Ingrīda Vilkārse 02.04.2020

Dzīve pirms un pēc tam…

Lidija – Līga Zeļģe, Roberts – Āris Matesovičš // Foto – Kristaps Kalns

Laikā, kad pasaule nonāk kādā no robežšķirtnēm, katra lieta, cilvēks un notikums iegūst citu – padziļinātu vērtību. Atsijājas sīkais un nenozīmīgais, cilvēkiem nākas ieskatīties pašiem sevī, lai saprastu un novērtētu savu spēju pielāgoties, attieksmi pret notiekošo, maldus, kā arī lepnumu un aizspriedumus.

Tieši ar tādu nosaukumu “Lepnums un aizspriedumi” vēsturiskajā 12. martā (vakars pirms ārkārtas stāvokļa ieviešanas valstī!) Nacionālā teātra Jaunajā zālē notika pirmizrāde, kas izpelnījās siltus un ilgstošus skatītāju aplausus. Tas bija brīdis, kad skatītājiem tika dota iespēja pusotru stundu pavadīt mazliet citā realitātē un citās sajūtās. Un pat, iespējams, atslēgties no tā, kas “ārpusē”… Šobrīd jāsaka, ka tas bija vēl dzīvē pirms tam, jo dzīve pēc tam noteikti ieviesīs savas, pietiekami skarbas korekcijas.

Droši vien primāri rodas pamatots jautājums, kāpēc režisors Klāvs Mellis un dramaturgs Evarts Melnalksnis abu kopdarba idejai – oriģināllugai izvēlējies ne tikai nosaukumu, bet arī motīvus no Džeinas Ostinas romāna ar tādu pašu nosaukumu, kas publicēts 1813. gadā. Neslēpšu pārsteigumu, ka “meklējot rakstos”, sastapos ar neskaitāmiem Džeinas Ostinas darbu ekranizējumiem, adaptācijām, seriāliem un iedomājos, ka tas ne tuvu nav viss daiļdarbu klāsts, kurā varētu būt iesaistīts Ostinas vārds. Un acīmredzot cauri gadsimtiem izdzīvojušās darbos iekodētas vērtības, kā arī ironiskā attieksme pret tām, ir savā veidā nozīmīgas un aktuālas arī šodien.

Laikam jau tādēļ izrādes un lugas autoru rodošajai komandai tas ir bijis gana vilinošs izaicinājums – pārbaudīt savus spēkus klasikas darba idejas izmantošanā, jo vairāk tāpēc, ka pasaule šobrīd pazīst vairākus tieši šī darba spožus ekranizējumus: 1995. gada režisora Saimona Lengtona miniseriālu un 2005. gada režisora Džo Raita pilnmetrāžas filmu.

Meļļa/Melnalkšņa lugas fabula vēsta par četrām māsām, no kurām vecākā – Zanes Jančeskas Džeina Beneta – izrādē vienlaikus iemieso arī tādu kā mātes funkciju savām māsām. Viņu visu dzīves parastu darba dienu rāmajā tecējumā pēkšņi un negaidīti izmaina/pārtrauc svešo – dvīņu Roberta un Robertas Meju un topošā mācītāja Robertas līgavaiņa Sebastiana Makkorbina ierašanās, attiecīgi māsu rāmajā ikdienā ienesot “versmainu prieku”. Tiem skatītājiem, kas redzējuši kādu no iepriekšminētajām filmām vai lasījuši Ostinas romānu, būs interesanti vērot, ka Mellis/Melnalksnis savu versiju sāk no brīža “pēc tam”… Pēc tam, kad romāna galvenais mīlnieku pāris Elizabete Beneta un Dārsijs jau 15 gadus kā ir laimīgi precējušies, bet četras atlikušās māsas turpina dzīvot kopā un joprojām nezaudē cerības veiksmīgi atrast vīrus. Tā ir kā autoru vēlme ieskatīties aiz “laimīgās pasakas” beigām, kad izskan noslēguma vārdi: “dzīvoja ilgi un laimīgi”…

Ne tikai interese par to, kas slēpjas aiz pasakas beigām, bet arī spēle ar valodu un vizuālo vidi – tie ir divi būtiskākie atslēgas punkti, kas ne tikai izmantoti jaunajā darbā, bet arī attiecīgi nosaka iestudējuma režijas valodu.

Reālisms, valoda, kas piesātināta ar ironiju, sarkasmu, ar ko var lepoties romāna “Lepnums un aizspriedumi” autore Džeina Ostina, pārnācis arī uz Meļļa/Melnalkšņa oriģināldarbu, kurā galvenā patiesība: cilvēka likteni un viņa darbību nosaka apstākļi un vide, kurā viņam jādzīvo. Vide, kas nosaka pieņemtos tikumības mērus un parametrus, vide kā ierobežota teritorija, kur katra parādība, piemēram, ienākšana no “ārpuses”, ir bīstams un satraucošs notikums, kas var draudēt ar destrukciju un dzīves pamatvērtību zaudēšanu.

Kitija – Anna Klēvere, Mērija – Marija Bērziņa // Foto – Kristaps Kalns

Autori savā lugā izmantojuši arī kādu līdzību no naturālisma dramaturģijas iecīnītākajiem paņēmieniem: tās ir personāžu dīvainās nervu slimības. Viena no māsām – Marijas Bērziņas Mērija cieš no nervu kaites, kas viņai piemetusies māsas kāzās, un tāpēc jau 15 gadus viņas varone nerunā, bet atbraucējs – Reiņa Botera topošais mācītājs Sebastians uz nervu pamata cieš no nekontrolētām klepus lēkmēm.

Taču pati galvenā darba atslēga droši vien slēpjas tiešsaitē ar veco patiesību, ka laiki mainās, bet cilvēku tikumi ne. Lepnums, kā zināms, Bībelē nodēvēts par vienu no nāves grēkiem un visos laikos bijis cilvēku attiecību ārdošais spēks. Savukārt termins “aizspriedums” vērtējams kā pārsteidzīgs, novecojošs vai citādi nepietiekami pamatots spriedums vai iedomas. Visbiežāk aizspriedumu pamatā ir vispārināts vērtējums par kādu sociālo grupu, tās uzvedību, manierēm, domāšanu, rīcību. Galvenokārt aizspriedumu pamatā ir sabiedrībā valdošā vai maldinoši pieņemtā ideoloģija. Liekas, ka tieši uz šādiem pamatiem jaunie autori veidojuši savu lugu.

Džeinas Ostinas radītais augsti tikumīgās Ideālās Sievietes tēls – Meļļa/Melnalkšņa darbā it kā sadalīts starp visām māsām: viena no viņām – Līgas Zeļģes Lidija ir nosargājusi tikumību (Lidija: “Es uzskatu, ka šķīstība ir visaugstākais tikums.”), otra – Annas Klēveres Kitija mājmācībā apguvusi pirmo medicīnisko palīdzību, Zanes Jančevskas Džeina uzņēmusies rūpi par visu māsu saimniecību, bet Marijas Bērziņas Mērija – kļuvusi par klusējošo pravieti… Izrādē četru māsu dzīvē atkārtojas kaut kas tāds, kas reiz jau piedzīvots viņu dzīvē Ostinas romānā – viņas apciemo jaunie kaimiņi: Roberts – Āris Matesovičs, viņa dvīņu māsa Roberta – Ance Strazda, un viņu draugs topošais mācītājs Sebastians Makkorbins – Reinis Boters.

Svarīga nozīme lugā un izrādē ierādīta valodai. Valoda un personāžu idejas, attiecīgi arī sarunas un domas, kļūst par nepārkāpjamu robežšķirtni starp divām nometnēm/ pasaulēm – māsām/ svešajiem un izveido pretstatu pāri pagātne/ tagadne.

Līdz ar to režisora izvēle iezīmēt atšķirības arī aktieru izvēlē vēl vairāk paspilgtina šo robežšķirtni: māsas spēlē Nacionālā teātra aktrises, savukārt svešos – viesaktieri no teātra trupas KVADRIFRONS. Māsu valoda veidota kā atsauce uz Džeinas Ostinas darba literāro valodu, neskopojoties ar ironiju un skatītāju aplausus izraisošiem izteicieniem, piemēram: “.. tik brīnišķīga uzmanība versmaini iesilda mūsu pateicības jūtas, un ticiet man, jūs visdrīzākā laikā saņemsiet no mums tencinājuma vēstuli par šo apciemojumu.” Nav pat iespējams uzskaitīt visas valodas “pērles”, ar kurām māsas dāsni apbēruši lugas autori. 

Savukārt pilnīga cita teikumu uzbūve, izteicieni, domas un idejas mājo tēlos, kurus pārstāv svešie. Tā ir mūsdienu jauniešu sadzīves valoda, kur daudz kas netiek pateikts līdz galam, teikumi aprauti, apzināti “nepareizi”, strupi. Līdz ar to lugā un izrādē tiek savienoti divi pretēji valodas stili, kas attiecīgi liecina par savstarpējo harmonisko attiecību neiespējamību. Spilgts piemērs tam ir izrādes izskaņas aina, kurā notiek izskaidrošanās starp Robertu un Bastianu: “Roberta: “..Kad tu esi jaunāks, vēl ir iespējami vis kaut kādi pagriezieni, vis kaut kādi pārsteigumi, vis kaut kādi notikumi… Bet, kad tu paliec vecāks, tas tavs dzīves ceļš – viņš kļūst daudz skaidrāks. Viņš jau nav slikts, viņš vienkārši ir tāds, kāds viņš ir, nu, tāds, atklāti sakot, drusku neinteresantāks. Jo tu vienkārši zini, uz kurieni viņš ved. [..] Un tad tu kaut kā sāc domāt – vai šis patiešām ir tas? Nu, tas, kas tagad visu laiku būs? Un tad tu kaut kā saproti, ka, nu, jā, laikam jau. [..] Un tu saproti, ka varbūt ir šitā tikai tāpēc, ka tu jau nemaz nezini, kā citādi var būt.”

Skats no izrādes. Centrā: Sebastians – Reinis Boters // Foto – Kristaps Kalns

Izrādes scenogrāfs Andris Kaļiņins spēles telpu iekārtojis kā milzīgu, blīvi piekrautu guļamistabu bez sienām, un visa māsu un viesu dzīve norit saspiestībā – mazajās ejās starp gultām un gultās, kuru galos palikuši vairs tikai baldahīna balsti, taču zudusi (iedomātā vai reālā) greznība – pašu baldahīnu vairs nav… Šajā intimitātes sabrukuma valstībā tad arī mitinās mājas saimnieces, tērptas kostīmu mākslinieces Bertas Vīlipsones neuzkrītošās pasteļkrāsas ampīra laika kleitās. Savukārt viesus kostīmu māksliniece ietērpusi spilgtākos tērpos, iezīmējot arī materiālā stāvokļa atšķirības – Ances Strazdas Robertas koši sarkanā kleita, tāpat kā viņas dvīņu brāļa un mācītāja samta žaketes kļūst par vizuālās kompozīcijas dominanti. Un lieliski saskan arī ar Robertas izaicinošajiem disputiem par feminisma teoriju aizstāvību, kas šajā māsu pasaulē ir gluži kā svešķermenis no cita gadsimta.

Ar neslēptu interesi var sekot izrādē notiekošajam, jo viss aktieru ansamblis kā tuvplāna kino atklāj daudzveidīgas spēles nianses, kurās komiski naivais un aizkustinošais mijas ar reāli nožēlojamo, skumjais ar priecīgo, un kā daudzos melodramatiskajos darbos – arī šeit pēc ekspozīcijas, sarežģījuma un kulminācijas divi mīlas pāri tā arī “nedabonas”…

Izrādes afiša un reklāmrullītis, kurā redzami divi jauni cilvēki – Āra Matesoviča Roberts un Reiņa Botera Sebastians uz un ar zirgiem, nedaudz ironiski romantiskā noskaņā aicina skatītāju pabūt pasakā par mīlestību, kura nepiepildās, atstājot nelielu intrigu un vēlmi pašiem visu noskatīties un novērtēt klātienē. Bet tas jau notiks dzīvē “pēc tam”…

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt