Toms Čevers 31.05.2020

Sviedri un asinis ekrānā

Ekrānšāviņš no izrādes

Viens nu ir skaidrs – ka no neplānoti ieilgušās krīzes iziesim, krietni uzlabojuši savas digitālās prasmes vai vismaz zināšanas par to, kā iespējams strādāt, atpūsties un komunicēt attālināti. Arī teātris ir gan darbs, gan atpūta un arī komunikācijas akts, un šo gandrīz trīs mēnešu laikā jau esam paguvuši ieraudzīt vairākus principiāli atšķirīgus aktieru un skatītāju tikšanās mēģinājumus, kuru apzināšanai, izpētei un salīdzināšanai pēckrīzes laikā noteikti tiks atvēlēts neviens vien raksts un diskusija.

Nebūšu pirmais, kurš teiks, ka trūkst pieredzes, zināšanu un elementāri vārdu krājuma, lai ne tikai saprastu un novērtētu, bet arī adekvāti atspoguļotu ekrānā redzamo. Bet – tāpat kā rakstītas tiesību normas trūkums neatbrīvo no pienākuma izspriest strīdu, tā arī pagaidām neaprobētas radošās izpausmes nedrīkst palikt bez mēģinājumiem tos izprast.

Skatoties pirmos interneta teātra veikumus, ātri noformulējas pirmais retoriskais jautājums: vai teātris ekrānā ir tikai kultūras izdzīvošanas variants laikā, kad nav iespējama skatuves un skatītāju zāles enerģijas apmaiņa klātienē, vai arī tas tomēr par dzīvi, mākslu un mākslu sevī mudina pateikt ko jaunu vai varbūt citādi? Tāpat ir skaidrs, ka krīze spiež izmantot pagaidām neatklātas idejas, kas neieraudzītas labu laiku tepat vien blakus bijušas. Līdz šim nepiedodami ilgi un izšķērdīgi nav izmantotas digitālā laikmeta piedāvātās demokrātiskās iespējas – neatkarīgām trupām ir iespējams spēlēt un sasniegt skatītāju, neraugoties uz spēles telpu trūkumu, aizvien meklējot jaunas tehniskās iespējas un pilnveidojot savas prasmes to izmantošanā.

Protams, kultūras nozares darbinieki ne bez pamata sūkstas par finansējuma trūkumu un tā fatālo ietekmi uz mākslas procesiem pārskatāmā nākotnē, bet tajā pašā laikā teātri un koncertzāles ir pārsātinājušas tīmekli ar bezmaksas ierakstiem un projektiem, nogurdinot no intensīvā piedāvājuma, pirms vēl pagūts kaut ko noskatīties. Izrādes izvēle, biļetes apmaksa, vakara sagaidīšana, iekārtošanās savā skatītāja vietā, kaut arī tas būtu ciets krēsls pie rakstāmgalda, ir daži joprojām romantiski priekšnoteikumi teātra piedzīvošanai. Arī tādēļ iepriecina Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra iniciatīva, izmantojot video komunikācijas platformu “Zoom”, režisora Vladislava Nastavševa vadībā iestudēt tēmās atklātā un izteiksmē atraisītā mūsdienu krievu rakstnieka Sergeja Uhanova lugu “Melnraksts”, kas nupat pirmizrādīta interneta tiešraidē.

Jau režisora Elmāra Seņkova monoizrāžu virknes “Irānas konference” interneta versija, bez šaubām, sapludināja pēdējo mēnešu mūsu dzīves realitātē balstīto formu ar saturu. Tās pamatā cita dažkārt tikpat neceremoniāla krievu mūsdienu dramaturga Ivana Viripajeva tāda paša nosaukuma luga un pieaicinātie dažādu Latvijas teātru radošiem piedzīvojumiem atvērtie aktieri, iejūtoties labklājības nogurdināto rietumeiropiešu ādā, satikās vien savu datoru displejos. Viņi runāja par universālu cilvēktiesību iespējamību, bet pastāstīja daudz vairāk katrs pats par sev, atklājot materiālo vērtību sakāvi īstas dzīves izjūtas priekšā. Taču arī Sergeja Uhanova gadījumā atainotās kroplīgās cilvēku savstarpējās attiecības par vienīgo sabiedroto padara katru pašu un par vienīgo patvērumu – savu lodziņu ekrānā, kurā arī sevi redzi no malas.

Tas sabalsojas ar drudžaino laiku, kas cilvēku pamanās atsvešināt ne tikai no apkārtējās panorāmas, bet empātiskākos sabiedrības locekļus brīžam arī pašus no sevis, pārsteidzošā kārtā svešus lēmumus un rīcību analizējot kā savu.

Ikvienam izrādes varonim fonā putekļains paklājs asins sarkanā krāsā, izšūts senu godību apliecinošiem rakstiem. No tā šķietami kā no pagātnes spraucas ārā varoņu ķermeņu deformētās kontūras, ko brīžam laiks sūc atpakaļ. Bet ievadā mazliet biedējošie sintezatora aukstie paukšķi un sprakšķi kā no sen aktualitāti zaudējušas videospēles un izrādes nosaukuma mirga kā no banālas veikala elektroniskās izkārtnes, kas nesola omulīgu vakaru mīkstā klubkrēslā.

Poētiskais un banālais, pat prastais, iedomas un īstenība, un sadzīves proza, kas pārkāpj absurda robežas – tie ir Sergeja Uhanova varoņu iespējamās dzīves raksturotāji, kam nav nekā kopīga ar reālu dzīvi, jo… reālās dzīves drausmīgās aprises dažkārt pat iztēloties ir grūti. Šeit tiek ieņemti bērni no ēnas, ēdienreizes vietā iztirzāti dzīves bezjēdzības eksistenciālie aspekti un bez pārsteiguma momenta sarunājas dzīvie ar mirušajiem vai gandrīz mirušajiem un nav mazs mātes sašutums, kad dēls nopeldējies menstruāciju iekrāsotos upes ūdeņos.

Šķiet, ka Rīgas Krievu teātra aktieri labi saprotas ar Vladislavu Nastavševu vai vismaz uzticas viņam, jo nav redzams, ka viņi baidītos eksperimentēt, izskatīties neveikli vai nepilnīgi. Viņi ļaujas un, ne brīdi nezaudējot gaumes izjūtu, bez koķetērijas kā savu pieņem Uhanova varoņu droši lietoto nenormēto leksiku, kas apzīmogo varoņu bezjēdzīgās dzīves. Aktieri absurdo atklāj ar pilnu nopietnību, kas viņu tēlu eksistenci savstarpējas vienaldzības deformētajā laikā neizbēgami vērš traģikomisku. Būtiski, ka atšķirībā no lielākās daļas citu krīzes laika teātra projektu beidzot tiešraidē redzama svaiga un intensīva emociju apmaiņa starp aktieriem, kuri nevar fiziski pietuvoties viens otram, bet kuru acu kontaktu nodrošina digitāli sakari – ciparu virtenes, kam maz daļas gar patiesām emocijām.

 

Ekrānšāviņš no izrādes

Veronikas Plotņikovas Māte, augšup saspraustu matu kodeļu smalkās rotās un elegantā melnā blūzē, ir kā 21. gadsimtā atmodusies Irina Arkadina – tikpat pašapmierināti teatrāla un manierīga, viņa vada dīkas dienas aušīgā dēla sabiedrībā. Aktrise nevainojami pārslēdzas no patētikas, kad viņa “klausās, kā putekļi nosēžas”, uz trulu skatienu datora kameras aklajā acī. Maksima Busela Dēls, ačgārni uzmaucis keponu, kā apjucis pusaudzis ir apmaldījies neizprotamajā, jo patiesībā neiespējamajā realitātē un savos priekšstatos par to, ko iztrūcina gan visai vizuāli anahroniskā (bet kā gan citādi, ja reiz viņš ir tikai rēgs!?) Tēva ēna Anatolija Fečina kariķētā izpildījumā.

Dana Bjorka rēgainās, bet pēc miesas un asinīm tvīkstošās Azizas tēlā, kas atrodas nenosakāmās radniecības attiecībās ar Māti un Dēlu, ar baudu izmanto valšķīgas groteskas paņēmienus, ko, kā zinām, labi pārvalda. Līdzīgi kā citā šī teātra stilam neparastajā šīs sezonas izrādē “Piecas dziesmas pēc atmiņas” aktrise, ar savu personu piedaloties izrādes tapšanā, nepastarpināti uzņemas atbildību par riskanto kopdarbu, kas skaidri apliecina, ka teātris ir gatavs mainīties un pilnvērtīgi izmantot savu lielisko aktieru radošās rezerves.

Lugā netrūkst ironijas, piemēram, Mātei ar Dēlu netraucēti apspriežot laikmetīgajai dramaturģijai veltītās nievas no sērijas, ka sakarīga teksta vietā tiek eksponēta autoru sakāpinātā laikmeta uztvere. Apzinoties, ka viss nevar iziet gludi, ironijas netrūkst arī izrādē, kad teātra direktore aiz bieziem briļļu stikliem tiešraidē iestudē jaunā mākslas produkta atklāšanas runu, teju solot “salauzt vecos bauslības galdiņus”, tas ir, iepriekšējos teātra radīšanas un skatīšanās paradumus, un arī neslēpj ekrānu montāžas brīžus, kur pavīd arī režisora seja.

Šo izrādi pavisam noteikti ir iespējams uzlūkot teātra koordinātās. Tāpēc, ka tā nav un nepretendē būt filma vai izrādes tiešā translācija.

Tāpēc, ka tā, rēķinoties ar ierobežojošajām iespējām, nenoslēdzas monoizrādē vai to kolāžā, bet gan dotos tehniskos apstākļus tiecas izmantot vienota stāsta radīšanā bez komerciālam nodevām. Un vēl – ekrānā tiešsaistē vēl vairāk kā uz skatuves klātesošs ir “šeit un tagad” paģērētais riska moments, kas neļaus divreiz vienādi nospēlēt un pārraidīt.

Dienu iepriekš pirmizrāde bija Nacionāla teātra nebijušam projektam “Baltais kubs”, kas teksta adaptācijā skatuvei piedāvā atkal citādus izteiksmes paņēmienus. Šoreiz aktieriem noteikts sarežģīts uzdevums – pārspēlēt dažādībā, izteiksmībā un niansētībā neizsmeļamus fona attēlus un pat kadrus. Režisores Ināras Sluckas izrāde, kā ierasts, bija stilā izturēta un vizuāli izsmalcināta, taču vairāk Duglasa Koplenda romāna “X paaudze” reklāmas rullītis digitālā interjerā – ar nevainojamu attēlu, bet bez sviedru aromāta un bez asins garšas.

Drukāt 

Atsauksmes

  • SF 01.06.2020

    Principā Melnraksts un Irānas konference ir vienīgās e-vidē veidotās izrādes, kas mani uzrunājušas. Skatoties Melnrakstu, smējos līdz asarām, jo pateicoties Nastavševam, jau agrāk atklāju, kā man patīk melnā humora un absurda izrādes. Tēva rēgam īpašs bravo :)

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt