Agnese Lipska 19.05.2020

Nepanesamais izolācijas vieglums

Izrādes "Fejas" publicitātes foto

“Mēs neesam zudusī paaudze. Mēs vienkārši kādu dienu pamodāmies, un viss bija mainījies.”

Vai varam vēl mazliet pakavēties pie fakta, ka par šā gada dominējošo vizuālo estētiku kļuvuši nekvalitatīvi vebkameru filmējumi ar spontāniem saraustījumiem un atbalsīm, kur neaizsargātais attēls plūst pa neredzamu straumi, pakļauts mainīgā interneta savienojuma žēlsirdībai? Zoom logu restītēs ieslodzīti un sevi ieslodzījuši esam teju mēs visi – kā skolēni, tā ministri –, un ārkārtas stāvoklis it kā attaisno neērto vuārismu, piedāvājot legālu iespēju ielūkoties otra privātajā telpā. Arī teātris ir nonācis nākamajā hiperrealitātes dimensijā, spēlējoties filozofa Žana Bodrijāra simulācijas teorijas idejām. Proti, aktieru klātbūtnes vietā, kas līdz šim tika uzskatīta par teātra mākslas trumpi cīņā ar ekrānu kultūru, tiek piedāvāts tās simulakrs. Ekrāna skatuve – tas ir nosaukums ne tikai kino zinātnieces Ingas Pērkones jaunākajam pētījumam par aktiermākslu Latvijas kino, izceļot sinerģiju starp kino un teātri vietējās kultūras ekosistēmā, bet neviļus arī apzīmējums spēles telpai, kuru steidzīgi mācās apgūt teātra profesionāļi. Ne tikai Latvijā.

Maskavas Gogoļa centrs 7. maija vakarā aicināja visā pasaulē izolētos skatītājus kopīgi piedzīvot tiešsaistes teātra notikumu, savā Youtube kanālā pirmizrādot projektu Fejas un cieši piekodinot par tā šovakar un vairs nekad dabu. Režisors un reizē montāžas režisors (fakts izrādīsies būtisks!) ir Iļja Šagalovs – jaunās paaudzes mākslinieks un Kirila Serebreņņikova līdzgaitnieks, kura satikšanās ar Latvijas skatuvi līdz šim bijusi Nacionālā teātra izrādes Voiceks (2012) režisora asistenta un video dizaina autora amatā.

Izrāde veidota pēc režisora Dāvida Bobē un Septītās studijas 2011. gada iestudējuma motīviem (sākotnēji tas izrādīts Maskavas Dailes teātrī, bet trīs gadus vēlāk parādās arī Gogoļa centra repertuārā), kura teksts balstīts Ronana Šeno lugā – portretā par divdesmit piecus gadus vecu neirotisku jaunieti, kurš patvērumu no ārpasaules rod vannasistabā, bet svaigākās ziņas no tās jaunajam vīrietim čukst fejas. Izolācijas pavasaris šajā materiālā izcēlis neparedzētu aktualitāti, un pārstrādāto versiju autori nodēvē par desktop-izrādi, arī krievu valodā izceļot žargonā balstīto žanra apzīmējumu, kas pašapzinīgi pauž attieksmi pret nenovēršamo mediju, it kā jau laikus piekrītot, ka interneta teātris ir diezgan klamzīgs un bezcerīgs un iemieso antiutopisku mākslas nākotni, bet tas vienalga ir mūsu labākais šābrīža risinājums.

Deviņi mileniāļu paaudzes aktieri izpilda režisora uzdevumu audiovizuāli dokumentēt savu pandēmijas dienasgrāmatu, izmantojot lugas tekstu, un tiešraidē mēs redzam jau gatavu videodarbu. Iespējams, tieši izteiktā attēla montāža to atšķir no Latvijā pieredzētajām internetizrādēm.

Šagalovs, būdams videomākslinieks, kopā ar aktieriem nebaidās nonākt vēl neatklātā starpžanru telpā, kas izrādās citām mākslas formām itin pazīstama, levitējot starp videoeseju, laikmetīgās mākslas instalāciju un eksperimentālu kinodarbu.

Montāžas ritms ir atbilstošs nežēlīgajam tiešsaistes tempam, kurā ar maksimālu jaudu ir jāizcīna katra skatītāja uzmanības sekunde. Tieši plānu salikums rada kopjēgu, bieži miksējot vairākus kadrus citu citam blakus, kas vizuāli atgādina haotiskus datora lietošanas paradumus ar neskaitāmiem atvērtiem logiem, bet aktieru virtuālie ķermeņi transformējas saskaņā ar simulakrās vides noteikumiem: tie uz ekrāna skatuves te parādās, te pazūd, te pārklājas pāri vai neskaitāmas reizes dublējas, patiesu klātbūtni padarot neiespējamu. Tik tiešām – māksla tehniskās reproducējamības laikmetā, atsaucoties uz filozofu Valteru Benjaminu. Kad manevrēšana starp kopijām un versijām jau sāk šķebināt, mākslinieku ideju turpina paši skatītāji: dažas dienas pēc pirmizrādes video vēl uzkavējas Youtube un komentāros cilvēki spriež, cik ilgi tas vēl būs pieejams, bet kāds iesaka mājaslapu, kas ļauj failu lejuplādēt un iegūt savā īpašumā.

Izrādes "Fejas" ekrānšāviņš

Pandēmija ir viena no šī projektu dalībnieku paaudzes pirmajām patiesi kolektīvajām pieredzēm, taču atklāsme, ka tu, visticamāk, piedzīvo vēsturi, rada apmulsumu, jo tā jāizdzīvo pasīvi, sēžot mājās un ritinot ziņu lentes. Šīs pārdomas gan nav rezultējušās izrādē-instrukcijā (ko, piemēram, piedāvā Dirty Deal Teatro), tā vietā mūsu priekšā stājas jauni, skaisti un depresīvi cilvēki, kas cīnās ar trauksmi un nododas psihotiskai jogas sesijai, atgaiņā garlaicību, skatoties amerikāņu seriālus un pasūtot Adidas botas. Puspajokam viņi gaužas par savu viduvējību, globālo sasilšanu un postkoloniālismu, veikalu plauktos meklē organisku pārtiku un nolād cilvēces stulbumu. Tas viss, protams, ir paškritika, un par mītiskajām fejām, kas pieteiktas izrādes nosaukumā, var noturēt infantilos, retoriskos eksistences jautājumus, kādi aktualizējas, aizvadot dienas četrās sienās. Izrādes vidū šo kaleidoskopu pārtrauc montāžas sekvence ar ņirbošiem ziņu virsrakstiem un dokumentāliem fragmentiem no pandēmijas karstajiem punktiem. Informācijas reibonis, no vienas puses, aicina izvērtēt naratīvu, ko caur mediju pastarpinājumu pieņemam par patiesību, bet no otras – apstiprina komfortā dzimušu konformismu.

Atgriežoties pie attēla politikas, gribas vaicāt: kādu vēstījumu sniedz kameras redzespunkts? Virtuālās komunikācijas rīki teātra hibrīdformām likuši nekritiski apgūt videokonferences veidolu: to pieredzam gan Viestura Kairiša un Dailes teātra aktieru daudzsēriju izrādē Jūsmotāji, gan Elmāra Seņkova režisētajā Irānas konferencē. Arī Fejās pavīd šī dejas soļa imitācija, visiem deviņiem aktieriem dažubrīd sastājoties 3x3 lodziņos. Īpatnēji, ka šajos nosacījumos ceturtās sienas tumsas vietā aktieri spēlē pašu atspīdumam ekrānā, tā aktualizējot spoguļa principu, kas savukārt ļauj izšķirt divus virzienus: pašrefleksiju un narcismu.

Par notikumu vietu Šagalova projektā simboliski tiek izvēlēta vannasistaba – tātad privāta telpa, kam vajadzētu atbrīvot cilvēku no sociālajām maskām, bet kameras klātbūtne izdara gluži pretēju gājienu.

Raudzīšanās sevī rada kontroli pār tēlu un paralizē sarunu, tās vietā izceļot monologus. Aktieriem tiek arī dota vara pār aparātu, sākot no gaismojuma un dekorācijām, līdz kameras leņķim, plānam un kompozīcijai. Statiskus kadrus nomaina pret sevi pavērsta rokas kamera, atdarinot vlogus, un nu arī aktieris kļuvis par influenceri. Izpildot absurdu solo priekšnesumu vannā Boba Dilana dziesmas “Nāve nav beigas” pavadījumā, Aleksandrs Gorčilins pamanās uzsaukt: “Sekojiet man Instagramā!”

Vēl par aktierspēli domājot: interesanti ir vērot, kā ekrāns no aktiera sagaida dabisku un atpazīstamu uzvedību atbilstoši izolācijas uzspiestajam saskarsmes veidam. Brīžos, kad aktieri izkrīt no šī moda, viņi cits citu apsauc: “Kāpēc tik dramatiski? Ko, pie velna, tu te spēlē?” Tie ir vārdi, kas atbalsojas prātā, skatoties, piemēram, Jūsmotāju ierakstu. Lai arī skaidrs, ka teatrālais spēles veids palīdz nošķirt mākslu no dzīves, Kairiša piedāvātais stilistiskais risinājums tomēr rada savādu disonansi un liek tekstam izklausīties pat arhaiski, vērojot svešādi emocionālos runātājus sēžam savās mājās datoru ekrānu priekšā. Psihologi gan apgalvo, ka krīzes apstākļos mūsu pirmais impulss ir atbalstīt konservatīvas vērtības, tāpēc ticu, ka kādam tieši šāds iestudējums nāca kā mierinājums.

Izrādes "Fejas" ekrānšāviņš

Līdzīgs plāksteris ir izrādes Fejas fināls, kas tiek veidots kā momentāns skaidrības mirklis ar uzsaukumu mīlēt sevi un līdzcilvēkus. Tas gan nenozīmē, ka panikas cikls ir pārrauts un nesāksies no gala. Diezin vai paši aktieri pašpalīdzības saukļiem notic, bet internets to piedos, tāpat kā tas piedevis daudz ko citu. Trauksme ir degviela, kas liek ne vien meklēt radošus risinājumus, bet arī turpināt ražot ierastajā tempā un pārpludināt neizsmeļamo tiešsaistes telpu ar savu klātbūtni. 24/7 ir jaunais princips, ar kuru spēlējas arī KVADRIFRONA komanda, katru darba dienu mēneša griezumā publicējot stundu garu, neapstrādātu topošās performances 24h mēģinājuma tiešraidi ļoti ierobežotā kvalitātē, ignorējot faktu, ka ierakstus tikai retajam pietiks laika un motivācijas noskatīties. Mēs dzīvojam pasaulē, kur ir vairāk un vairāk informācijas un mazāk un mazāk nozīmes,” rakstīja Bodrijārs. Vai tās ir bailes, ka tevi, māksliniek, aizmirsīs, ja, vāji pikseļots, vismaz reizi dienā nenozibēsi mūsu lentēs?

Ja hiperrealitāte paredz, ka realitāte ir jau pazaudēta, tad šoreiz gan gribētos cerēt, ka atgriešanās iepriekšējā dimensijā joprojām ir iespējama un itin drīz teātra virtuālo šķitumu atkal nomainīs dzīva cilvēka klātbūtne.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt