Lauma Mellēna-Bartkeviča 27.07.2020

Pabarot savus zvērus un pakutināt dvēselē

Publicitātes foto

Kaspara Rolšteina monoopera basģitārai un balsij #Ditoo aktrises Ditas Lūriņas un autora izpildījumā pieder pie tiem radošajiem darbiem, kam vajadzētu sarīkot tūri pa Latviju. Tas ļautu Papes Priediengala princeses stāstu izstāstīt vairākkārt un ne tikai K.K. fon Stricka villas pasākumu apmeklētājiem, kas 7. un 9. jūlija vakarā bija klāt no pavasara pārceltajās pirmizrādēs, bet arī dažāda tipa “mierīgajiem iedzīvotājiem” lielākās un mazākās apdzīvotās vietās vai festivālu apstākļos.

Izrāde raisa zināmu nostalģiju pēc sirmojošā latviešu postmodernisma un vienlaikus atgādina mūžam dzīvo 80. gadu alternatīvo kultūru Hardija Lediņa un Jura Boiko “Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas” garā, kas spoguļojas Rolšteina libreta tekstā. Neriskēšu apgalvot, ka mākslinieciskās baudas faktors saistībā ar šo izrādi ir saistīts ar skatītāja vecumu un/vai personīgo pieredzi, tomēr, visticamāk, asprātīgi savītā daudznozīmība vislabāk atklājas tiem, kuri, piemēram, frāzi “mēs pīpējam katrs savu kosmosu” spēj uztvert ne vien kā metaforu, bet arī sadzīves situācijas aprakstu padomju laikā populāras cigarešu markas dēļ.

Priecē fakts, ka #Ditoo ir divu patstāvīgu, nobriedušu mākslinieku radošs kopdarbs, kurā abiem ir, ko teikt un ko atrast arī savam priekam, atļaujoties gan eksperimentēt, gan pastaigāt mazāk iemītas taciņas. Ditas Lūriņas likumsakarīgie meklējumi režijā un darbība ārpus Nacionālā teātra trupas jau pāris gadu signalizē par jaunu radošu etapu mākslinieces dzīvē. Un šķiet, ka #Ditoo Rolšteinam ir izdevies noķert šo aktrises radošās biogrāfijas robežsajūtu, kad zināmas virsotnes jau sasniegtas, bet pie tām apstāties negribas, tāpēc jāparakņājas dziļāk sevī un jāpabaro savi zvēri, lai izšķirtos, kurp doties tālāk. Librets veidots autobiogrāfiskā formā, turklāt galvenā varone ir kādas klāt neesošas varones brīvdomīgā dvīņumāsa vai tikpat labi iekšējais alter ego, kas allaž palicis “pareizās” dzīves un biogrāfijas aizēnots.

Tas, vai klāt neesošo māsu tulkot kā pašu Ditu, par ko liek domāt daudznozīmīgais operas nosaukums, atstāts skatītāja ziņā, vienlaikus vizuāli koķetējot ar #metoo kustības logo, taču tikai dekoratīva simulakra formā.

Asprātīgā skaņu ainava brīvdabā veido savdabīgu roka, blūza un citu žanru krosoveru, ar apskaņošanas iekārtu iespējām padarot partitūru skaniski daudzveidīgāku par jebkuru efektu kopumu, kas parasti nāk prātā, dzirdot vārdu “basģitāra”. Šķiet, tā ir pandēmijas laika revolucionārākā un ekonomiski efektīvākā iespējamā versija par orķestri, faktiski – cilvēks-orķestris Kaspara Rolšteina personā.

Publicitātes foto

Opera ir vienīgās klātesošās varones – Dvīņu māsas – refleksija par saviem piedzīvojumiem Papēžu Ķoņu ciemā, kura iedzīvotājiem kopš 1967. gada, kad jūra pilnībā saplūda ar ezeru, piemīt spējas dzīvot vienlaikus vairākos paralēlos kosmosos jeb iespējamās vēsturēs. Taču libreta satura vai mūzikas formas verbāla analīze #Ditoo gadījumā neglābjami kļūst pliekana un bezjēdzīga, jo izšķirošs ir situatīvais sniegums un līdzpārdzīvojums, kas rodas īstu un šķietamu pagātnes reāliju, absurdu pekstiņu un greznu paradoksu mijiedarbībā, no kuriem dažus mēģināšu citēt pēc atmiņas. Piemēram: “Nav nekā aizraujoši lēnāka par divu gliemežu kautiņu pirms un pēc mūsu ēras pie pārtikas kioska Imantā”; “Garām gāja santehniķis Genādijs ar kliedzienu dziļi sevī” u. tml., lai uzreiz pēc tam slīgtu teju psihoanalītiskās vīzijās un tiešo un pārnesto nozīmju savijumos: par savulaik zem beigtas lapsas paslēptās Dvīņu māsas naksnīgajiem klejojumiem pa Kurzemes jūrmalas mitrājiem, liktenīgo tikšanos ar igauņu tūristu, kam rokās vēlāk purvos pazudušais sēņu nazis, roņu barošanu un vemšanu sešas dienas no vietas, kamēr māsa studē Rīgā “pa kultūras līniju”. Lienes Rolšteinas veidotais melnais tērps kopā ar Ditas Lūriņas melni krāsotajām acīm un panciski uzkasītajiem balinātajiem matiem šķiet arhetipiski raksturojam alternatīvi radošo pasauli un tās savulaik gana piesātināto paralēlo dzīvi starp krēslu un rītausmu, bieži vien tītu zilos dūmos un slacītu alkoholā, kas, visticamāk, gan nebija no vecas filmas paņemtajā izrādes ievada dialogā minētais viskijs, ne arī “Ballantines”, ko performances ietvaros no bāra pasūta, saņem un vēlāk laista aktrise.  

Kulminācijas epizode, kur Dita Lūriņa, pakāpusies uz galda melnā kleitiņā vasaras vakara drēgnumā, izgāž sev pār galvu ūdens-viskija spaini, jau ir gandrīz fiziskais teātris, kur skatītāja izjūtas veido darbību projicēšana uz paša ķermeni, tādējādi spilgtinot līdzpārdzīvojuma raisītās emocijas ar fizioloģisku reakciju.

#Ditoo spēlē uz visiem uztveres kanāliem, kutinot prātu, ķermeni un dvēseli ar meistarīgi dozētu sentimentu, smalku pašironiju un vienlaikus nepārprotamu reveransu Latvijas postmodernās mākslas celmlaužiem, tostarp Hardijam Lediņam un Jurim Boiko, kurš izrādās libretā minētais 1954. gada 13. decembrī Amūras apgabalā dzimušais mākslinieks.

Jāatgādina, ka teju pirms ceturtdaļgadsimta kopā ar Lediņu Rolšteins uzrakstīja operu “Rolstein on the Beach”, pārfrāzējot slaveno Filipa Glāsa laikmetīgās operas nosaukumu un radot vienu no deviņdesmito gadu spilgtākajiem laikmetīgā teātra un operas piemēriem, kas tika iestudēts Dailes teātrī Regnāra Vaivara režijā.

Ditas Lūriņas sniegums monoizrādē ir neatslābstoši interesants piedzīvojums. Aktrises balss dotības viņas talanta cienītājiem ir zināmas un sniegums muzikālajās izrādēs bijis atzīstams, taču monoopera #Ditoo ir kolosāls kvalitatīvais lēciens vokālo iespēju un ekspresijas apzināšanas jomā. Rolšteins liek aktrisei ne vien dziedāt un runāt, bet arī rečitēt, elsot, sēkt un gārgt mikrofonā, pīkstēt lelles balsī, dūdot jutekliski dūmakainās intonācijas, improvizēt melodijas dažādās manierēs, lēkājot pa tonalitātēm un variējot tembrālās nokrāsas. #Ditoo ir gana ciets riekstiņš jebkuram dziedātājam, arī akadēmiski vai neakadēmiski izglītotam un pieredzējušam, bet šajā gadījumā materiāls ir piemērīts konkrētai balsij un der kā uzliets. Paradoksāli ir kontrasti starp publiku, kas fon Stricka villas dārzā izrādes laikā pie galdiņiem bauda glīti servētus dzērienus, un smeldzīgi uzjautrinošajiem Rolšteina tekstiem: par Papes pludmali saulrietā, kur Rucavas pašvaldības policija aiztur tūristu, kas pīpējis cigaretes “Rothmans” zonā starp pludmali un mitrājiem, vai dubulto espreso, kas ir “ar tavas dušas ūdeni atšķaidīts kaimiņienes suņa sūdiņš, ko debesu bārmeņi mums tirgo”, vai tamlīdzīgi. Tāpat kā klāt neesošā Dvīņu māsas klejojumu partnera metamorfozes no roņa par suni un tad par ledusskapi, vai skumji sadzīviskā konstatācija, ka “tu vairs neesi ronis, es vairs neesmu nāra, un mūsu slapjais pingvīns ies jau astotajā klasē.”

Publicitātes foto

#Ditoo ir reizē personisks, asprātīgs un uzrunājošs mākslas darbs cilvēkiem, kuri nebaidās sev uzdot pēc būtības biedējošo jautājumu: “Kas es esmu?” un atbildēt uz to nevis modīgajā izaugsmes treneru garā, bet briedumam raksturīgā pašironijā pārliecinoši parādot pigu kalendāram, spogulim un pakausī elpojošajiem mileniāļiem. Mazliet atminoties laiku, kad visus darbus un nedarbus neviens sociālajos tīklos nedokumentēja, pabarot savus zvērus un doties tālāk šodienā.

K. K. fon Stricka villā #Ditoo atkārtoti būs skatāma 6. un 17. augustā, bet tiešām jācer, ka radīsies arī kādi piedāvājumi ārpus galvaspilsētas, teiksim, vairāku koncertzāļu jumta terasēs vai citās pieļaujamajam cilvēku blīvumam atbilstošās vietās.

Drukāt 

Atsauksmes

  • GitaVGM 18.08.2020

    Autore: "... Neriskēšu apgalvot, ka mākslinieciskās baudas faktors saistībā ar šo izrādi ir saistīts ar skatītāja vecumu un/vai personīgo pieredzi..." - - - - Mākslinieciskās (un jebkuras citas) baudas faktors VIENMĒR ir saistīts ar baudītāja vecumu un/vai personīgo pieredzi! Tāpēc atvainošanās "neriskēšu apgalvot" ir ne tikai neloģiska, bet arī pilnīgi lieka. (Neloģiska tāpēc, ka "neriskēšu apgalvot" seko apgalvojums...)

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt