Eduards Dorofejevs 20.07.2020

Gaismas partitūra 98 starmešiem ar 2 stroboskopiem

Foto – Edgars Groševs

Gaisma ir fundamentāli svarīgs elements jebkurā sfērā, kas saistīta ar vizuālo uztveri. Gaisma nepārtraukti maina telpu ap mums, vienalga – vai tā ir saules cikliskā rotēšana vai ieslēgta/ izslēgta elektriskā spuldzīte istabā. Vienlaicīgi gaisma var būt kā novērošanas un manipulēšanas objekts un pati kā subjekts, kas darbojas neatkarīgi no cilvēka gribas.

Ja gaisma ir tik svarīga, tad loģisks ir jautājums, kāpēc nav adekvātas intereses un uzmanības, kas būtu pievērsta šim visbūtiskākajam fizikas fenomenam? Kāpēc par gaismu mēs pārsvarā runājam iluzoras glezniecības kontekstā, vērtējot, cik veikli un precīzi māksliniekam izdevies notvert un savā darbā atdarināt slīpi krītošu gaismas staru putekļainā istabā, vasaras saules mirdzumu uz ūdens viļņainās virsmas vai tonāli precīzus atspīdumus no gludo sienu virsmas mēnesnīcas laikā. Kāpēc dzīva gaisma cilvēkus interesē mazāk nekā iluzorie pakaļdarinājumi? Iespējams, tieši tāpēc, ka ar krāsām uz audekla radītā gaisma ir mākslīga un radusies, pateicoties mākslinieka gribai, tā arī ir tik fascinējoša. Protams, gaismas radīšanas ceļā mēs esam tikuši pietiekami tālu, ja mērītu attālumu no akmens laikmeta ugunskura līdz mūsdienu halogrammu projekcijām, bet būtiskais fakts paliek nemainīgs – gaismas un tumsas radīšana ir mākslas primārā dievišķā funkcija.

Oskara Pauliņa (gaismas, ideja) un Kaspara Zvīguļa (režija) sajūtu izstāde “Gaisma” Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē arī pilnībā veltīta gaismai, jo būtu dīvaini, ja viens no Latvijas labākajiem skatuves gaismu māksliniekiem būtu izvēlējies kādu citu tēmu.

Izstāde ir savdabīga Oskara darbu retrospekcija, bet vēl svarīgāk – tas ir ļoti būtisks atgādinājums par gaismošanas operatora profesiju, kurai mēs kā skatītāji ļoti reti pievēršam uzmanību, bet bez kuras gandrīz nav iespējams radīt nevienu vērienīgu un emocionāli pacilātu skatuves uzvedumu.

Gaisma eksistē nesaraujamā vienībā ar tumsu. Tādas domas rodas, ieejot Oskara Pauliņa darbu skates pirmajā sadaļā, kur uz melnām sienām eksponētas fotogrāfijas ar izteiksmīgiem momentiem no teātru izrādēm, operām, koncertiem, Dziesmu svētku deju uzvedumiem un valsts svētkos svinīgi izgaismotu Brīvības pieminekli. Pieļauju, ka pats mākslinieks tajos brīžos stāvēja pie pults, tāpēc fotofiksāciju autori ir kādi citi anonīmi mākslinieki. Fotogrāfija pēc būtības iemūžina visu gaismu, kas izgājusi cauri objektīvam, bet, staigājot pa tumšām telpām un pa melnā polietilēnā ietītām trepēm, es brīžiem pieķēru sevi pie domas, ka šajos attēlos man vajag atpazīt un pievērst uzmanību tikai tai gaismai, kas radīta ar prožektoru palīdzību. Protams, gaisma ir pasākuma sastāvdaļa un piedalās kopēja noskaņojuma veidošanā līdztekus ar mūziku, horeogrāfiju, kostīmiem utt. Tāpēc man, raugoties šajās dokumentālajās fotofiksācijās, bija tikai vēl sarežģītāk apkarot savu vēlmi atcerēties aktieru spēli vai mūzikas skanējumu un atkal piespiest sevi pievērsties vienīgi gaismas lomai. Ierāmējums kartona kastītēs ar augšējo karnīzi, aiz kuras ticis paslēpts diožu izgaismojums, piešķīra fotogrāfijai vairāk konceptuāli lietišķi piegaršu, neļaujot pašu attēlu vērtēt kā mākslas darbu. Ar šo sajūtu disonēja fonā skanošais ieraksts ar iluzoru mākslas izstādes apmeklētāju saviesīgu čalošanu un laiku pa laikam izteiktiem apmierinātiem vai kritiskiem komentāriem par neredzamiem eksponātiem. Gribētu domāt, ka šāds “teatrālisms” ir tikai mākslinieka sava veida pateicība vietai, kur notiek viņa darbu izstāde, nevis postmoderna ironija.

Foto – Edgars Groševs

Otro izstādes daļu pats mākslinieks anotācijā pieteicis kā izrādi vai performanci, kuras galvenie varoņi nav aktieri, bet gan gaisma un skaņa, precīzāk, dažādi rotējošie un mazāk kustīgie efektstarmeši, stroboskopi, projektori un citas lāzerrotaļlietas. Protams, ir kārdinājums poētiski salīdzināt prožektora gaismu uz skatuves ar aktieri, bet tomēr būtiski, ka vēl ir izrādes saturs, kas lielā mērā nosaka aktiera vai viņa varoņa motivāciju un darbības diapazonu. Oskara Pauliņa sacerētajā gaismas partitūrā par galveno vadmotīvu kļuva raibs muzikālais popūrijs no dažādu laiku un žanru skaņdarbiem. Gaismu horeogrāfija tika pilnīgi pakļauta muzikāliem ritmiem, un tikai brīžiem izskatījās, ka mākslinieks mēģināja dziļāk sasaistīt gaismošanas stilistiku ar muzikālo kontekstu. Tehniski ļoti veikli un profesionāli izpildītam darbam diemžēl pietrūka artikulētas idejas, kas piešķirtu kopējai audiovizuālai kompozīcijai stabilu atskaites punktu daudzveidīgiem vizuāliem eksperimentiem. Bez šaubām, var teikt, ka vizuālajai mākslai nav obligāti jārūpējas par dziļām atziņām un, piemēram, glezniecība var būt dekoratīvi pašpietiekama savā krāsainībā, attēlojot tikai priekšmetus vai dabas motīvus.

Šādā gadījumā gaismu priekšnesums pēc analoģijas ar glezniecību varētu izskatīties kā noskaņu abstrakcija par mūzikas tēmu, kur mākslinieka galvenais uzdevums būtu vizualizēt savas skaņu izraisītās sajūtas un ļaut to piedzīvot arī citiem.

Foto – Edgars Groševs

Mulsina centieni darbā integrēt kādas konceptuālas idejas. Piemēram, izrādes laikā izskan un uz ekrāna tiek dublētas pavēles “dari”, “atceries” utt., kas sadala priekšnesumu “tematiskās” grupās, visticamāk, ar domu iedot skatītājam kādu emocionālu impulsu. Ja uztveram šos paziņojumus kā instrukcijas, tad šajā gadījumā var arī atcerēties par Joko Ono, kura 1960. gadu sākumā izgudroja šo laikmetīgās mākslas formu. Domāju tikai, ka izrādes ietvaros šādas asociācijas ir nevietā. Savukārt piedūmotajā telpā pilnīgi materializējušies prožektora gaismas stari, kas ar dažādiem šriftiem uz ekrāna iespiež vārdu “Gaisma”, atkal nevietā izraisīja asociācijas ar konceptuālista Džozefa Košuta darbu “Četras krāsas četri vārdi” (Four Colors Four Words, 1966), kur četru krāsaino neona uzrakstu forma ir identiska to vēstījumam. Varbūt vienīgais iemesls, kāpēc es atcerējos Košutu, ir tāpēc, ka no viņa mēs varētu pamācīties kā māksla prot ne tikai izklaidēt, bet arī pati domāt par sevi.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt