Toms Čevers 24.03.2020

Sonāte divām aktrisēm

Šarlote – Esmeralda Ermale // Publicitātes foto

Iestudēt ievērojamu autoru darbus ir pateicīgi abpus skatuves rampai esošajiem. Ja arī tekstu iestudētu, kā tas pierakstīts, tāpat nenāk par ļaunu skatītājiem atgādināt laika pārbaudi izturējušas atziņas, kuras īstajos dzīves brīžos arvien piemirstas. Un kas nav mazsvarīgi – lomas klasiskajā repertuārā, pat neraugoties uz režisora interpretāciju un izrādes estētisko iepakojumu, ir tās, kas piedod svaru aktiera radošajai biogrāfijai, jo tām seko virkne priekšstatu, ko pārvarēt, un tās ir arī gana ietilpīgas, lai katram būtu atlicis kāds noslēpums, ko atminēt atkal jaunos dotajos apstākļos.

Rēzeknes teātra “Joriks” repertuārā regulāri lasāmi nozīmīgu lugu nosaukumi, kas ar Rīgas radošo spēku līdzdalību atgādina par vispārcilvēciski konvertējamu kaislību iespējamību arī ārpus notikumos mutuļojošās galvaspilsētas. Pagājušā gada rudenī Mārtiņa Eihes iestudētais Ingmara Bergmana scenārijs paša režisētajai 1978. gada filmai “Rudens sonāte” ir viens no tādiem darbiem. Tas ir piedzīvojis neskaitāmus iestudējumus uz teātru skatuvēm, tajā skaitā Latvijā – pēdējo reizi pirms pāris gadiem estētiski izsmalcinātā Māras Ķimeles versijā Jaunajā Rīgas teātrī ar Baibu Broku un Ingu Tropu galvenajās lomās.

Ingmara Bergmana teksts ir ļoti skops remarkām vai jebkādām pārejām no ainas uz ainu, tādēļ brīžam var tikai nojaust, kad beidzas viena un sākas nākamā, ja šo tekstu vispār ir iespējams sadalīt kādos īsākos nogriežņos. Taču varbūt tam arī nav principiālas nozīmes, jo tekstā attēlota meitas un mātes satikšanās pēc gadiem ilgas atšķirtības un ne tikai neaizmirstiem, bet arī aizvien neizsāpētiem un nepiedotiem pārmetumiem, kas sievietēm liedz distancēti uzlūkot realitāti. Notikumus virza monologi, jo varones viena otru dzird, bet neklausās. Viņas jau pirms tikšanās kā zināmu ir pieņēmušas otras viedokli un aizstāvības taktiku, tādēļ ir imūnas pret jebkādiem pretargumentiem. Mietpilsoniskā sadzīvē ar provinces draudzes lādzīgo mācītāju iestrēgusī Eva nespēj pārdzīvot mātes nodevību, kad reiz ģimenes rūpju vietā viņa izvēlējusies mūziķes karjeru. Savukārt Šarlote sev dzīvē skaidri ir centusies definēt prioritātes, un ģimene noteikti nav bijusi starp tām, bet, laikam ejot, viņa beidzot apjautusi, ka aplausi koncertzālēs nav paredzēti līdzņemšanai. Bet, kā izrādās, viņas ir arī ļoti līdzīgas un pašas to apzinās. Šarlote ar skumju smaidu secina, ka realitātes izjūta ir talants, kas vairākumam nepiemīt, – viņas ieskaitot. Jau pirms satikšanās Evas mājās viņas zina, ka šī tikšanās nemainīs neko, jo ciešanas ir kļuvušas par viņu ikdienas eksistences daļu, pēc kurām pašas atkal jau uzprasās. Un abas ir arī mazliet aktrises, ik pa brīžam piesēžot pie vientulīgā grima galdiņa tumšā skatuves malā.

Sandijai Dovgānei Eva ir pirmā lielā loma diplomētas aktrises statusā, bet Esmeraldai Ermalei Šarlote – viena no pēdējo gadu retajām lomām, kuras izaicinājušas aktrises profesionālās spējas, ne tikai ekspluatējušas viņas joprojām teicamo fizisko formu un jaunavīgo faktūru. Kā izņēmumu var pieminēt vienīgi Hannas lomu Dmitrija Petrenko 2014. gada izrādē “Visas viņas grāmatas”, kur Ermales atveidotā savas tumšās pagātnes nomāktā varone, kāda jaunekļa negaidīto uzmanības apliecinājumu mulsināta, cenšas noturēt līdzsvaru uz šaurās laipas starp atļaušanos piedzīvot kaislību un izbailēm tapt pieķertai.

Kā zināms, rudens ir melanholiskas apceres laiks dabā un cilvēkos. Bet sonāte – skaņdarbs no savstarpēji kontrastējošām daļām diviem izpildītājiem. Savukārt režisora dotais izrādes apakšvirsraksts “skaņdarbs četratā” gluži neatspoguļo uz skatuves redzamo.

Skatuviskajā darbībā režisors otrā plāna tēlus – psihiski sasirgušo Šarotes otru meitu Elēnu, kuru Eva pieņēmusi savā aprūpē, un Evas vīru Viktoru – fiziski ir nodarbinājis vairāk nekā autors, taču uz aktrišu izteiksmīgās darbības fona vēl vairāk marginalizējis, izceļot abu sieviešu egocentrisko dabu un skumji pašdestruktīvo vientulību tajā.

Viktors jaunā aktiera Māra Skroda atveidā samiernieciski pilda zibensnovedēja funkciju mātes un meitas dzirksteļojošajās attiecībās. Pieklājīgas dabas esam, viņš ir laipns pret Šarloti un, cik nu spēj, cenšas uzminēt sievas noskaņojumu, bet patiesībā sapinas savā neveiklajā diplomātijā, jo, kā pats atzīst, īstos vārdus atrast jau neprot. Šķiet, ka aktierim uzticēts vēl kāds uzdevums, jo brīžam viņš sastingst izaicinošu smaidu uz lūpām, it kā uz kaut ko provocētu, it kā liktu kaut ko nojaust, bet dotās informācijas ir par maz, lai to atšifrētu. Tādēļ šajos brīžos aktieris tiek nostādīts visai neveiklā situācijā, vienam pašam liekot iznest režisora iecerēto mizanscēnas acīmredzami noslēpumaino slodzi.

Elena – Kārlis Tols // Publicitātes foto

Savukārt Elena pa spēles telpu klīst kā staigājošs pārmetums – par viņu runā, viņa brīžam mēģina pievērst savu uzmanību, negaidīti krītot, it kā piedzīvotu kādu epileptisku lēkmi, bet saskarsmē ar māsu un māti tikpat kā netiek iesaistīta.

Varoni attēlojot Kārlim Tolam, atjautīgi tiek uzsvērta viņas citādība, nesaistot to noteikti ar kādiem psihiskas dabas traucējumiem, bet gan traktējot viņu vairāk kā ģimenes melno avi, pat rūpes par kuru nav nesavtīgas mīlestības izpausme vien.

Turklāt aktiera kalsnā ķermeņa uzbūve, garie izlaistie mati un dziļdomīgais acu skats raisa ambiciozu līdzību ar Jēzu, no kura apkārtējie ir novērsušies. Iespaids nostiprinās, kad kādā izskaidrošanās epizodē viņš balansē uz telpas centrālā elementa – uzgaidāmās zāles sola šaurās atzveltnes, lēnām virzoties uz priekšu – kā Jēzus, kas staigāja pa ūdens virsu, stiprinot apkārtējo ticību brīnuma iespējamībai. Taču brīnumi nenotiek un arī Elenas negaidīti modušās akrobātes prasmes nenovērš sieviešu uzmanību no bezcerīgajiem vainīgā meklējumiem.

Skaidrs, ka Šarlote ir koša un falši dzīvespriecīga, neraugoties uz iesūnojušo meitu, kurai nav mātes iznesības un kura, provincē dzīvojot, nav attīstījusi ne dzīves garšu, ne vērienu. Tādēļ drosmīgs ir režisora lēmums abu sieviešu personību atšķirīgās iezīmes formāli neuzsvērt ārējiem līdzekļiem, ļaujot vairāk vaļas aktrišu iekšējai darbībai. Tajā pašā laikā kostīmi (izrādes programmā nav norādīts kostīmu mākslinieks) vairāk traucē aktieriem. Apģērbu vienīgā vienojošā pazīme ir tumšā krāsa, bet citādi ne to stils, ne izcelsme nav nosakāma… Turklāt sieviešu tērpi viņas dara neveiklas bez skaidri nojaušama pamatojuma.

Taču aktrises kostīmus pārspēlē un aizpilda minimālistiski iekārtoto spēles telpu, kura signalizē, ka izmisumam, naidam un galu galā kaislībām nav telpas un laika robežu, – tās pārņem gan smalkos interjeros, gan nolaistās pažobelēs, tās var notikt tepat degungalā un arī simtiem kilometru tālu, par ko liek aizdomāties arī nepārejošie video ieraksti, uz zāles gala sienas atspoguļojot notiekošo tuvplānā. Arī izrādes varoņi savu tikšanos uzsāk un noslēdz uz sola kādā uzgaidāmajā telpā, kas vienmēr simbolizē cerības, gaidas un neziņu.

Daudz nekļūdīšos, sakot, ka šī ir Esmeraldas Ermales labākā loma teātrī, arī tāpēc, ka līdz šim viņai bijis tik maz iespēju konfrontēt sevi ar pilnasinīgiem un neviennozīmīgiem raksturiem. Un aktrise arī atdevīgi izmanto saņemto iespēju runāt brīdī, kad viss par sevi šajā profesijā vēl nav pateikts, bet savas skatuves vairs nav… Šarlotes ārējā ieturētībā un nosvērtībā varētu būt daudz kas no pašas aktrises cilvēciskā temperamenta. Varonē nav ne kripatas ārišķības vai manierīguma, bet nav šaubu, ka spilgta viņa kļūst, nosēdusies pie flīģeļa.

Skats no izrādes // Publicitātes foto

Sandijas Dovgānes varone nav gražīga mocekle, bet gan pašapzinīga cīnītāja, kura šoreiz gan ir pārrēķinājusies, veltīgi cerot uz gandarījumu. Viņa varbūt ir pat rafinētāka par savu māti, kuru ir vieglāk atminēt, jo mums ir priekšstats par ģimeni ziedojušiem māksliniekiem, zinātniekiem, sportistiem, bet visai maz par pieviltām meitenēm ar asu prātu un jūtīgu sirdi. Aktrise dedzīgi atklāj izjūtās nomaldījušās varones trauksmi, bet pārejas starp vienu un otru emocionālo stāvokli varēja būt reljefākas.

Režisoram augstsirdīgi nomirstot aktrisēs, palikušas vairākas acīmredzot līdz galam neizdomātas domas, kas novērš uzmanību no skaidri iezīmētās koncepcijas atklāt  divu karojošu taisnību sadursmi, kuru neviens nevarēs pamest kā uzvarētājs.

Kaut vai – kādēļ kādā brīdī Viktors uzkrāso lūpas un pēc tam šķelmīgu skatienu veras publikā? Un kādēļ klavieres brīžam spēlē Eva, brīžam – Viktors, brīžam – ieraksts, bet Šarlote vispār nespēlē? Aktrises bez pieskaršanās taustiņiem jau ir pārliecinājušas, ka abu sieviešu tehniskā varēšana nav salīdzināma, bet atšķiras viņu attiecības ar mūziku. Māte rūpīgi argumentē katru pieskārienu taustiņiem, bet meita ļaujas emocijām un neizbēgami improvizācijai, kas nesola perfekciju, bet patiesumu gan.

Vairāk konsekvences detaļās iestudējumam kopumā piešķirtu citu mērogu, kas nav mazsvarīgi, lai vēl spožāk iemirdzētos izrādes veiksmes un atradumi.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt