Līga Ulberte 06.08.2020

Dankana Makmillana Latvijas vasara

Skats no izrādes. Lomās: Ieva Segliņa un Gints Andžāns // Foto – Mārcis Baltskars

Britu mūsdienu dramaturgs un režisors Dankans Makmillans latviešu teātra skatītājiem ir mazliet pazīstams jau pāris gadu – kā viens no savulaik Lauras Grozas-Ķiberes Liepājas teātrī iestudētās Džordža Orvela romāna “1984” skatuves versijas teksta līdzautoriem, bet jo īpaši pēc lugas “Cilvēki, lietas un vietas”, ko Valtera Sīļa interpretācijā vēl nesen varēja redzēt Nacionālajā teātrī.

Šobrīd Makmillana vārds atrodamas trīs Latvijas teātru afišās. Aktieri Anatolijs Fečins un Ivans Streļcovs Rīgas Krievu teātrī un Mārtiņš Meiers Valmierā ļoti atšķirīgi, bet vienlīdz būtiski veido izteiktu tuvplāna dialogu ar skatītājiem Makmillana lugas Every Brilliant Thing, kas latviskota kā “Dzīves DārgAkmentiņi” un “Visas labās lietas”, iestudējumos Rēzijas Kalniņas un Ineses Mičules režijā. Savukārt Dailes teātris karantīnas režīmā aizvērās burtiski nedēļu pirms plānotās Makmillana lugas “Monstrs” pirmizrādes, kas šobrīd pārcelta uz oktobri. Tagad daļēji tā pati radošā komanda jau jaunajos apstākļos Dailē radījusi vienu no pandēmijas laika pārsteidzošākajiem teātra darbiem – izrādi “Elpa” Dmitrija Petrenko iestudējumā. Sāpīgu un skaistu stāstu par sievietes un vīrieša ceļu vienam pie otra cilvēka dzīves ilgumā. Par mīlestību un vientulību.

Dailes teātra kontekstā “Elpa” (tāpat kā abas pārējās vasaras pirmizrādes – “Blokmājas Dons Kihots” un “Sidraba šķidrums”) beidzot arī dzīvi rezonē ar savu laiku. Gan Makmillana lugas, gan Dailes izrādes varoņi ir neapšaubāmi 21. gadsimta cilvēki, kurus definē ne tikai viņu psiholoģiskie portreti, bet arī laikmets, kurā cilvēks vairāk nekā jebkad agrāk ir spiests domāt par sekām, ko atstāj ne tikai uz saviem tuvajiem, bet uz pasauli kopumā. Par savu ekoloģisko pēdu tai skaitā.

Režisoram Dmitrijam Petrenko raksturīgā pietāte pret literāro materiālu līdz šim bijis gan viņa izrāžu spēks, gan vājums. Reizēm tā izskatījusies pēc profesionālas mazdūšības, pārāk paļaujoties, ka lugas stāsts “nesīs” pats, un nepiedāvājot savu, patstāvīgu režisora interpretāciju. Īpaši pēdējo sezonu Liepājas teātrī tapušajos Petrenko iestudējumos aptuvenības un neatbildētu jautājumu bijis daudz. Bet citkārt tieši režisora uzmanība pret cilvēcisko attiecību trauslo dabu un uzticēšanās aktieriem ļāvusi rasties smalkiem psiholoģiskiem darbiem – kā izrādēs “Visas viņas grāmatas”, “Neglītais pīlēns”, “Brutāls un dēls”.

Šīs sezonas iestudējumi “Tēbu zeme” un “Elpa” pieder pie tās Petrenko daiļrades daļas, kas dod jaunas, kvalitatīvas iespējas aktieriem un atver skatītāju līdzpārdzīvojumam daudzveidīgu psiholoģisko attiecību panorāmu.

Līdz tiešām tumšām zemapziņas dzīlēm gan te neviens nenolaižas (kaut abas lugas pieļauj arī tādu iespēju), bet varbūt arī nevajag – dziedējošs var būt ne tikai dziļš terapijas seanss, bet arī vienkārša saruna psihologa kabinetā (teātra zālē) par pieredzēm, kuru atsevišķi aspekti ir pazīstami lielākajai daļai zālē sēdošo.

Skats no izrādes. Lomās: Ieva Segliņa un Gints Andžāns // Foto – Mārcis Baltskars

Dankana Makmillana “Elpu”, tāpat kā Serdžio Blanko “Tēbu zemi”, latviski tulkojis šo izrāžu aktieris Gints Andžāns. Kaut abiem tulkojumiem būtu noderējis redaktors, tomēr pozitīvais ieguvums ir nenoliedzams, gan ienesot latviešu teātra telpā jaunu lugu, gan aktieriem tādā veidā tekstu vēl vairāk padarot par savu.

Makmillans raksta kā režisors, potenciālajam iestudētājam savos tekstos diezgan daudz jau pasakot priekšā. Arī “Elpā” (interesanti, ka oriģinālā nosaukuma Lungs burtiskais tulkojums “Plaušas” netiek respektēts arī vācu un krievu adaptācijās) dramaturgs jau ir paredzējis gan pilnībā tukšu skatuvi bez dekorācijām un rekvizītiem; gan to, ka varoņiem nav vārdu, lugā ir tikai S un V jeb Sieviete un Vīrietis, bet programmiņā tikai aktieru vārdi bez lomām; gan neparasto teksta uzbūvi un attiecīgi spēles veidu – viena dialoga ietvaros bez intonatīva kontrapunkta zibenīgi mainās gan laiks un telpa, gan sarunas objekts. Piemēram, ainas sākumā varoņi vienojas doties uz naktsklubu nākamajā trešdienā un ainas beigās viņi tur jau ir. Lai skatītājs spētu šiem lēcieniem izsekot bez vizuāliem palīglīdzekļiem (dekorāciju nav un kostīmi nemainās), aktieru eksistencei notikumā ir jābūt absolūti precīzai, kā rezultātā rodas ļoti pievilcīgs paradokss – formas ziņā izrāde ir maksimāli atsvešināta (ārēji te nekas pat nepretendē uz realitātes ilūziju), bet saturiski pilnībā psiholoģiska.

Neskatoties uz dramaturga norādēm, droši vien šo viena pāra attiecību stāstu mūža garumā var iestudēt un spēlēt ļoti dažādi. Izšķiroša nozīme var izrādīties kaut vai aktieru vecumam, lai notikumus uztvertu kā loģiskā hronoloģijā te un tagad notiekošus vai kā retrospektīvu atmiņu plūsmu.

Dailes teātra izrāde iestudēta divos kvalitatīvi absolūti līdzvērtīgos un arī vecuma ziņā visai tuvos aktieru sastāvos – vienā versijā Ieva Segliņa un Gints Andžāns, citā – Anete Krasovska un Kārlis Arnolds Avots. Tomēr tās ir dažādas izrādes par dažādām pieredzēm.

Lugas starta sarežģījums ir Ikea veikala rindā jauna vīrieša it kā garāmejot savai draudzenei uzdots jautājums – vai mums nevajadzētu padomāt par bērnu. Petrenko izrādē katram vīrietim ir cita šī jautājuma motivācija, kas attiecīgi izraisa atšķirīgu sievietes reakciju. Ginta Andžāna un Ievas Segliņas variantā tas acīmredzot klusībā ticis apdomāts jau labu laiku un tagad pirmo reizi izlauzies skaļi. Ieva Segliņa spēlē fascinējoši un šajā pārī kļūst par dominējošo figūru. Šajā sievietē ir ļoti daudz egocentrisma un baiļu – no sevis, no atbildības, no attiecībām, no uzticēšanās, un vienlaikus tas ir ļoti kaislīgs raksturs, kurā nemitīgi cīnās dabiskas vēlmes ar ierunātiem priekšstatiem par to, kas ir vai nav pareizi. Ginta Andžāna varonis šajās attiecībās vairāk uzņem uzbrukumus, mazāk kaut ko reāli ietekmē vai virza. Aktieris pārliecinoši nospēlē pašdestruktīvas atkarības ainu, kad nav spēka ne palikt, ne aiziet. Tāpēc Andžāna varonim pilnībā var noticēt arī izrādes beigu daļā, kad saderināšanās ar citu sievieti tiešām varētu būt mēģinājums glābties mierīgās un nepostošās attiecībās.

Skats no izrādes. Lomās: Kārlis Arnolds Avots un Anete Krasovska // Foto – Mārcis Baltskars

Savukārt Kārļa Arnolda Avota un Anetes Krasovskas versijā sākuma jautājums par bērnu drīzāk ir nejauši izmests joks, teorētisks pieļāvums, kas, izteikts skaļi, pašiem jauniešiem par pārsteigumu kļūst par reālu pārdomu objektu. Šajā izrādes variantā zālē daudz biežāk skan smiekli, bet, šķiet, arī asaru ir vairāk, jo Avota un Krasovskas varoņos ir vairāk nenobružāta maiguma, tā drīzāk ir nemācēšana, nevis nevēlēšanās vai nespēja sadzīvot, līdz ar to arī zaudējumi ir sāpīgāki. Šis pāris ir savstarpēji līdzsvarotāks visas izrādes garumā – divi cilvēki, kuri vienlīdz mīl, iekāro, cer, sāpina un zaudē. Tādi pieauguši un bezgala pievilcīgi mūsdienu Romeo un Džuljeta džinsos un kedās, kurus gan vairs nečakarē vecāki, bet pašu nepareizie lēmumi, līdz ar to pašiem vien arī jātiek galā. Kamēr Ieva Segliņa un Gints Andžāns ir daudz tuvāk Strindberga dzimumu karam, kurā uzvarētāja nav.

Interesanti, ka ar Andžāna un Segliņas sastāvu salīdzinājumā ar mazliet jaunākajiem kolēģiem “Elpā” notiek tas pats, kas Rēzijas Kalniņas izrādē “Dzīves DārgAkmentiņi” ar Anatoliju Fečinu un Ivanu Streļcovu, kurus gan objektīvi šķir vesela paaudze. Tie, kuriem gadu drusku vairāk, jau zina ne tikai to, kā sāp, bet arī to, kā laiks… nedziedē, bet notrulina sajūtas, un skumjas nomaina cinisms. Tie, kuriem gadu drusku mazāk, arī zina, kā sāp, bet vēl tic, ka visu ir iespējams labot.

Pandēmijas kontekstā “Elpa” ir veiksmes stāsts. Kas zina, vai šāda izrāde būtu radusies, ja ne ārkārtas apstākļi, kuros izdevīgs ir mazs aktieru ansamblis un salīdzinoši nelieli materiālie ieguldījumi.

Dailes lielajā skatuvē bijis gana labu izrāžu, un tās visumu talantīgi apdzīvojuši daudzi scenogrāfi. Bet, kad “Elpas” aktieri skrien pa tukšo Dailes skatuvi, nāk prātā Mihaila Gruzdova “Terēza Rakēna” pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad Indras Briķes Terēze un Ģirta Ķestera Lorāns Andra Freiberga atsegtajā, sausajā skatuves “baseinā” cīnījās uz dzīvību un nāvi. Kaut kādā ziņā tik līdzīgi un tomēr pilnīgi atšķirīgi. Nezinu, vai jebkad esmu šajā telpā piedzīvojusi tādu intimitātes sajūtu, kādu panāk gaišās drēbēs ģērbtie Ieva Segliņa, Gints Andžāns, Anete Krasovska un Kārlis Arnolds Avots kopā ar izkliedēto, gandrīz tukšo skatītāju zāli. Interesanti, kā izrādes atmosfēra un enerģija mainīsies, kad skatītāju skaits augs, jo šobrīd aktieru balsis jutīgajos mikrofonos, Annas Ķirses vibrējošā mūzika, Edija Feldmaņa melnbaltā gaismas valoda un tieša blakussēdētāja neesamība skatītājam rada sajūtu, ka izrāde notiek tikai viņam. It kā brīvāk ļauj raudāt un smieties par to, kas attiecas tieši uz mani.

Skats no izrādes. Lomās: Kārlis Arnolds Avots un Anete Krasovska // Foto – Mārcis Baltskars

Šajā tik sarežģītajā pavasara/ vasaras sezonā Dankana Makmillana darbi ir kļuvuši par kaut ko vairāk nekā vienkārši cienījamām repertuāra vienībām. To uzskatāmi ilustrē gadījums pirms vienas no “Dzīves DārgAkmentiņu” izrādēm, kas paredz tiešu skatītāja iesaisti: Krievu teātrī divas meitenes latviski lūdza Anatoliju Fečinu viņām dot lapiņas ar vieglāk izlasāmiem teikumiem, jo viņas neprotot krievu valodu. Aktieris uz to reaģēja ar smaidu, pārejot uz latviešu valodu, atrodot īsāku teikumu un vēl izskaidrojot meitenēm tā nozīmi. Gan Krievu, gan Valmieras, gan Dailes teātra izrādes piedāvā satikšanos – siltu, savstarpējas uzticības pilnu sarunu cilvēkam ar cilvēku, neatkarīgi no skatuves lieluma vai valodas. Kad skatītājs ir gatavs novilkt kurpi vai mesties uz ceļa aktiera un svešu cilvēku priekšā. Kad divi aktieri milzīgā telpā ir fiziski ļoti tālu, bet patiesībā ir tā, kā rakstīja Ojārs Vācietis: “Tuvāk būt – tas vienalga nav iespējams, Es tik tuvu tev esmu, ka tālumu nemana.”

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt