Inta Balode 27.06.2020

Pandēmijas saimniecībā noderīgas lietas

Programmiņas pirms izrādes skatīšanās lasu reti. Plauktiņus cenšos salikt bez instrukcijas. Ja nesanāk, tad sāku pētīt, bet reti palīdz. Spēles man nepatīk, jo tur parasti ir uzvarētāji un zaudētāji. Iesaiste mākslas darba līdzautorībā no skatītāja pozīcijas gan patīk diezgan labi. Tāpat jau, protams, reizēm ir kauns izgāzties, bet biežāk azarts ņem virsroku un laikmetīgajā mākslā jau pareizo atbilžu nav. Uzvarētāji ir tie, kas ir atvērti un ļaujas pieredzei.

Dirty Deal Teatro piedāvātais “Izrāžu-instrukciju” cikls lika man mainīt izrāžu “skatīšanās” paradumus. Un tas jau ir labi. Vispirms jālasa, tad vēl jāseko instrukcijām un vēl jāspēlē visādas spēles. Vienlaikus, tāpat kā dzīvajā pieredzē, paliek pavisam brīva izvēle darīt to, ko gribu, atteikties no tā, ko negribu, vai turpināt, pieņemot tikai daļu noteikumu. Turklāt mākslinieks netiks aizvainots ar manu “atsaldēto” attieksmi, ja nu atteikšos piedalīties. Īsumā – “Izrādes-instrukcijas” ir lieliska interakcijas iespēja tiem, kas “dzīvajā” vēlas, lai viņus liek mierā, bet tomēr laiku pa laikam sajūt kaut nelielu impulsu iesaistīties. Ir gan nedaudz apgrūtinoši krāmēties pa dažādiem failiem vietnē failiem.lv, īpaši no viedtālruņa, bet to attaisno Latvijas preces izvēlēšanās. Galu galā, ja nav nekur jāiet, var vismaz iespringt uz klikšķināšanu. 

Esmu izmēģinājusi visas pieejamās Dirty Deal Teatro “Izrādes-instrukcijas”. Vispirms izmēģināju visas tās, kuras var darīt viens. Divās dienās. Sanāca labs instrukciju festivāls. Pēc pāris dienām satiku spēles partneri, ar kuru var neievērot distanci, un divatā izspēlējām atlikušās trīs izrādes. Pēc nedēļas, kad ienācās Kristas Burānes solo darbs, piedalījos arī tajā.

Komentēšu savu pieredzi, atbildot uz trīs jautājumiem, kurus es varētu sev uzdot arī pēc tam, kad ar vai bez instrukcijas esmu beigusi montēt kādu plauktiņu. Centīšos pārāk daudz neatklāt, lai jums būtu vēlme izspēlēt kādu no instrukcijām garajos un garlaicīgajos vasaras vakaros.

Kas man sanāca viegli un kas – grūti?

Kā man patīk galarezultāts?

Kā galarezultāts noderēs manā saimniecībā?

Atmiņu telpa

Ievas Kauliņas “Lūdzu, piesēdiet!” bija mana pirmā izrāde-instrukcija.

-  Jau pēc pirmajiem vārdiem, kas rokrakstā parādījās uz ekrāna, sajutu, ka instruktors nebūs tāds, kurš mani bikstīs, bakstīs un gaidīs, ka es darīšu to, ko man prasa. Lai arī norādes ir, man labi un mierīgi sanāca iztēloties, ka es to daru, un gaidīju, kas būs tālāk. Sapratu, ka ar to arī pilnīgi pietiek, lai es būtu atbildējusi uz Ievas aicinājumu ieiet sajūtās un stāstā. Iztēloties jau var tikai to, par ko ir vismaz kaut kādas reālas vai virtuālas atmiņas. Tā nu, iztēlojoties, ka daru to, ko mani lūdz darīt, es nonācu atmiņu telpā, par kuru arī ir izrādes stāsts. Mirklī, kad likās, ka būs grūti visu laiku lasīt tekstu, kas pa vārdam parādās acu priekšā, acs tiek atalgota ar iespēju sekot mana/ tava /viņa /kāda portreta tapšanai. Zīmēts tiek no dzīves vai iztēles, vai atmiņas – viss atkarīgs no tā, kur es esmu.

- Galarezultāts man patika ļoti labi – ir privilēģija dzirdēt atmiņu stāstus ar sīkām detaļām, kas palīdz saost, sadzirdēt un sagaršot pieredzi. Ir svarīgi atgādināt par smagiem vēstures brīžiem, par īstiem cilvēkiem šajā vēsturē un par to, kā vēsture dzīvo ārpus grāmatām un veido mūs par tādiem, kādi esam. Mirkli gan sajūtos autori nodevusi ar to, ka sekoju instrukcijām tikai iztēlē, bet nu laikam apcerīgā intonācija mani ieauklēja izejas pozīcijā.

- Saimniecībā man lieti noderēs apjausma, ka ir normāli būt skumjam, apcerīgam, nav nemaz tik bīstami grimt atmiņās ar visām maņām. Tas palīdz saprast, kur esmu šodien. Nē, nav svarīgi saprast un arī ne paskaidrot. Svarīgi ir atcerēties. 

Skumjā teleportācija

Valtera Sīļa piedāvātajā ceļojumā “Pastaiga” devos uzreiz pēc Ievas Kauliņas “Lūdzu, piesēdiet!”. Abas skumji skaistās atmiņu telpas savijās kopīgā stāstā un sajūtā. Par lielā un mazā, lokālā un globālā nosacītību. 

- Te bija diezgan liela ņemšanās. Viena saite, otra saite, kartes, galvenais skaņu celiņš, kas vada procesu, dziesmas kasetē, kuras vajadzētu atstāt skanam visu laiku, kamēr pastaigājos pa pasaules karti. Visu izdarīt secīgi sanāca diezgan labi, ir taisnīgi, ka instrukcija paredz aktīvu darbošanos. Ne pārāk labi sanāca vienlaicīga audio pavadones balss un mūzikas dzirdēšana, tāpēc mūziku pauzēju. Varēju gan, protams, pieregulēt skaļumu, bet ko nu lieki ķēpāsies, jo varu iztēloties, ka mūzika turpina skanēt. Patika, ka par dažām vietām bija grūti uzreiz saprast, kur tas ir. Uz to, kāpēc tieši tās vietas, īpaši necentos atbildēt. Ja nu vienīgi caur to, ka tās ir ļoti tālu viena no otras. Tikko brauc ar pirkstu pa karti un tevi pavada viena ausīmdzirdami mākslīga balss, kura tik ātri kļūst par tik pazīstamu, viss ir tepat blakus ar pirkstu aizsniedzams.

- Man patīk, ka izceļojos, man patīk, ka paklausījos īpatnēju balsi un manām ausīm labu mūziku. Man patika atgādinājums, ka visur vari būt, ja gribi, bet tikpat stipri gribi mukt no visām vietām. Tikai no sevis pagrūti aizmukt.

- Saimniecībā man noderēs atgādinājums, ko laikam teicis Albērs Kamī – ja cilvēks nodzīvojis brīvībā kaut vai vienu dienu, viņam, esot cietumā visu atlikušo mūžu, pietiks, ko atcerēties. Noderēs pateicība par iespēju redzēt tās daudzās pasaules vietas, kur man laimējies būt. Noderēs jautājums par to, kā tas mani ir mainījis? Ja ir. Visa pasaule vienmēr ir vaļā. Visa pasaule ir tikai atmiņās.

Silta mugura

Kad jau biju paspējusi sākt domāt, kāpēc es par šo visu pošos rakstīt, jo tur taču īsti nav dejas, kas tomēr ir tā mana labākā zināšana, parādījās Ievakrish (Ieva Gaurilčikaite un Krišjānis Sants) duets “Gar aizvērtām acīm”.

- Kā jau vecai dancotājai viegli un teju vai pārlaimīgi tīkami bija aizvērt acis un sākt klausīties ķermenī. Grūtāk gāja ar vēlmi nelūrēt, ko dara otrs, jo ir zināms, ka skaņu celiņi atšķiras. Viegli bija kustināt sevi, grūtāk iztēloties otru. Reizēm arī gadījās apmulst starp to, kas iztēlē, kas spogulī ar acīm ciet, kas spogulī ar acīm vaļā. Viegli bija sagaidīt savas kustības beigas, grūti bija saprast, vai otrs mani dzird vai vēl ko gaida, vai nevajag kā stingrāk signalizēt par savu statusu. Īsumā – atkal jau prāta lamatas. Varbūt daļēji arī tāpēc, ka vismaz Krišjānis, kas skanēja manās ausīs, lietoja gana daudz sarežģītu vārdu, kas nedaudz disproporcionāli meditācijas noskaņai trenkāja manas smadzenes.

- Galarezultāts man patika ļoti labi – sajust otra cilvēka siltu muguru ir tik patīkami! Sadzirdēt kopējamā aparāta dziesmu kopā ar kalnu kazu zvanu melodiju ir tik dejiski iedvesmojoši.

- Saimniecībā vienmēr noder acu aizvēršana, ieklausīšanās sevī un otrā cilvēkā. Noder mākslas sadzirdēšana ikdienā. Un spēja savu iztēli ieraudzīt gan sevī, gan apkārtējā pasaulē.

Ekrānšāviņš no Ievas Kauliņas izrādes-instrukcijas “Lūdzu, piesēdiet!”.

Kā dzīvē

Istabas teātra – Ances Muižnieces un Jāņa Znotiņa – veidotie “Karantīnās stāstiņi” ir darbs bērniem. Manā pieredzē bērni netika iesaistīti, bet divatā darbojāmies un secinājām, ka bērniem riktīgi patiktu.

- Lasīt stāstus man sanāca ļoti viegli un ar lielu prieku un entuziasmu. Katrā no tiem ir kāda citāda noskaņa, kas ļāva visādi izpausties ar balsi un lomu spēli. Uzreiz bija skaidrs, kādā intonācijā katrs varonis varētu runāt. Viegli bija arī kopīgi padomāt, kādas varētu būt stāsta turpinājuma versijas. Skaidrs gan, ka īstiem bērniem būtu daudz radošāki risinājumi. Grūti gāja, precīzāk, nekā negāja ar lugu iestudēšanu un izspēlēšanu. Domāju, ka tas bija slinkums. Tā jau būtu ļoti forši. Ar vai bez bērniem. Bet bērnu dēļ ir vairāk vērts censties. Tā nu sanāca lugu lasījumi skaļā balsī un izmainītās balsīs.

- Ar galarezultātu esmu ļoti apmierināta. Sen nebiju izlasījusi tik daudz lugu un visas labas, un visas līdz galam un vēl ar vēlmi radīt spekulācijas par pieklājīgiem un mazāk pieklājīgiem atrisinājumiem.

- Saimniecībā lieliski noderēja pašizolācijas situāciju atpazīšana. Dažas no tām strauji folklorizējas. Noderēja arī priekšā lasīšanas pieredze, kas lika pārdomāt, kā to pašu tekstu uztveru, kad lasu pie sevis, kā tad, kad skaļi, kā tad, kad vēl sāku runāt balsīs, un, lai kaut cik sekotu spēles noteikumiem, sāku jau daļu arī redzēt bildēs.

Ja tu neko nedarīsi, nekas nebūs

Lailas Burānes izrāde-instrukcija “Sienas” izdodas tikai tad, ja vismaz kāds piedalās spēlē. Jo mazāk pilnvērtīgu dalībnieku, jo ietekmīgāki autori ir tie, kas piedalījās. Es biju tikai slinkais patērātājs, kas izbaudīja citu dalībnieku iesaisti. Šajā darbā iesaiste bija viena no būtiskākajām visā instrukciju ciklā.

- Lasīt norādes un iet pa instrukciju ceļu bija viegli. Atrodu savu dzimšanas datumu, dodos tālāk, tur teikts, kas man jādara. Iztēlojos, ka daru. Atpūtas stūri varu sajust, arī nekur neejot, iegrimstu tik dziļāk krēslā, kurā tobrīd sēžu. Jāieraksta savas balss ieraksts, sekojot scenārijam. Mirkli šaubos, vai to darīt, tad pamanu, ka būs jānosūta, un izlemju nedarīt. Dodos tālāk. Klausīties citu cilvēku stāstus ir daudz vieglāk un ir ļoti, ļoti interesanti.

- Solītā plašuma atrašana sienās un iespēja pabūt blakus citiem realizējas pilnībā. Esmu priecīga, ka dzirdu gan vīriešu, gan sieviešu balsis stāstām par savu ledusskapi, ārdurvīm vai tualeti. Noklausos arī duetu, kur ir jautātāja un atbildētāja balss. Atbildētāja brīžiem brīnās: “Kas tas par jautājumu?” Stāsti, ko noklausījos, bija 2 līdz 9 minūšu gari. Uzzināju vairāk kā stundām garās izrādēs par to, kā cilvēki dzīvo, kā jūtas, cik vieni ir, par ko sapņo.

- Saimniecībā noderēs atziņa, ka tad, ja pats neko nedari, tad nevari sūdzēties, ka ir maza izvēle, maz iespēju, ka tevi nedzird un nesaprot. Noderēs pārdomas par to, ka mēbeles, sienas un durvis runā godīgi un tieši.

Riebīga sajūta

Visādi burlakgabali man patīk. Ja jāsēž mājās, tad ekrānā noteikti labāk skatīšos filmu par izmeklēšanu nekā dejas izrādi. Intriga no pirmajiem pāris klikšķiem. Pirmā lapa vēsta – Anete Konste “Noziegums”. Lai piedalītos, spied šeit. Lai piedalītos noziegumā? Mazliet šaubos, bet nu labi.

- Runāt ar sevi balsī ir viegli. Diezgan bieži aprunājos. Bet, kad ir norāde balsī atbildēt uz audio ierakstā uzdoto jautājumu, tad vairs nav viegli. Muti neatvēru. Iztēlē jau, protams, atkal kaut ko atbildēju. Bet, lai cik veikla nebūtu izmeklētāja, ir neiespējami uzminēt manu sakāmo saturiski un garuma ziņā. Nav jau arī jāuzmin? Jo izmeklētājs jau visu zina, un tagad tikai izspēlējam jau gatavu scenāriju, kur pratināmajam ir mēbeles loma.

- Man patika, ka jau no pirmās melnās lapas ar baltajiem burtiem sajutu, ka iesaistos kādā ne pārāk tīrā pasākumā. Patika indīgā un aizspriedumainā izmeklētājas balss un kopumā viss diezgan lielais absurds, kam mani veda cauri. Jo mazāk saproti, jo vainīgāks jūties. It kā jau ne par to, ko tev mēģina “piešūt”, bet neērtības sajūta aug un līdz ar to arī aizdomīguma paskats. Skaidrs, ka man beigās ir beigas. Jo es tiešām nevarēju atcerēties, ko darīju 2018. gada 19. oktobrī. Un pašai smieklīgi, ka patiešām diezgan intensīvi centos.

- Saimniecībā noderēs atziņa, ka lielāka apzinātība par to, ko un kad un kāpēc daru, var ne tikai palīdzēt manai garīgajai veselībai, bet arī pasargāt no cietuma. Apzināšos, atcerēšos, nejutīšos vainīga, neizskatīšos aizdomīga, man nebūs beigas. Noderēs arī riebīgā intonācija, ja nu gribēšu piedalīties noziegumā pret kādu, tad zināšu, kādā balsī runāt. Lai cik skaidri zinu, ka tā ir spēle, tāpat darbojas.

Ekrānšāviņš no Anetes Konstes izrādes-instrukcijas "Noziegums"

Zinu, zinu... nu, kur tas bija?

“Noziegumā” sakaunējos par pati nezinu ko. Lindas Rudenes “Pieturzīmes” dod iespēju kaunēties par latviešu literatūras zināšanām. Tas, protams, tiem cilvēkiem, kas slimo ar vainas apziņu vietā un nevietā. Par laimi, šī instrukcija tomēr neizvēršas par paššaustīšanu, bet gan tīkamu klausīšanos vārdos un atsaucēs, daļu no kurām uzreiz atpazīstu, citas apmēram, vēl kādas jūtu, bet nezinu.

- Atkārtošos sakot, ka norādes mainīt atrašanās vietu, klausoties katru nākamo mīklu, man nesanāca ievērot. Slinkums. Izolācija ir izlaišanās slinkumā. Kāpēc man jāpieceļ dibens, ja visu varu dabūt arī nepieceļot? Klausīties sanāca labi, iespējamās atbildes arī pierakstīju. Rakstīju gan visai kautrīgi, reizēm vairākus variantus, reizēm maziem un trausliem burtiņiem, reizēm gan likās, jā, protams! Reizēm skaidrs laikmets un iespējamā publikācijas vieta. Un gribēju kliegt “Rainis!” tur, kur nebija Rainis. Ar dažām pareizajām atbildēm pēc tam piedzīvoju tipisko: “Nu, protams! Kā man neienāca prātā!”

- Ļoti patika tekstu literārā pašvērtība. Tāda noskaņas un atmosfēras vienotība un sasaiste. Caur aktiera Agra Krapivņicka balsi dažādu laiku un stilu autoru pasaules un priekšstati par viņiem saauga kopā vienotā pieredzē. Patika, ka ceļojums ir daudz svarīgāks par zināšanu pārbaudi.

- Saimniecībā noderēs pedagoģiski iedarbīgais rezultāts – sagribējās vairāk lasīt un to arī sāku darīt. Noderēs atgādinājums, ka nekas nav vecs, ja to lasa šodien un pārdomā ar mūsdienu galvu un sirdi. Jauki, ka viss ir vienlaikus, gan paši autori, gan tas, ko viņi rakstījuši un ko par viņiem rakstījuši, gan tas, ko par rakstniekiem domā un runā.

Pārbaudījums attiecībām

Jāņa Baloža “Tuvošanās” izvērtās par visai mulsinošu un pat riskantu pasākumu.

- Sākam viegli un lustīgi – atveram katrs savu instrukciju, izpildām pirmo uzdevumu, kurā 30 sekundes jāskatās vienam otra acīs. Atcerējos instrukciju, kurai sekojot ir garantēts, ka cilvēki iemīlēsies viens otrā – tur sākumā acīs jāskatās veselas četras minūtes. Tālāk seko jautājumi un atbildes. Arī tie spiež ļoti strauji tuvoties, vai nu atklājot ļoti atklātas domas vienam par otru, vai arī izliekoties, ka šādas domas ir. Varētu jau arī, protams, teikt, ka nav ne jausmas, ko atbildēt, bet tad jau nav vairs interesanti. Ar šo daļu sanāk tikt galā, bet mulsums jau gaisā. Tālāk praktiskāks uzdevums ar priekšmetiem, kas atrodami mājās. Tas izvēršas ļoti nevienlīdzīgs – viens no spēlētājiem ieguldījies ļoti pamatīgi, domājot par otru cilvēku un viņa nozīmi savā dzīvē, kamēr otrs – domā tikai par sevi. Fināls nedaudz noņem spriedzi, bet dīvaina pēcgarša paliek.

- Rezultāts ir nopietnu pārdomu vērts. Ne īsti patīk, ne īsti nepatīk. Es dabūju vairāk, man labāk patika. Mans spēles partneris dabūja mazāk. Varētu jau mainīties lomām, bet tas jau vairs nebūtu tas.

- Saimniecībā noderēs doma, ka strauja tuvošanās var izraisīt neprognozējamas sekas. Neatkarīgi no tā, vai instrukciju izspēlētu ar kolēģi, draugu vai mīļoto, izveidotos gana intīma situācija. Ja sāc tuvoties, esi gatavs tuvībai!  

Mēs viņu, viņa mūs, laiks pauzei

Kristas Burānes “2020 soļi” ir lielisks noslēgums manam izrāžu-instrukciju ceļojumam.

- Ielikt austiņas un sākt iet kopā ar Kristu ir viegli un priecīgi. Uzrakstu šo teikumu un smaidu, jo izrāde ir par 2020 gadiem pēc Kristus. Krista iet un skaita soļus, no sākuma es cenšos sinhronizēties ar viņas soļu ritmu, bet tas īsti neizdodas. Laikam es vairāk steidzos, jo esmu Rīgā un dienas vidū, kamēr viņa – pie Gaujas un saullēktā. Soļojot uz priekšu, skaitļi pieklust un dzirdu vēsturiskus faktus par izmirušām sugām un vulkānu izvirdumiem, par dabas daļām, kas izzūd, un dabu, kas pamatīgi sakrata un sapurina cilvēci. Daļu faktu dzirdu skaidri, citi, tuvojoties mūsdienām, saplūst kopā vārdu mudžeklī. Būtu ļoooooti lēni jāiet, lai varētu visu paspēt pateikt. Kad mūsu ēra nostaigāta, seko satikšanās uzdevums. Man ar to iet visai grūti, jo tikšanās brīdis pienāk uz asfalta pie kāda lielveikala. Laiks te steidzīgs, cilvēki dusmīgi, partneris tik mazs un trausls. Gribu uz mežu!

- Rezultāts man patīk, jo izvērtās gana negaidīts, no tieša ekoloģiskās statistikas vēstījuma pagriežoties klusas un personīgas pieredzes virzienā.   

- Saimniecībā lieliski noderēs atziņa, ka nav jāizvēlas viens vai otrs. Jēdzīgākā izvēlē ir “gan-gan”, nevis “vai nu – vai”. Es varu būt pilnīgi klātesoša mirklī un savos ikdienas soļos, sajust miglu uz ādas un oļus zem pēdām. Varu būt saplūsmē ar dabu un vienlaikus skaidri redzēt, kas notiek pasaulē. Nav jāizvēlas starp aiziešanu no civilizācijas steigas un aktīvu darbošanos un iesaisti. Soļu pietiek visam. Laika pietiek visam.

Ir ieteikums katru dienu meditēt divdesmit minūtes. Izņemot gadījums, kad tev pavisam nav laika. Tad katru dienu jāmeditē stunda.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt