpus izrādes recepcijas radītās ažiotāžas.

Provokācija kā māksla

Serebreņņikova izrādes skatītāju nekad neatstāj vienaldzīgu – tās sanikno vai uzlādē, izraisa pretreakciju, pārdomas, nosodījumu vai sajūsmu. “Outside” nav izņēmums. Apmeklējot papildizrādi pēc divām pilnās zālēs nospēlētām viesizrādēm, bija jūtams, ka publikā pārsvarā atradās Serebreņņikova režiju pārzinoši skatītāji – atšķirībā no kolēģu aprakstītajām reakcijām (celšanās un iešanas ārā no zāles, skaļi cērtot durvis utt.), skatītāji iestudējumu vēroja ar aizturētu elpu un noslēdza ar stāvovācijām. Paradoksāli, ka pēc dzirdētajām šokēto skatītāju atsauksmēm izrāde atstāja drīzāk lirisku, nevis provokatīvu iespaidu. Tas, kas daļu skatītāju varētu provocēt – ilgstošās ainas ar kailumu, homoseksuālisma tēmas manifestācija, mākslas tabu robežu atcelšana (piemēram, urinēšana uz skatuves), būtībā met tiltu uz 20. gadsimta sākuma performatīvajām akcijām (kā piemēru varētu minēt kaut vai literāta Franka Vēdekinda radikālās uzstāšanās).

Turklāt režisora mākslinieciskajā rokrakstā šīs “provokatīvās” darbības iegūst radošu nokrāsu – proti, pat izaicinot Serebreņņikovs šķietami pašmērķīgas skatuves zīmes padara par asociācijas rosinošām mākslas izpausmēm.

Skats no K.Serebreņņikova izrādes "Outside" // Publicitātes foto

Realitāte un fantāzija

“Outside” ir izrāde, kas sevī savieno dažādas mākslas formas, žanrus, prakses un estētikas – laikmetīgo fotomākslu, modes skates, deju, ķermeņa mākslu, cirku, popmūziku. Savā ziņā tiek izmantoti un vienlaikus arī parodēti monoizrādes un mūzikla žanri – izrāde veidota kā režisora alter ego monologs, kurā realitāte (istaba, logs, izolācija, kratīšana u.c. fakti) sajaucas ar iztēles un fantāzijas tēliem, reālām norisēm pāraugot par fantasmagoriskām darbībām, monologi un dialogi pārtop emocionālos dziedājumos, kas pauž tēlu iekšējo pārdzīvojumu vai viedokļus. Odina Lunda Bairona atveidotā protagonista stāstu, kurā Serebreņņikovs demonstrē dramaturga talantu, palīdz izstāstīt divi nozīmīgi tēli, kas veido savstarpēju bināro opozīciju. No vienas puses, tas ir Ņikitas Kukuškina racionāli domājošais draugs-baletdejotājs, kas, pakļaujoties varas diktātam, uzaudzējis groteski polsterētu ķermeņa apakšdaļu, stabili stāvot uz zemes, taču līdz ar to nespējot dejot. No otras puses, tas ir caur pašnāvību brīvību ieguvušais ķīniešu fotogrāfs Rens Hangs (atveido Jevgeņijs Sangadžijevs), kura dzeja un fotogrāfijas kļūst par Serebreņņikova personiskā vēstījuma spēcīgu iemiesojumu. Šķietami paslēpjoties aiz personības, kuru režisors apbrīno, kaut arī to tā arī dzīvē nav saticis, Serebreņņikovs radījis izrādi par sevi. Šī distancēšanās vienlaikus ļāvusi runāt atklātāk, drosmīgāk un personiskāk.

Kailums un groteska

Minētie izrādes iedvesmas avoti savijas vizuāli un audiāli piepildītā mākslas darbā, kura galvenais izteiksmes līdzeklis ir aktiera ķermenis. Kails vai apģērbts, izrādē ķermenis galvenokārt ir kā instruments skaistuma radīšanai, paplašinot dažādās šī (proti, skaistuma) jēdziena iespējamās interpretācijas. Režisors tekstā koķetē ar pornogrāfijas ideju, taču būtībā uz skatuves ir redzamas ķermeniskas gleznas, kurās dominē māksliniecisks izskaistinājums, erotika vai politisks manifests.

Izrādes ainas gribētos dēvēt par impresijām – tās nomaina cita citu, ievedot skatītāju jaunā krāsu, skaņu, sajūtu amplitūdā.

Izvērsta, piemēram, ir baltā impresija, kas sākas kā improvizēta fotosesija, tēliem pamazām izģērbjoties, lai pozētu fotogrāfa Rena Hanga kamerai. Ironiska ir modeļu piesegšanās ar ziediem, kas neslēpti imitē ģenitāliju formas, tādējādi simboliski attēlojot protestu pret cenzūru. Apvērsta šai baltajai paradīzei ir melnā impresija ar sieviešu trio puscaurspīdīgos tērpos, nokaltušiem koku zariem un dabas mežonīgumu kā melno kaislību simbolu. Tajā pašā laikā spēcīgāku iespaidu izrādē atstāj nevis izvērstās fotosesiju impresijas, bet gan Maskavas Gogoļa centra aktieru saspēle ainās, kurās savijusies asprātīga, asa groteska un liriskas skumjas, piemēram, kā ainā ar Renu Hangu un viņa māti (aktieriski un vokāli izcils Janas Ge sniegums). Kā izrādes caurviju motīvs eksistē dzīvajā izpildītā mūzika, kas nosaka konkrētās ainas pamattoni – skumju, asu, ironisku, seksuāli uzlādētu vai mistisku.

Skats no K.Serebreņņikova izrādes "Outside" // Publicitātes foto

Mākslinieciski nozīmīgs iestudējums

Serebreņņikovs katru izrādes ainu būvē kā noslēgtu mikrokosmosu, kurā uz skatītāju iedarbojas dažādas zīmes. Dažas no tām latviešu skatītājam ir atpazīstamas, piemēram, “Outside” gadījumā tādi ir neona burti, kas īpašu lomu spēlēja arī NT iestudētajos “Raiņa sapņos” un “Voicekā”, logs, kas raisa asociācijas ar “Tuvo pilsētu”, u. c. Iespējams, šī déjà vu sajūta redzētajai izrādei atņem pārsteiguma elementu, taču nevar noliegt, ka tapis mākslinieciski nozīmīgs iestudējums, kas nostiprinās Serebreņņikova režijas vietu Eiropas 21. gadsimta teātrī.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt