Toms Čevers 05.08.2020

Tikšanās Petuškos

izrade
Skats no izrādes // Foto - Elizabete Marija Brante

K. K. fon Stricka villas kultūrvietā šī gada sākumā atklātajā teātra kompānijā “Willa teātris” nupat pirmizrādīta krievu autora Igora Gatina luga “Petuški” Dž. Dž. Džilindžera versijā. Režisors sev netipiski askētiskā teātra valodā izstāstījis vēstījumā kompaktu stāstu par bezcerībai lemtiem centieniem saskatīt katram savas dzīves jēgu, precīzāk, par nenovēršamo atskārsmi, ka tādas, visticamāk, nemaz nav.

Te sava nozīme arī spēles telpai. Uz bohēmisku apceri vedinošās skatītāju galdiņiem pieblīvētās zāles gala sienu virs nelielās skatuves grezno ēkas zudušo spozmi godinoši ciļņi. To varonīgā un šķietami nesatricināmā pastāvēšana cauri laikiem apturētu pret tiem paceltu postmodernā anturāžā iesistu roku.

Šo noteikti nevar nosaukt par Dž. Dž. Džilindžera atgriešanos – par maz laika pārdomām pagājis kopš vētrainajiem pērnā rudens notikumiem, kas kulminēja, režisoram atstājot Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja posteni. Pagaidām ne tikai nav skaidrības par teātra turpmāko māksliniecisko kursu un trupas iespējām to īstenot – ļoti iespējams, ka Dž. Dž. Dzilindžers nekādām apcerīgām pārdomām laiku nemaz nav ieplānojis un attiecīgi viņa radošās darbības pārmaiņu gaidas ir veltas. Jaunākajā izrādē režisors apliecina uzticību sev iecienītām tēmām, kas viņu, kā noprotams, neatstādamās nodarbina joprojām.

Pludo alkohols – vienīgais patiesais sarunu biedrs, kas negaida liekuļotas atbildes, un uzticamais ceļabiedrs dzīves labirinta bezgalīgajās ejās, kuru galā ne vienmēr iespīdas gaisma. Noklaudz augstpapēžu kurpju nepielūdzamie piesitieni, un pavīd arī skaistas sievietes siluets kairīgā tērpā – neskaidra, savu patieso nozīmi neatklājusi, bet vienmēr liktenīga pieturzīme dzīves skrējienā. Tik tālu lugā noteikti daudz režisora līdzšinējā daiļradē dominējošu tēmu, kas, visticamāk, arī noteicis iestudējamā materiāla izvēli.

Šoreiz izrādē izskan par daudz didaktikas par labā un ļaunā nebeidzamo cīņu un cilvēku neprasmi samierināties ar to. 

Taču iestudējuma visai pārsteidzoši klusinātā intonācija vedina domāt, ka atšķirībā no citām izrādēm režisors atļāvies būt atklāts un mazliet naivs, no skatuves vārdos izteiktajā atblāzmojot savas personīgās un, visticamāk, sāpīgās dzīves izjūtas.

Gaidot pirmizrādi, intriģējošākais šķita netradicionālais aktieru salikums, kur sapulcēti līdz šim kopā uz vienas skatuves neredzētie Mārtiņš Vilsons padomju rakstnieka Venedikta Jerofejeva lomā, Aigars Vilims kā amerikāņu dzejnieks Čārlzs Bukovskis, Lelde Dreimane kā franču aktrise Marina Vladi un Varis Vētra vairākās nepersonificētās, padomju laiktelpu raksturojošās lomās. Neordinārās personības satikušās vilciena vagonā ceļā no Maskavas uz ilgoto Petušku dzelzceļa galastaciju, kur neviens no viņiem vēl nav bijis un tādēļ vēl saglabā kādu cerību rast mierinājumu vismaz tur… Tāpēc arī viņu savstarpējās saites nav diez ko būtiskas, ja neskaita alkoholu, kurā mīlējuši aizmirsties abi kungi un arī Marinas Vladi dzīvesdraugs Vladimirs Visockis.

Skats no izrādes // Foto - Elizabete Marija Brante

Grūti noticēt, ka izrādes varoņi būtu rūdīti intelektuāļi vai bezprincipiāli dzīves spēlmaņi. Viņu primārais uzdevums ir iemiesot laicīgajā dzīvē vīlušos, tās nobružātus un apkārtējo nesaprastus īpatņus, kas cenšas rast jelkādu attaisnojumu savai eksistencei. Šķiet, ka konteksts, ko vēstījumam piešķirtu šo kultūrā nozīmīgo cilvēku personības, režisoru nav aizrāvis, tādēļ viņš diez ko nav iesaistījies aktierdarbu rediģēšanā. Attiecīgi nav arī izdevies piekļūt pārējiem tekstā ielasāmajiem slāņiem – par problēmām, kas cilvēku piemeklē, neraugoties uz politisko režīmu, kurā tas dzīvo, par savstarpējo garīgo saistību, neraugoties uz slēgtām robežām, par laimīgo zemi, kas nepievils un kur neviens nevienam nav parādā un nevienam nekas nav jāpierāda, par dzīves gala staciju, kas katram sava, lai arī kā to nosauktu, un galu galā – par Petuškiem.

Mārtiņš Vilsonis un Aigars Vilims savus varoņus veidojuši ļoti rezervēti, pat piesardzīgi, itin kā nebūtu būtiskas nozīmes, ka abi bijuši savdabīgi spilgti individuāli autori. Visai neveiklas ir ainas, kad varoņi viens otram kā taustīdamies skaidro padomju sadzīves un tautsaimniecības paradoksus, it kā paši aktieri tos nebūtu gana izjutuši uz savas ādas... Savukārt Vara Vētras tipi iecerēti kā mēraukla, kas pārbauda viņu uzskatu un dzīvesziņas patiesumu un noturību, taču aktieris, lielākoties tomēr demonstrējot pozas, daudz ko jaunu par galvenajiem varoņiem nepasaka. Bet Lelde Dreimane ir jauka un patiesa, kad dzied – smeldzīgus krievu romanču motīvus.

Sēžot starp domubiedriem ar savu dzēriena glāzi rokās, izrādes apmeklējums var izvērsties par visnotaļ patīkamu darbdienas noslēgumu.

Izjūtas, bez šaubām, būs blāvākas, ja uzriez pēc tam nāksies sēsties pie automašīnas stūres, tā arī neiztukšojot degvīna glāzīti, kas skatītāju sagaida viņa sēdvietā. Ja ierodoties nav bijusi vēlēšanās sevi apgrūtināt, šķetinot izrādes zīmju daudznozīmību un tajā apspēlētus kultūrkontekstus, arī šādā izpildījumā izrāde dos pietiekamu ierosmi kaut uz mirkli uzmest kritisku skatu, ja ne visai savai dzīvei, tad vismaz aizvadītajai dienai, atgādinot, ka ne visiem tomēr ir vienlīdz paveicies. Vieni dzīvē spējuši saglabāt zināmu līdzsvaru, kas nepieciešams izdzīvošanai, turpretī otri – piedzīvojuši neaizmirstami krāšņus un ne pret ko neietirgojamus mirkļus, kuros daudz atbrīvotas enerģijas, bet maz lietderības. Pēdējie dzer. Brauc. Un pievienojas Petuškos.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Vilhelms Rudzītis 05.08.2020

    Diemžēl gaidīju recenzinju nevis atskaiti par izrādi. Gaidīju viedokli par režiju, aktierspēli un kvalitatīvu kritiku, pirms došanās uz izrādi. Viss ko ieguvu - paplašinātu anotāciju, nu žēlīgi.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt