Diāna Kondraša 30.03.2020

Pāri skatītāju galotnēm

verte
Skats no izrādes // Foto – Elmārs Sedols

Latviešu tautas pasaka par to, kā mežā satikās viens jauns horeogrāfs ar vienu ne tik jaunu aktieri, uztaisīja kasti, sa*isa to un kļuva par draugiem

 

Ilgi domāju, kā šo izrādi analizēt, vai censties par to rakstīt un šķetināt nebūs tieši pretējais tam, ko tā vēlas pateikt. Andreja Jarovoja izrāde “Malkas ceļi” manā galvā ir ieguvusi pavisam dzīva organisma veidolu. Dalīt tik homogēnu veidojumu liekas kaut kā barbariski. Bērnībā ar šausmām skatījos, kā filmās vidusskolēniem liek veikt sekcijas vardēm, un baidījos, ka tas sagaida arī mani. Paldies Dievam, no manas rokas neviena varde vēl nav mirusi un diez vai arī mirs. Bet, ja par vardi ir diezgan skaidrs, kas mīt tās vēderā, tad par šo izrādi gan ne, un es tomēr vēlos to saprast.

Eseju krājuma “Malkasceļi” epigrāfā vācu filozofs Martins Heidegers raksta: “Mežā ir ceļi, kurus iebraukuši malcinieki, tie – lielākoties aizauguši – pēkšņi izbeidzas neapstaigātajā. Tos dēvē par maldu ceļiem. Katrs no tiem ved atsevišķi, taču tajā pašā laikā mežā. Bieži šķiet, ka tie visi ir līdzīgi. Taču tā tikai šķiet. Meža cirtēji un mežkopji pazīst ceļus. Viņi zina, ko nozīmē būt uz malkasceļa.”

Izrādes sākumā aktieri Rūdolfs Gediņš un Edgars Samītis nonāk uz malkasceļa. Viņi to novērtē, apmainās ar vienīgajām verbālajām frāzēm visā izrādē (kas, tiesa, netiek pateiktas, bet gan izlaistas caur A1 printeri) un uzsāk savu ceļu.

Lai izrāde virzītos tālāk, abiem aktieriem ir jāpārvar fiziski šķēršļi. Pirmais no tiem – ar cirvīšiem jādabū uz pusēm katram savs baļķis. Kā cērt nobriedis aktieris un kā – jauns horeogrāfs? Sākumā liekas, ka viņi to dara pavisam vienādi, bet ar laiku katrs saprot manieri, kas strādā vislabāk. Edgars Samītis to dara ar prātu – rūpīgi, lēnāk, ar aprēķinu un neiespringstot uz ekspresivitāti. Rūdolfs Gediņš cērt ar spēku – enerģiski, plašiem, skaistiem vēzieniem, bluķa gabaliem šķīstot pa visu zāli, īpaši neshēmojot. Rezultātā (visticamāk jau, ka apzināti) abi bluķi pārcērt reizē. Šī sākuma aina ilgst aptuveni piecpadsmit minūtes. Tātad – piecpadsmit minūtes mēs skatāmies, kā divi džeki vienkārši mauc ar cirvi pa baļķi, un tas ir aizraujoši! Skatītāja ķermenis sāk šūpoties līdzi ciršanas ritmam, kurā rodas savdabīgs izrādes skaņu celiņš, aizvietojot ierastos, labākajā gadījumā, popdziesmu motīvus, sliktākajā – visiem labi pazīstamos, sintētiskos bezmaksas semplus, kas nu jau dzirdami pārāk bieži.

Tālāk dažādos veidos bluķi tiek dalīti vēl un vēl sīkākās daļās, pagalēs, un katrs jaunais veidojums novietots skatuves labajā stūrī. Attēli, kas veidojas uz skatuves (scenogrāfs Rūdolfs Bekičs), nav viennozīmīgi, un, pieņemu, arī šī koku kopa katram skatītājam noteikti rada savas asociācijas. Man atausa prātā kāda, liekas, kovārņu ligzdošanas vieta netālu no Latvijas robežas Lietuvā. Tā ir milzīga teritorija ar pilnībā kailiem, melniem kokiem un tūkstošiem kovārņu tajos. Sajūta, tur esot, ir totāli apokaliptiska, nereāla. Heidegers savos “Malkasceļos” meklē atbildi, kas darinājumu padara par mākslas darbu, un viens no kritērijiem ir tieši eksponēšana. Ar to domājot gan lietas ievietošanu eksponēšanai paredzētajā vietā (muzejā, izstāžu zālē), gan lietu kombinēšanu, veidojot jaunu nozīmi, kas redzama arī Andreja Jarovoja izrādē.

Tāpat aktieri izrādē nonāk uz dažādiem maldu ceļiem, viens no tiem – uztaisīt kasti. Abi reizinātājos sadala koka paletes, sakombinē tās, un pēc vairākiem mēģinājumiem salikt īsto formu tiek izveidots koka kvadrāts – kaste. Ar pacēlāju tā tiek uzvilkta gaisā, un tur pēkšņi iegūst īsta dārguma auru. Bet pēc īsa brīža kaste plīst, tās daļas ar skaļu blīkšķi nogāžas lejā. Aktieri parausta plecus un sāk to atkal pārkombinēt. Līdzīgu maldu ceļu iet mākslinieks, veidojot mākslas darbu.

Atšķirība tikai tajā, ka parasti publiski tiek parādīta tikai gatavā versija – tā īstā, nemaldīgā, bet “Malkas ceļu” varoņi nebaidās kļūdīties – netrāpīt pa īsto dzelzi ir normāli, kaut ko nosviest ir normāli, veidot izrādi skatītāju acu priekšā arī ir mākslas fakts.

Par vēl vienu pazīmi, kas atšķir mākslas darbu no parasta darinājuma, Heidegers uzskata tā atgriešanos pie sākotnējās formas. Pēc Heidegera, katrai lietai ir trīs stadijas: kad tā ir “vienkārši” lieta; kad tas ir darinājums un kad tas ir mākslas darbs. Darinājums vienmēr ir funkcionāls. Piemēram, Marsela Dišāna “Strūklaka” kā darinājums būtu lieta, kurā cilvēki nokārtojas, – pisuārs, bet, tā kā Dišāns tam ir atņēmis funkcionalitāti, varam to uzskatīt par mākslas darbu. Koks izrādē “Malkas ceļi” nav ne krēsls, ne malka, bet lieta pati par sevi ar visām tās īpašībām – smaržu, tekstūru, skaņu. Bez cilvēka piešķirtas funkcijas. Kādā mediju sižetā pirms pirmizrādes gan tika minēts, ka saskaldīto malku teātris vēlāk izmanto apkurei, bet tā drīzāk ir loģiska post factum rīcība, nevis iemesls, kāpēc koks atrodas uz skatuves.

Skats no izrādes // Foto – Elmārs Sedols

Izrādes beigu daļā ir izvēlēts krasi atšķirīgs ritms un noskaņa – abi malkascirtēji iemiesojas savā darba materiālā un kļūst par kokiem. Aina ir komiska, aktieri atgādina varoņus no psihodēliskām animācijas filmām, kuras parasti skatās “tā uz rīta pusi”. Pēkšņā intonācijas maiņa gan mani nedaudz samulsināja un, likās, izriet no autoru aizdomām, ka citādi skatītāji nenoturēs uzmanību. Bet tā noteikti nav šīs izrādes problēma. Galu galā no iepriekš sajukušās kastes aktieri izveido putnu, kas pēc īsa mēģinājuma atrast pareizo ritmu “iemācās” vēcināt lielos spārnus un klusi slīd tālāk pāri skatītāju galotnēm.

Skatītājam nav jālasa Heidegers, lai sajustu šo Ģertrūdes ielas teātra izrādi. Tās primārais medijs ir jutekļi, nevis prāts. Pats Heidegers, starp citu, raksta tā: “Krāsa iespīdas un tiecas tikai spīdēt. Bet, ja mēs sāksim to ar saprāta palīdzību mērīt un sadalīt svārstību skaitā, tā tūdaļ izgaisīs. Tā mums parādās tad, ja paliek neatklāta un neizskaidrota. Zeme ir tāda, ka jebkura tieksme iedziļināties tajā sašķīst pret to. Zeme ir tāda, ka jebkuru aprēķina uzmācību tā pārvērš izpostīšanā”. Es ceru, ka “Malkas ceļu” veidotāji šo tekstu neuztvers kā aprēķina uzmācību, bet drīzāk kā manis pašas malkas (bet varbūt arī maldu) ceļu pie šīs izrādes.

 

Autore ir Latvijas Kultūras akadēmijas Drāmas un teksta studiju bakalaura apakšprogrammas 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt