Atis Rozentāls 07.04.2020

Mīlestība padomju realitātē

Izrādes publicitātes attēls // Foto –  Iveta Gabaliņa

Publiciste Svetlana Aļeksijeviča Nobela prēmiju literatūrā ieguva, pateicoties savām skaudrajām grāmatām par sievietēm karā, Afganistānas karu un Černobiļas atomreaktora avāriju. Tā ir publicistika, kas balstās aculiecinieku stāstos. Vairāki Aļeksijevičas darbi ir izraisījuši arī teātra režisoru interesi, un, šķiet, tam varētu būt divi cēloņi. Monologu formā rakstītie stāstījumi labi sader ar verbatim tradīciju, kas teātrī ir pietiekami izplatīta. Tāpat arī Aļeksijevičas grāmatu kaleidoskopiskums, apkopojot daudzu cilvēku dzīves pieredzi, ļauj inscenētājam veidot plašu, panorāmisku laikmeta ainu, kā to, lietojot arī sev raksturīgo metaforu sablīvējumu, pirms dažiem gadiem izrādē “Cinks” parādīja lietuviešu teātra meistars Eimunts Ņekrošus. Šis iestudējums joprojām ir Viļņas Jaunatnes teātra repertuārā.

Taču Aleksijevičas dokumentālos tekstus var interpretēt arī, no kopainas izņemot kādu konkrētu stāstu. Te atkal jāpiemin kaimiņvalsts pieredze, kur Lietuvas Krievu drāmas teātrī režisors Vladimirs Dorondovs iestudējis aktrises Aleksandras Metaļņikovas monoizrādi “Vientuļa cilvēka balss”, izmantojot fragmentu no grāmatas “Černobiļas lūgšana”. Un šādu pašu paņēmienu izmanto arī režisors Varis Piņķis, iestudējot pirmo izrādi “Willa teātrī” – “Stāsts par Mī…”, kuras pamatā ir fragments no Svetlanas Aļeksijevičas latviski netulkotās grāmatas “Second Hand laiks”. Tādējādi režisors maina spēles noteikumus – ja kopējā tekstā šis stāsts ir viens no daudziem, tad izrāde fokusējas uz vienu vienīgo, savukārt konteksta maiņas rezultātā mainās arī saturiskais uzsvars no laikmeta raksturojuma uz konkrētu attiecību šķetinājumu.

Atklāt jaunizveidoto “Willa teātri” fon Stricka villā tieši ar šādu izrādi nozīmē mazliet nojaukt priekšstatu, ka šī teātra pamatkodolu veido bijušie Jaunā Rīgas teātra aktieri, kuri to pameta štatu samazināšanas dēļ. Jā, Edgars Samītis un Varis Piņķis ir starp šiem māksliniekiem, savukārt galveno lomu izrādē atveido Latvijas Leļļu teātra aktrise, pērn augstskolu absolvējusī Elīna Bojarkina. Skatītājiem, kuri Elīnu nav redzējuši diplomdarbos, piemēram, Elmāra Seņkova iestudējumā “Medības”, sastapšanās ar aktrisi varētu būt galvenais “Stāsta par Mī...” jaunatklājums.

Režisors Varis Piņķis nav vēlējies skatītāju pārsteigt ar sarežģītiem formas meklējumiem, bet koncentrējies uz stāstu.

Monologa forma ir saglabāta, taču paplašināta – stāstījumam attīstoties, varones dzīvē ienākušais vīrietis iemiesojas Edgara Samīša atveidotā pavecā vīra veidolā. Elīna Bojarkina vecuma ziņā atbilst savai varonei notikumu norises, nevis to stāstīšanas laikā (Olga, kas Aleksijevičai uztic savu dzīvesstāstu, tobrīd ir jau 49 gadus veca). Taču pat sākuma atskaites punktā aktrise ne mirkli nemarķē vecumu. Arī Edgars Samītis ir krietni jaunāks par savu varoni, taču, tā kā viņam uzticēta zināma ilustratīvā funkcija – radīt priekšstatu, kāds tad šis vīrietis bijis –, tad viņš vecumu spēlē, brīžiem darot to nedaudz tehniski un tieši vecuma izpausmēm ļaujot prevalēt pār lomas zīmējumu kopumā. Taču ir brīži, kad aktieris atraisās, un viņa varoņa biklajā smaidā skatītājs saredz atbildi uz jautājumu, kāpēc šī jaunā meitene nolēmusi apprecēties ar vecu, slimu un pagātnes dēmonu vajātu cilvēku.

Tā ir vēl viena izrādes tēma – cilvēka pagātne, kas ietekmē tagadni, jo Samīša varonis ir bijis izsūtīts, un viņa dzīvē netrūkst rēgu, kas var uzglūnēt tumsā, baiļu, ka ar savu biogrāfiju var ietekmēt vai pat salauzt jaunās sievietes un viņas meitiņas dzīvi. Vienu no baiļu lēkmēm režisors iebīda spēles laukuma dziļumā un stūrī, kas ir psiholoģiski pamatoti, bet no darbības uztveres viedokļa sagādā zināmas problēmas, jo aktieri šajā ainā – atkal jau pamatoti – runā pusčukstus. Ar pagātnes stāstiem, kas paši par sevi ir viens par otru baisāki, pirmizrādē notika nelāga lieta – dažas epizodes vairākos skatītājos izsauca laikam taču aizsargreakciju, kā rezultātā zālē pāris reižu atskanēja smiekli absolūti nepiemērotos brīžos.

Tomēr izrāde kopumā ir vērsta uz jūtu pasauli, uz to grūti formulējamo divu cilvēku savienību, kuru Bojarkinas varone nekādi nemēģina izskaidrot – šī sieviete zināmā fatālismā ir ļāvusi notikumiem ritēt savu gaitu, ļāvusi sevi iemīlēt un iemīlēties pašai, uz brīdi šaubīties par savu izvēli un tad tomēr to izdarīt. Aktieri veiksmīgi stāstījumā ievij arī ainas ar Olgas meitiņu, pārliecinoši nospēlējot bērna klātbūtni bez paša bērna iesaistīšanas, kas šāda atmiņu stāsta formātā ir ļoti organiski.

Izrādes publicitātes attēls // Foto –  Iveta Gabaliņa

Fon Stricka villas aplupusī faktūra ir visnotaļ piemērota atmiņu stāstu uzvešanai, tāpēc izrādes veidotāji nav sacerējuši kādu specifisku dekorāciju, bet nosēdinājuši skatītājus ar skatu pret verandu, kuras logs nav pilnībā aizklāts un kur nedaudz nojaušama transporta kustība uz ielas. Uz verandā izvietotā ekrāna zib Ievas Kudumas samontētās laikmeta liecības, savukārt viena no skaņu celiņa būtiskākajām sastāvdaļām ir Pētera Čaikovska “Gulbju ezera” mūzika, kurai papildu slodzi piešķir fakts, ka šī baleta ierakstu TV ekrānā demonstrēja gan valstsvīru bēru dienās, kas 80. gados bija samērā regulāra pieredze, gan PSRS pastāvēšanai izšķiroši svarīgajā augusta puča laikā.

Spēles laukums faktiski ir skatītāju zāles pagarinājums – tajā saliktas krēslu rindas ar skatu uz ekrānu, savukārt brīdī, kad jāiezīmē vēsturiskais lūzums, aktieri krēslus sakrauj kaudzē – migrējošs paņēmiens, kas šosezon jau paviesojies, piemēram, Kristas Burānes iestudējumā “Netikumīgie” Dirty Deal Teatro. Iestudējuma stilistika ir nepretencioza, taču atzīstama ir komandas spēja koncentrēties uz būtisko, nemēģinot par katru cenu kairināt skatītāju jutekļus, bet ļaujot izskanēt vēstījumam. Elīnas Bojarkinas atturīgā, bet siltā intonācija pārliecina, ka mīlestība ir bijusi iespējama arī konkrētajos apstākļos, viņas varones sniegtā liecība šim faktam izskan neuzbāzīgi, bez patosa, tomēr tieši tas piesaista uzmanību.

Pēc pirmā “Willa teātra” iestudējuma sekoja no Valmieras vasaras teātra festivāla pārceļojusī izrāde bērniem “Pagalms atdzīvojas”, un, cerams, iespējami drīz sagaidīsim arī Ingas Alsiņas-Lasmanes monoizrādi “Putn ilgs”. “Willa teātris” sevi pieteicis kā vietu, kas sniedz kopābūšanas prieku. Ticiet man, tas ir vairāk, nekā izklausās.

 

* "Diena"

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt