Valda Čakare 03.06.2020

Es jūs piespiedīšu mīlēt Mūzilu

Ekrānšāviņš no izrādes

Sakritības pēc teātra un kino režisors Viesturs Kairišs Dailes teātra radošā direktora amatā stājās gandrīz vienlaikus ar koronavīrusa sarosīšanos uz pasaules skatuves. Vīrusa darbības sekas visiem ir labi pazīstamas un joprojām sajūtamas kā piespiedu pašizolācija un pilnīga paralīze lielākajā daļā kultūras un mākslas nozaru, tostarp teātrī.   

Režisora atbilde vīrusam

Viestura Kairiša atbilde nomācošajai situācijai – interneta vidē skatāma izrāde/seriāls “Jūsmotāji”, kas tapusi, iestudējot austriešu rakstnieka modernista Roberta Mūzila lugu. Vispār jau materiāla izvēle ir labāka par labu. Gan tāpēc, ka Viesturs Kairišs uzskata par nepieciešamu iepazīstināt publiku ar latviešu teātrī maz iestudētiem vai nemaz neiestudētiem austriešu modernisma literatūras telpai piederīgiem augstvērtīgiem, varētu pat teikt, izsmalcinātiem autoriem, kā Edens fon Horvāts un Tomass Bernhards, kam tagad pievienojas Roberts Mūzils, gan arī tāpēc, ka Mūzila lugai kopš 1921. gada, kad tā tika publicēta un izpelnījās Heinriha fon Kleista balvu, iedibinājusies vairāk lasāmas nekā skatāmas lugas reputācija. No šāda redzesleņķa formātam, kur datora ekrānā iespējams vērot vien aktieru sejas un līdzās mīmisko žestu repertuāram par galveno komunikācijas līdzekli kalpo runātais vārds, “Jūsmotāji” ir patiešām nevainojama izvēle. Vismaz teorētiski.

Praktiski izrāde veidota kā vairāku 20 līdz 30 minūšu garuma epizožu virknējums – kopš pirmo divu sēriju izrādes 17. aprīlī katru nedēļu nāk klāt viena epizode, ko iespējams noskatīties Dailes teātra mājaslapā vai Youtube platformā. Kopumā tiek solītas apmēram piecpadsmit. Laikā, kad top šis raksts, pie potenciālā skatītāja nonākušas astoņas sērijas. Jūnija sākumā 1. sērijai ir sakrājušies 9,3 tūkstoši skatījumu, šobrīd jaunākajai 8. sērijai – tikai 34. Varbūt interesentu skaits sarūk tāpēc, ka sākumā līdz ar teātra mīļotājiem skatītāju pulku kuplināja arī vienkārši ziņkārīgie, kas gribēja noskaidrot, ko tad īsti nozīmē tiešsaistes izrāde? Tomēr nevedas iedomāties, ka atradīsies daudz teātra cienītāju, kuri “Jūsmotājus” no sākuma līdz beigām noskatīsies mākslinieciska baudījuma vai izklaides dēļ, nevis profesionāla pienākuma aicināti.     

Skatīties nav viegli

Personiskā pieredze liecina, ka izrādi skatīties nav viegli vai, izsakoties bez aplinkiem, skatīties ir grūti. Grūti vispirms jau tāpēc, ka iespējas ar izolētiem, savstarpēji attālinātiem aktieriem uzbūvēt aizraujošu izrādes realitāti šķiet esam stipri ierobežotas. Aktieru sejas – lielākas, mazākas, tādā vai citā salikumā uz datora ekrāna ir vienīgais, kas saista skatītāja aci. Kā noturēt publikas uzmanību ar runājošām “pases bildēm”? Kādus inscenējuma līdzekļus vēl varētu izmantot? Droši vien eksistē paņēmieni, kas “vienkāršam” interneta teātra apmeklētājam nenāk ne prātā, līdz atradīsies mākslinieks, kurš tos atklās un ļaus ieraudzīt.

Grūti arī tāpēc, ka atšķirībā no dzīvas izrādes, kur skatītājam, pat ja kļūst garlaicīgi, nav izvēles iespēju – teātra zālē jāsēž, kamēr izrāde vai vismaz izrādes cēliens ir beidzies –, no datora ekrāna atrauties mudina daudzi jo daudzi vilinājumi, sākot ar vasarīgo ainavu aiz loga un beidzot ar “hrestomātisko” nepieciešamību pēc tējas kā iegansta, lai mestu mieru piepūlei. Bet – piepūlēties šoreiz ir vērts. Ja ne cita iemesla, tad Roberta Mūzila teksta dēļ. Ne velti Viesturs Kairišs intervijās pirms pirmizrādes deklarē, ka nekādu īpašu “teijāteri” taisīt nav centies, pašizolāciju uzlūkojot kā iespēju darīt to, kam nekad nav laika, piemēram, lasīt “augsto literatūru”.

Mūzils ir tieši tāds autors, kuram tuvoties ar vēlmi pēc ikdienas dzīves ilūzijas atpazīstama žanra “iepakojumā” nav jēgas. Sagaida vilšanās.

Tomass – Dainis Grūbe, Anzelms – Kaspars Dumburs, Mertensas jaunkundze – Vita Vārpiņa, Regīne – Ieva Segliņa // Ekrānšāviņš no izrādes

Septiņi aktieri un daži objekti

“Jūsmotāji” ir Roberta Mūzila pirmais dramatiskais darbs, kas, izpelnoties kritiķu atzinību, vienlaikus raisīja šaubas par tā piemērotību skatuvei. Ne bez pamata. Nepieredzējušas avangarda trupas interpretācijā 1929. gadā luga piedzīvoja izgāšanos – rezultātā līdz nākamajiem iestudējumiem bija jāgaida teju pusgadsimts. Turklāt laikā, kad teātris novēršas no teksta kā galvenā izrādes nozīmes transportlīdzekļa, Mūzils centrējas tieši uz runāto vārdu – dialogu, kurš atklāj nevis raksturu psiholoģiju, bet gremdējas teorētiskās abstrakcijās un poētiskās metaforās.       

Viesturs Kairišs šo Mūzila īpatnību respektē. Septiņi aktieri – Vita Vārpiņa, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ieva Segliņa, Ģirts Ķesteris, Dainis Grūbe, Kaspars Dumburs un Mārtiņš Upenieks – runā Mūzila dialogus. Brīžam viena aktiera seja aizņem visu ekrānu, brīžam ekrāna laukumu dala divas vai vairākas sejas. Dažreiz tuvplānā tiek parādīts kāds objekts ar simbolisku slodzi – durvju atslēga, revolveris, sērkociņa liesma, skice uz papīra lapas. Vizuālā aspektā tas arī viss. Tomēr nē – gandrīz katra sērija iesākas ar Ievas Jurjānes zīmējumu no ekspozīcijas “Es viņus redzu”. Aktieru sejas ir labi pazīstamas, tāpēc kādu laiku ir interesanti vērot, kā tajās mijas un mainās izteiksmes – grimases, acu skatieni, smaidi un nopietnība.

Tekstu aktieri runā, lūkojoties tieši kamerā. Runā kaut kur izplatījumā, katrs no sava mazā kambarīša, radot iespaidu par indivīdu, kurš ieslodzīts sava “es” čaulā. Apkārt pilnīgi nekā nav – ne citu cilvēku, ne priekšmetu, tikai tukšs istabas stūris ar durvīm, kuras neveras, vai siena, uz kuras fona runātājs izskatās neglābjami vientuļš un nesadzirdēts. Tas šķiet savādi, sevišķi tāpēc, ka visi, nu, varbūt ne gluži visi, bet vismaz četri galvenie varoņi runā par vienu un to pašu. Runā monotoni neatlaidīgā izteiksmībā, ik palaikam radot iespaidu, ka lasa no lapas. Varbūt tā arī ir. Nezinu.     

Sarunas par dzīvi   

Stāstu veido, kā šķiet, pavisam parasta laulības pārkāpšanas hronika. Augsta Izglītības ministrijas ierēdņa sieva Regīne aizbēgusi no mājām kopā ar savu pavedinātāju – sieviešu mīluli Anzelmu. Abi atrod patvērumu Regīnes māsas Marijas un viņas vīra Tomasa (kurš, starp citu, ir Regīnes vīra Jozefa padotais) namā. Anzelms ņemas aplidot Mariju, liekot domāt, ka varbūt jau no sākta gala viņa romāns ar Regīni ir bijis tikai tramplīns, lai tiktu klāt Marijai. Abi atraidītie – Tomass un Regīne – savstarpēji satuvinās. Visām peripetijām pa vidu jaucas filozofijas kandidāte Mertensas jaunkundze ar vēlmi palīdzēt Regīnei sakārtot dzīvi un vispār – rūpēties, lai viņas draugu lokā tiktu ievēroti morāles standarti. Tikmēr Jozefs nolīgst detektīvu aģentūras “Ņūtons, Galilejs & Štāders” īpašnieku Štāderu, lai tas savāc pierādījumus pret Regīni un Anzelmu…

Lugā samanāmas iezīmes no erotiskas komēdijas, melodrāmas un detektīva, tomēr tā nav ne viens ne otrs, ne trešais. Tajā nav notikumu, nav dzīvas dzīves, bet ir runāšana par dzīvi.

Visi četri galvenie varoņi šķiet atrodamies ārpus ikdienas materiālajām rūpēm un to vien dara kā nodarbojas ar garīgās dimensijas meklējumiem. Viņi pūlas nonākt pie patiesības, jēgas, bet nomokās ar sajūtu, ka gan viena, gan otra nemitīgi slīd projām – neatkarīgi no izvēles, no rīcības modeļa vienmēr paliek kas nepiepildīts un neatminēts.

Tas nu reiz ir temats, par kuru nevar vien beigt runāt. Tāpat kā Čehova muižnieki arī Mūzila jaunie un skaistie intelektuāļi ir tik ļoti aizņemti ar ilgošanos pēc līdzsvara un laimes, ka visu laiku to apspriež un analizē, bet neko nav spējīgi pasākt, lai savas ilgas piepildītu. Revolveris nešauj, atslēga neslēdz, nazis nedur un mīļākie, izrādās, nemaz nav mīļākie, etc.

Anzelms – Kaspars Dumburs, Marija – Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Regīne – Ieva Segliņa // Ekrānšāviņš no izrādes

Māsas un viņu vīrieši

Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Ieva Segliņa Dailes teātrī ir skatuves māsas ar stāžu – Olga un Tatjana “Jevgeņijā Oņeginā”, Ieva un Ilze Baloža provokatīvajā darbā “Mana māsa”, Solanža un Klēra Ženē “Kalponēs”, tagad arī Marija un Regīne. Datora ekrāns rāda divas tumšu matu ieskautas sejas ar augstu pieri un smalkiem vaibstiem. Ķuzule-Skrastiņa Marijas lomā ir mierīga un apņēmīga – viņas teiktajam, šķiet, piemīt vislielākais potenciāls radīt vizuālu priekšstatu par notiekošo gan tad, kad Marija runā poētiskas pasāžas par lapu bezjēdzīgo šalkšanu aiz loga, gan arī tad, kad ļaujas vieglai koķetērijai ar Anzelmu, aicinot viņu cauri guļamistabai doties ārā parkā. Aktrises vērīgās acis visu laiku “nelīp” pie kameras kā piekaltas – it kā nevilšs skatiens sāņus apvienojumā ar plecu kustību uz mirkli spēj radīt iespaidu, ka Marija ir ķermeniska būtne telpā, nevis tikai sejas momentuzņēmuma “ielāps” uz ekrāna. 

Regīnes seja šķiet maigāka, nervozāka un jutekliskāka par spīti frigidas dīvaines reputācijai, ko vēl vairāk nostiprinājusi viņas apņemšanās būt uzticīgai pirmajam vīram nelaiķim Johannesam. Gluži kā bērns, kurš nespēj atrast sava sliktā garastāvokļa vaininieku, Ievas Segliņas Regīne mēģina pievērst sev apkārtējo uzmanību ar niķošanos. Regīnes histēriskajām vaimanām istabā aiz slēgtām durvīm nepiemīt autentiska pārdzīvojuma īstums, aktrise citē tās kā sāpju zīmi – kā dekoratīvu refrēnu savas varones nepārejošajam izmisumam. Redziet, kā es ciešu! Starp citu, konsekventi īstenotais cietējas gestus neviļus atsauc prātā kādu citu Ievas Segliņas darbu – TV seriāla “Saplēstā krūze” varoni Nati, kuru piemeklē visi melodrāmas žanram piederīgie pārbaudījumi.    

Tomasu un Anzelmu – divus vīriešus, kuru uzmanība fokusējas uz māsām Mariju un Regīni, spēlē Dainis Grūbe un Kaspars Dumburs. Kaut lugā viņi abi ir kādreizējie kolēģi, intelektuāļi un radoši cilvēki, ne Grūbe, ne Dumburs nepūlas radīt iespaidu par intensīvu gara dzīvi. Drīzāk jau te ir darīšana ar diviem avantūristiem – sāncenšiem, kuri cenšas “dabūt cauri” katrs savu dzīves plānu un īgņojas, kad tas negrib izdoties. Daiņa Grūbes Tomass mētājas no vienas emocionālas galējības citā. Izrādes pirmajās sērijās viņš negribīgi lūkojas kameras acī un gurdenās intonācijās klāsta Marijai par savu apnikumu laulības dzīvē, taču turpmāk, spītējot racionālajam skatījumam uz pasauli, tik stipri “saflammējas” par sievas aizraušanos ar hameleonu Anzelmu, ka zaudē gan mieru, gan apcerīgumu.

Kaspars Dumburs Anzelma lomā savukārt spēlē kaut ko pa vidu starp rūdītu shēmotāju un ezīti miglā, kurš ļaujas dzīves plūdumam, nedomājot, ko tas nesīs. Ārišķīgs, gļēvs un pievilcīgs savā nenoteiktībā, Dumbura Anzelms no četriem galvenajiem varoņiem, šķiet, visuzskatāmāk iemieso Mūzila diagnosticēto laikmeta slimību – morāla centra, atskaites punkta trūkumu.

Tomass – Dainis Grūbe, Jozefs – Ģirts Ķesteris // Ekrānšāviņš no izrādes

Ikdienas cilvēki

Saprotamākas un vieglāk uztveramas gan lugā, gan izrādē šķiet tās darbības personas, kuru ikdienišķos rīcības motīvus var nolasīt bez piepūles. Detektīvs Štāders Mārtiņa Upenieka atveidā ir kā atvērta grāmata: jauns, smaidīgs, visādi patīkams cilvēks, kurš no sulaiņa un krogus izklaidētāja uzkalpojies par izmeklēšanas aģentūras vadītāju. Upenieka Štāders pārsteidzoši līdzinās ambiciozajam sulainim Žanam no Strindberga “Jūlijas jaunkundzes”. Apsviedīgs, viltīgs un drusku atriebīgs. Atšķirība vien tā, ka izglītības trūkums un svešvārdu nozīmes nezināšana (ingénu vai ģēnijs – viss viens) nevis liek Štāderam iedzīvoties mazvērtības kompleksā, bet tieši pretēji – stiprina viņa pašvērtības apziņu. Aktiera sejā parādās uzvaroša “ko jūs varat man padarīt” izteiksme mirklī, kad Štāders pavēsta, ka viņa kantora nosaukums ir “Ņūtons, Galilejs & Štāders”. Ņūtons un Galilejs. Ne mazāk.

Mertensas jaunkundzes tēlotājai Vitai Vārpiņai režisors uzticējis nolasīt autora remarkas – gan tās, kuras attiecas uz varoņu raksturojumu, gan arī tās, kurās dotas norādes par darbību un vidi, kas īstenībā ir iekšējās, garīgās realitātes vizualizācija. Aktrises skanīgās balss īpašais tembrs asociējas ne tikai ar teātra un kino lomām, bet arī ar seriālu tulkojumiem un reklāmām, kas ik vakaru skatāmas televīzijā. Varbūt tieši tāpēc apstākļu un norišu komentāri Vitas Vārpiņas izpildījumā iemanto zināmu distancētību un objektivitāti. Savukārt Mertensas jaunkundze – galveno varoņu draudzene un filozofijas zinātņu kandidāte – ar savu māniju pakļaut līdzcilvēkus stingrām morāles prasībām no objektivitātes šķiet esam tālāk nekā saule no mēness. Aktrises decentā izruna komplektā ar smaidoši norūpējušos sejas izteiksmi uzbur priekšstatu par cilvēku ar skaidru vērtību orientāciju un stingru mugurkaulu, tādu cilvēku, kuram nenoteiktība un šaubas ir svešas.

Vīriešu “nometnē” par viņas gara radinieku uzlūkojams Ģirta Ķestera Jozefs. Galva, apaļa kā ola, ap muti mazliet noguris pašpārliecinātības vaibsts, tik labi pazīstams no aktiera seriālu varoņiem, un dzēlīgajā acu skatienā vīd negrozāma ticība, ka visam ir izskaidrojums un ka ārpus faktiem un datiem nekā cita nav. Ķesterim vairāk nekā citiem projekta dalībniekiem izdodas atgādināt par to, ka Mūzila attieksme pret visiem varoņiem ir ironiska – gan pret tiem, kuriem tāpat kā Jozefam ir pilnīga skaidrība, kur patiesība un kur – meli, gan arī pret tiem, kuri apmaldījušies savas dvēseles realitātē.

Ne velti lugas nosaukums ir “Jūsmotāji”. Tulkotājai Silvijai Bricei izdevies atrast ļoti trāpīgu vārdu, kam piemīt nozīmes nianse ar norādi uz pārspīlējumu un eksaltāciju.

Štāders – Mārtiņš Upenieks, Regīne – Ieva Segliņa // Ekrānšāviņš no izrādes

Vai būs izdevies?

Šķiet, ka režisora apņemšanās nekādu “teijāteri” netaisīt aizvedusi pie lugas teksta lasījuma apvienojumā ar aktieru individualitāšu demonstrējumu runājošu un mīmiski žestikulējošu seju formātā. Priekšā gan vēl ir vairākas sērijas, kuras šo iespaidu var mainīt.

Pirms četrdesmit septiņiem gadiem Gunārs Priede uzrakstīja lugu “Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini”. Par skolotāju, kura ar metodēm, kādas šodien tiktu bez žēlastības apkarotas, mēģina savos skolēnos iedēstīt mīlestību pret izcilo dzejnieku. Varbūt Viesturam Kairišam sadarbībā ar vīrusu būs izdevies piespiest mūs mīlēt ne tik viegli atminamo austriešu rakstnieku un filozofu Robertu Mūzilu? 

Drukāt 

Atsauksmes

  • SF 03.06.2020

    Lugu neesmu lasījusi, tāpēc joprojām saglabājas intriga, kas būs tālāk. No otras puses, literārās gaumes var arī nesakrist. Tāpēc jautājums, vai bija vērts, vismaz man pagaidām paliek atklāts.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt