Valda Čakare 06.04.2020

Pudeles griešana moderno tehnoloģiju laikmetā

Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Neiespējami neatgādināt

Ķeroties klāt recenzijai par Rolanda Atkočūna izrādi “Pilnīgi svešinieki”, kas Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvoja pirms mēneša, šobrīd ir gluži neiespējami neatgādināt par liepājnieku iepriekšējo uzvedumu – Dmitrija Petrenko iestudēto “Vienaldzības gadsimtu”. Pārsteidzošā kārtā Petrenko izrāde bijusi teju vai pravietiska, rādot fantāzijas uzburtu situāciju, kurā bijušo klasesbiedru salidojums teroristu uzbrukuma dēļ notiek videočatā. Jaunā koronavīrusa terors fantāziju pārvērtis realitātē, kur līdzcilvēku dzīvā klātbūtne kļuvusi par bīstamu draudu un drošākais savstarpējās satiksmes veids rodams tīmeklī. Jauši vai nejauši “Pilnīgi svešinieki” cieši pieslēdzas “Vienaldzības gadsimtam” gan saturiski, uzmanības centrā izvirzot atklātības mirkli, kas varoņu dzīvēs paver citu, ikdienā neredzamu dimensiju, gan formāli, jo šī mirkļa organizēšanā abās izrādēs iesaistītas modernās tehnoloģijas.  

Stāsta pievilcības avots

Lugas “Pilnīgi svešinieki” pamatā ir mākslinieciski un komerciāli veiksmīga itāliešu režisora Paolo Dženovēzes filma (2016), kurai, kā uzsvēruši līdzšinējie Atkočūna izrādes recenzenti, tapis Ginesa rekordu grāmatas cienīgs skaits citu kinoversiju. Pēc stāsta pievilcības avota ilgi taujāt nenākas – Dženovēzes piedāvātā situācija ir labi pazīstama un sena kā cilvēce, bet – atjautīgi pielāgota divdesmit pirmā gadsimta realitātei. Īsumā: draugu kompānija – pārsvarā izglītoti vidusslānim piederīgi ļaudis – pulcējas kopīgās vakariņās, kur izklaides un gadiem slāpētas ziņkāres apmierināšanas labad vienojas uzspēlēt atklātības spēli – nu, tādu kā pirmstehnoloģiju laikmetā mēdza spēlēt, griežot pudeli. Kad pudele pārstāja griezties, tās kakliņš norādīja uz kādu no aplī sēdošajiem dalībniekiem, kuram pārējie drīkstēja uzdot “neērtu” jautājumu. Tagad pudeles vietā ir telefoni, kuri ar ieslēgtiem skaļruņiem nolikti uz galda, lai visi klātesošie varētu dzirdēt, par ko tiek runāts, un izlasīt īsziņas, kuras tiek sūtītas katram no ballītes dalībniekiem.

Matrjoškas efekts

Vispār jau tāda sevis un savu tuvāko iepazīšana ierobežotos apstākļos ir pārbaudīts paņēmiens, ko dramaturgi daudzkārt izmantojuši. Tostarp eksistenciālisma teātra pīlārs Žans Pols Sartrs vai latviešu teātra telpā – ideju drāmas kopējs Mārtiņš Zīverts. Raksturi viņu lugās atklājas ne tik daudz darbībā, kā liekot nākt gaismā arvien jaunai informācijai. Cilvēku tēli veras vaļā gluži kā krievu koka lellīte Matrjoška, no kuras var izņemt vēl un vēl vienu figūriņu, tādējādi noturot lasītāja/ skatītāja uzmanību nemitīgā spriedzē. Citiem vārdiem – situācija kalpo kā skalpelis, ar kura palīdzību tiek uzšķērsta tēla daba un parādīta tās slēptā odere. Lai pētītu mūsdienu sabiedrību, kurā katrs atsevišķs indivīds ir vairāku, nereti savstarpēji pretrunīgu identitāšu kopums bez stabilitātes un vienotības, šāds skatījums šķiet pat ļoti atbilstīgs.

Starp citu, par to, ka šādu pieeju vienlīdz auglīgi var izmantot gan kino, gan teātrī, vēl pirms “Pilnīgu svešinieku” pieredzes varēja pārliecināties divos dāņu režisora Tomasa Vinterberga filmas “Jubileja” pārlikumos skatuvei Dailes un – sevišķi laikmetīgā un aizraujošā interpretācijā – Daugavpils teātrī.

Skats no izrādes // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Mīklainais aptumsums

Rolanda Atkočūna izrādes žanrs programmas grāmatiņā definēts kā mēness aptumsums divos cēlienos. Izklausās intriģējoši, bet, tikko mēģinām šo metaforu izmantot kā atslēgu situācijai, kurā atrodas izrādes varoņi, – arī nesaprotami. Mēnesim ieejot Saules ēnā, tumsa taču kļūst vēl necaurredzamāka. Ja vien izrādes veidotājiem padomā nav ironisks konstatējums, ka noslēpumu atminēšanas centieni patiesībā ir tikai tāda akla taustīšanās pa tumsu, kas nebūt nepalīdz izgaismot cilvēka dabas slēptos nostūrus. Filmā šie centieni ir pašvērtīgs un ar aizturētu elpu vērojams juteklisks process, jo kamera, rādot varoņu sejas tuvplānā, skatītāja uzmanību notēmē uz smalkākajām psiholoģiskajām vibrācijām, kas kompensē ārējās darbības trūkumu brīžos, kad viesību dalībnieki sēž pie vakariņu galda.  

Teātrī, turklāt vēl uz lielās skatuves, akcenti un risinājumi ir citi – vērsti ne tik daudz uz psiholoģisko procesu, kā uz situācijas vispārinājumu un novērtējumu. Mārtiņa Vilkārša iekārtotā skatuve ir viscaur balta un liek domāt gan par labklājīgas dzīves izsmalcinātību, gan par operāciju zāles sterilitāti. Spēles laukums izvietots vairākos līmeņos – priekšplānā atrodas viesību galds, uz kura ballētājiem pievietot glāzes un vīna pudeli, bet reizē tā ir arī pieresvieta, kur telefoni kā auksti, vienaldzīgi liecinieki atmasko savus saimniekus. Dziļāk skatuves telpā uz paaugstinājuma rēgojas aizslietņi ar milzīgiem burtiem, kuru kombinācija izrādās visnotaļ pazīstama.

Ne(s)tflix

Netflix ir logo, kas apzīmē superpopulāru filmu un TV seriālu straumēšanas platformu un kompāniju, kuras produkciju mūsdienu cilvēkam patērēt ir ne tikai interesanti, bet arī skaitās stilīgi. Un tas, ko redzam uz skatuves, arī ir seriāla cienīgi. Taču uzrakstā slēpjas kāds āķis – viens lieks burts, jo rakstīts ir nevis “netflix”, bet “nestflix”. Nosaukums, kas burtiskā tulkojumā nozīmē “tīmekļa filmas” un ko, iespējams, autortiesības liedz izmantot tiešā veidā, izrādē ticis pārveidots, gluži tāpat kā interneta tirgotavās mēdz pārveidot zīmolu smaržu pakaļdarinājumu nosaukumus.

Jāteic, ka vārds pārveidojuma rezultātā kļuvis daudznozīmīgāks. Jo – “nest” angļu valodā nozīmē ligzdu, mājīgu kaktiņu, kādam vajadzētu būt mājastēva Roberta un viņa sievas Evas namam, savukārt brīdī, kad, pārējiem burtiem apdziestot, izgaismojas vienīgi “es”, to var uztvert kā norādi gan uz izrādes varoņu egocentrismu, gan arī uz režisora vēlmi sadalīt šo “es” pa sastāvdaļām, atklājot tā neviendabību un noslēpumainību un tādējādi parādot, ka seno draugu kopa patiesībā ir “pilnīgi svešinieki”.

Vēss dekoratīvisms un ilglaicīgas attiecības

Kaut intriga par to, kas katram aiz ādas – mīļākā, noziegums, nodevība, “nepareiza” seksuālā orientācija vai vēl kas cits – visu laiku saglabājas, arī cilvēkiem un viņu attiecībām piemīt tāds pats vēss dekoratīvisms kā Mārtiņa Vilkārša veidotajai telpai. Kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute visus ieģērbusi elegantos vakartērpos. Dāmām nagliņkurpes un garas dažāda piegriezuma baltas kleitas, kas brīžiem saplūst ar sterili balto vidi, kungiem tumši uzvalki ar baltu kreklu un tauriņu. Izņēmums ir tikai Roberta un Evas dumpīgā pusaugu meita Sofija, ko spēlē Liepājas Universitātes aktiermākslas trešā kursa studente Madara Krživeca. Džinsos, kroskurpēs un īsā nokniedētā jaciņā, viņa atsperīgi lēkā un smalki “uztjūnētajā” kompānijā izskatās gaužām neiederīga.

Režisors Rolands Atkočūns Liepājā nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Ar Latviju viņu saista ciešas un ilglaicīgas attiecības – pēdējā desmitgadē tie ir bijuši iestudējumi Dailes teātrī un privātā dzīve Kristīnes Nevarauskas personā. Savukārt Liepājā režisors no 2005. līdz 2008. gadam darbojies kā teātra mākslinieciskais vadītājs un iestudējis Čehovu, amerikāņu dramaturgu Arturu Kopitu, Sartru, Šimmelpfennigu – autorus, kuru lugās dziļi tverts cilvēcisks saturs apvienojas ar laikmetīgas formas meklējumiem. “Pilnīgi svešinieki” šķiet vairāk uz izklaidi vērsts darbs. Vismaz Latvijas Televīzijas sižetā par jauntapušo iestudējumu režisors uzsver, ka, spēlējoties ar indivīda daudzajiem “es”, viņam svarīgākais bijis panākt vieglumu un detektīvam piemītošu spriedzi.

Roberts – Edgars Pujāts, Kazimirs – Kaspars Gods, Leo – Sandis Pēcis // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Saskanīgi kā pulkstenis

Šī uzdevuma īstenošanā galvenā loma piekrīt aktieru ansamblim, kas spēlē saskanīgi kā pulkstenis. Viesību norises, kurās varoņiem izpausties, izrādē veido plašs darbību spektrs – lēna šūpošanās dejā, ar ko kontrastē gan pusaudzes Sofijas niķīgā dīdīšanās, gan Šarlotes ekstātiskais solonumurs; kolektīva selfija uzņemšana, iemūžinot viesību notikumu; jūtu eksplozijas; dzēruma atklātības lēkmes – viss, kas aktieriem palīdz piepildīt skatuves telpu ar enerģiju.

Edgara Pujāta lādzīgais papiņš un meitas uzticības persona Roberts šķiet nogarlaikojies kopdzīvē ar savu perfekto sievu Evu, ko ar nevainojamu eleganci spēlē Inese Kučinska. Sanda Pēča harmoniski līdzsvarotajam un stereotipiski vīrišķīgajam Leo un Signes Dancītes graciozi neirastēniskajai Šarlotei vienam no otra bijis visvairāk slēpjama, tāpēc vilšanās sajūta ir īpaši spēcīga un kulminē Šarlotes izmisīgi histēriskā dejā, kurai, šķiet, jāvēsta par nepārvarētām iekšējām pretrunām. Kaspara Goda lācīgi paļāvīgā Kazimira un Karīnas Tatarinovas naivās Beātes attiecības draugu kompānijā rādās esam visharmoniskākās – līdz brīdim, kad atklājas abu atšķirīgā izpratne par savstarpēju paļāvību un uzticēšanos.

Leona Leščinska vienpatim Albertam (citkārt šo lomu spēlē arī Viktors Ellers) atvēlēta vispārējās liekulības atmaskotāja loma. Šo tēla līniju aktieris atklāj ar vērienu, skatītāju zālē liekot sastingt līdzdalīgā uzmanībā. Taču Alberta puiciskie centieni slēpt savu seksuālo orientāciju, nesavaldīgi melojot par mājās palikušu līgaviņu, tādai nobriedušai personībai kā Leons Leščinskis kaut kā “nepiestāv” un situācijai laupa ticamību.

Varbūt tas tieši ir labi?

Izrāde sākas ar to, ka Edgara Pujāta Roberts ar pulti ieslēdz elektrību un telpa pielīst ar baltu gaismu. Izrādes beigās viņš gaismu izslēdz un skatuves telpa iegrimst tumsā. Viesības beigušās. Beigusies arī atklātības spēle, liekot publikai domāt, ka liekulības tirgus diemžēl turpināsies tāpat kā līdz šim. Slikti, protams, ja nevaram paļauties uz pašiem tuvākajiem. Tomēr domas pēc izrādes visai didaktiskā secinājuma par cilvēka negrozāmi divkosīgo dabu sāk spītīgi raisīties pretējā virzienā. Varbūt tas tieši ir labi, ka cilvēki nav paredzami, atminami un lasāmi kā atvērta grāmata? Sevišķi piespiedu pašizolācijas laikā.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt