Atis Rozentāls 09.07.2020

Parunāsim par sāpīgo

Skats no izrādes // Publicitātes foto

Atgriešanās pie klātienes izrādēm stingru ierobežojumu atmosfērā notika pakāpeniski, un pionieri šajā ziņā bija teātri ārpus Rīgas. Tieši Valmierā, Rēzeknē un Daugavpilī teātri pirmie uz savas ādas izmēģināja arī drošības pasākumu organizēšanu – roku dezinfekciju, kontaktu atstāšanu (gan ne visos teātros), bija arī vērojamas ainas, kad ziedus aktieriem teju pie kājām nolika maskots un cimdots personāls. Taču dzīvā saikne ar skatītāju pakāpeniski ir atjaunota, lai arī trausla.

Priecīgākais ir tas, ka, aicinot atpakaļ zālē, teātri piedāvā kvalitatīvus iestudējumus par būtisko. Daugavpils teātra izrāde “Bez lieciniekiem” kopumā uzskatāma par veiksmi, pat ja ir zināmas problēmas ar vēstījuma mērķa nolasīšanu un atsevišķu aktierdarbu niansēm. Izrādes režisors Oļegs Šapošņikovs atzīst, ka pirms ierobežojumu noteikšanas iestudējums bijis ļoti tuvu gatavībai, tādēļ sezonas beigās parādīts skatītājiem, lai gan to skaits bija neliels un skatītāji sēdēja uz skatuves samērā tuvu spēles laukumam. Līdzīgi kā Valmieras teātra iestudējumā “Visas labās lietas”, arī Daugavpilī izrādes laikā skatītāju vietas netiek aptumšotas, te gan ir cita motivācija – teātrī maijā, kad bija atslēgta apkure, bija vēsi. Taču ļoti iespējams, ka aktieriem tomēr vieglāk spēlēt zālē, kurā redzami kaut nedaudzi cilvēki, īpaši tāpēc, ka vienā izrādes brīdī notiek vēršanās pie skatītājiem, un pati luga veidota kā stāstījums, nevis darbības imitācija ar “ceturto sienu”.

Aleksandras Striževskas luga “Neviens nedzirdēja”, kas ir jauniestudējuma pamatā, ir ar pagaidām ļoti īsu skatuves mūžu, jo pirmo reizi publikai lasījuma veidā parādīta 2019. gada rudenī, dramaturģijas festivālā “Ļubimovka”. Lasījuma ieraksts ir atrodams Youtube. Luga ir samērā īsa, tas ir koncentrēts stāsts par vairāku cilvēku attiecību savijumu ar traģiskām beigām. Pamatā stāsta trīs – vīrietis un divas sievietes, bet pavisam tuvu beigām darbībā iesaistās vēl viens vīrietis.

Stāstītāji cits citu papildina, un nevar nepamanīt, ka dažbrīd, īpaši, kad vēsta vīrs un sieva, viņu versijas par pagātnes notikumiem atšķiras – it kā niansēs, tomēr pietiekami būtiski.

Daugavpils teātra versijā aktieri atrodas nosacītā dzīvoklī – scenogrāfes Ingas Bermakas-Apiahas iekārtotā gaišā telpā ar vienu spilgti sarkanu akcentu – pufu un tumšu logu. Telpa ir tik bezpersoniska, ka atgādina kāda TV šova interjeru, bet, lai to “apdzīvotu”, aktieri uznes vairākas sadzīves tehnikas ierīces. Galvenā trijotne – Ļoša, Olga un Jana tērpti gaiši pelēkā mājas apģērbā, turklāt sievietes ieģērbtas izteikti aseksuāli.

Virzot uz priekšu stāstu, aktieri to dara atšķirīgā manierē. Natālija Kotona Olgas lomā pārliecinoši atveido provinces sievieti, kura droši virzās uz mērķi – dzīvi pilsētā, stabilitāti un labklājību, vienlaikus atražojot tūkstošiem klišeju, kas apstiprina, ka viņai nav īpaši laba izglītība un arī viņas ideāli ir samērā piezemēti. Taču aktrise, ievērojot nelielu pašironisku distanci, savu varoni nekariķē, tāpēc tieši Olgas tēls iznācis absolūti ticams. Interesanti, ka “Ļubimovkas” diskusijā izskanēja viedoklis, ka tāda tipa cilvēkus kā Olga nevar saukt par neizglītotiem, jo viņi, lai arī izsakās nicinoši par Kazimira Maļeviča “Melno kvadrātu”, vismaz zina, kas tas ir.

Olgas pretstats – vismaz Ļošas acīs – ir dejotāja Jana, jauna, azartiska meitene, kuru viņš iekāro (un izvaro), pirms apjēdzis, ka ir iemīlējis. Jeļena Ņetjosina Janu atveido kā emocionālu, brīžiem pat pārlieku žestikulējošu būtni, kura savu traumu mēģina pārvarēt atkal jau ar klišejām par stulbajiem, trulajiem vīriešiem. Dramaturģe šeit sižetā ieliek mīnu ar laika degli – skatītājam ir viegli uzķerties un, emocionāli nostājoties seksuālas varmācības upura pusē, pieņemt par patiesību visu, ko šis upuris saka, īpaši jau, ja sieviete vēršas zālē un apgalvo, ka katra piektā sieviete šeit ir izvarota, aicinot pacelt roku. Ciktāl tas attiecas uz statistiku, Janai, visticamāk, ir taisnība, taču šis raksturs lugā ir uzrakstīts nebūt ne nepārprotami pozitīvā gaismā. Jana nekad nav grasījusies uzsākt attiecības ar Ļošu un uzlūko viņu drīzāk kā provinciāli, kurš meklē iespēju dabūt pierakstu pilsētā. Tieši tāpēc viņa tik droši iet viņam līdzi – atšķirībā no Olgas, kuras stāstā mēs saklausām pilnīgi skaidru apziņu, ka viņa, šo vīrieti ieraugot, uzreiz pieļauj seksuālas attiecības ar viņu, uzskatot tās par zināmā mērā neizbēgamām un likumsakarīgām, ja reiz sieviete apciemo vīrieti vienu. Pēc izvarošanas Jana iziet vairākas fāzes – viņa cenšas izstumt šo notikumu no savas apziņas, tad, satiekot varmāku pēc ilgāka laika, viņā dzimst atriebības plāns. Janas stāstā dramaturģe iekļauj sabiedrības uztveres kritiku – varmācības upuris baidās kādam stāstīt par notikušo, jo zina, ka reakcija var vērsties pret upuri pašu. Var teikt, ka viņa glābiņu atrod dejotājas un aktrises profesijā, tomēr, ja runājam atkal jau par klišejām, Jana par mākslu runā absolūti stereotipiskā “radošumu” apdziedošā manierē.

Skats no izrādes // Publicitātes foto

Taču atslēgas figūra lugā ir virietis Ļoša. Bijušais karavīrs, kurš cenšas izsisties uz augšu, bet iestrēgst starp sievas stingro tvērienu un ilgām pēc Janas. Dramaturģe rāda situāciju, kas liekas savāda – vīrietis pēc meitenes izvarošanas nesaprot, ko ir viņai nodarījis, mēģina uzturēt attiecības, piedāvā precēties, nopērk jaunu telefonu, jo domā, ka vienīgais iemesls neatbildēt uz zvaniem ir ierīces bojājums, – respektīvi, uzvedas infantili.

Sieviete, kuru viņš izvarojis, kļūst par sapņu tēlu, pēc kuras ilgoties un par kuru sapņot. Šī paradoksa psiholoģiski precīzai atainošanai vajadzīgs plašas amplitūdas aktieris.

Diemžēl Daugavpils teātrī debitējušais Maksims Terļeckis, acīmredzot ne bez režisora svētības, jau no izrādes pirmajām minūtēm spēlē ļoti izkāpināti, it kā aizstāvoties. Aktiera konvulsīvās izpausmes un ātrā runa liecina, ka viņa varonis saprot, ka nekas nav pareizi, bet nesaprot, kāpēc. Taču šāds lomas traktējums, pirmkārt, izslēdz zināmu distanci starp aktieri un tēlu, kas šajā gadījumā būtu vēlama. Otrkārt, sākot spēlēt tik agresīvā manierē no paša sākuma, aktierim vairs nav, kur attīstīt varoņa emociju amplitūdu, tāpēc Terļecka varonis ātri vien kļūst vienmuļš un izraisa drīzāk īgnumu. Tas ir cilvēks, kurš, no vienas puses, ļaujas, lai viņu bez ceremonijām “savāc”, respektīvi, apprec nemīlama sieviete, un tad, slapstīdamies un melodams, apmeklē teātra izrādes, kurās uzstājas “īstā” – paša reiz izvarotā sieviete. Taču arī tas ir pašapmāns. Aktierim trūkst pieredzes un arī zināmas maskulīnas brutalitātes, lai šo lūzumu no apātiska armijnieka par cilvēku, kurš haotiski cenšas atrast dzīves jēgu, parādītu pilnā emociju spektrā.

Oļega Šapošņikova izrādē ceturtais varonis – teātra režisors ar iesauku Karabass – ierodas nevis no skatītāju rindām, kā tika parādīts “Ļubimovkas” lasījumā, bet gan no nosacītā balkona, turklāt Mihaila Abramova varonis iešļāc Ļošam sejā ūdeni brīdī, kad liekas – viņš ir ceļā uz pašnāvību. Ceturtais tēls – konsekventi melnā – ierodas kā Deus ex Machina, lai atrisinātu situāciju, taču nedara to pēc savas iniciatīvas, bet ļauj ar sevi manipulēt Janai. Šeit redzam vēl vienu versiju par vāju vīrieti, kurš uzskaita savas kaites un sliktās īpašības un kurš ļauj jaunajai aktrisei burtiski uzkārties sev kaklā, bet vēlāk, viņas godu aizstāvēdams, iet uz fizisku konfliktu ar nosacīto sāncensi. Aktierim nav dota iespēja īpaši reljefi izveidot sava varoņa raksturu, taču, cik tālu tas iespējams, Karabass ir ticams un zināmā mērā atpazīstams tipāžs.

Interesanti, ka lugā un izrādē, kurā tik daudz vietas aizņem spēles ar stereotipiem un klišejām, trūkst skaidra dalījuma pozitīvajos un negatīvajos varoņos. Vienlaikus šis sižets ir demonstratīvi neveikls, lai skatītājam būtu iemesls vēl ilgi uzskaitīt, ko šie cilvēki darīja nepareizi.

Taču, ja neskaita epizodi ar vēršanos pie publikas, izrādei nepiemīt centieni uzspiest “pareizo” viedokli. Tā rit nenovēršami pretī atrisinājumam, uzturot intrigu un neļaujot atslābt. Iestudējums apliecina, ka Daugavpils teātris ir ieinteresēts dialogā ar skatītājiem, un par to prieks.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt