Vēsma Lēvalde 12.08.2020

Teātra pamežs ar ainavas redzējumu

Ilze Jura un Denisa Braša // Foto - Kristijons Lučinsks

Iestudējums “Es un mana mamma” Liepājas Leļļu teātrī apgāž priekšstatu, ka bēbim ar knupi mutē nav vietas skatītāju zālē. Mākslinieciskais līmenis apliecina, ka leļļu trupa kļūst par Liepājas teātra satelītu, kas mērķtiecīgi audzina tādu skatītāju paaudzi, kura teātri pagaršo gandrīz vai reizē ar mātes pienu.

Kritēriju kritika

Kopš 90. gadiem Latvijā nerimst strīdi par to, kuru teātra kolektīvu saukt par profesionālu, kuru – par amatieru. Vai to nosaka tikai akadēmiska izglītība? Nē, jo teātra vēsturē ir daudz izcilu aktieru, kas nākuši no pašdarbības vai apguvuši amata mākslu teātrī. Režisoram gan ar vēlmi taisīt teātri vien nepietiks, jo jāpārzina gan amata drēbe, gan odere. Šķiet, ka racionāls kritērijs ir tas, vai mākslinieciskajam personālam tas ir pamatdarbs vai brīvā laika nodarbe. Tomēr arī šeit izšķirošais var izrādīties finanses, nevis mākslinieciskā varēšana. Pandēmijas laika kaismīgās diskusijas ap to, kam pienākas un kam ne valsts atbalsts, lika atzīt, ka teātra juridiskais statuss nav un nedrīkst būt kritērijs. Jau 2001. gadā Kultūras ministrija bija pasūtījusi pētījumu par profesionālo teātru finansēšanas kārtību, un tā izstrādātāji atzina, ka “daži no bijušajiem valsts teātriem ir kļuvuši par pašvaldību teātriem, turklāt ir izveidojušies jauni pašvaldību teātri, kas noved pie nekonsekvences teātru statistiskajā atspoguļojumā (Liepājas teātris ir pašvaldības teātris un ir iekļauts teātru statistikā, Liepājas Leļļu teātris arī ir pašvaldības teātris, bet nav iekļauts teātru statistikā)” [1]. Taču ne par naudu ir strīds, bet par tiesībām būt pamanītiem un novērtētiem Latvijas teātra mākslā, kas līdz šim gluži kā Mēness diezgan strikti dalīta “gaišajā” un “tumšajā” pusē.

Leļļu izrādēm Liepājā ir sena vēsture – pēckara pirmajās desmitgadēs Liepājas teātrī bija gan dramatiskā, gan muzikālā, gan leļļu trupa, ko 60. gadu beigās sapludināja vienā kolektīvā. 1986. gadā tradīciju atjaunoja, nodibinot Liepājas Leļļu teātri. Ilgus gadus to vadīja Liepājas teātra aktieri Rihards un Inese Beltes. 2012. gadā kā režisore te debitēja Latvijas Kultūras akadēmijas teātra režijas maģistrante Lelde Kaupuža (Eglinska), un kopš 2017. gada viņa ir teātra mākslinieciskā vadītāja. Tieši beidzamajās sezonās iezīmējas skaidri mākslinieciskie kritēriji – sadarbība ar profesionāliem režisoriem (Ģirtu Šoli, Daci Skadiņu, Lienu Šmuksti u. c.), mērķtiecīga auditorijas izvēle katram iestudējumam, skolota mākslinieciskā personāla piesaiste – ne tikai režisori, scenogrāfi, mākslinieki un komponisti, bet arī aktieri, jo leļļinieku stratēģiskais partneris ir Liepājas teātris. Repertuārā ir izrādes bērniem no viena, divu, trīs gadu vecuma. Tikai viena – topošā pirmizrāde “Ilgonis un Visums” Edgara Niklasona režijā – būs bērniem no piecu gadu vecuma, un tai pieaicināts zinātniskais konsultants – astronoms un pedagoģijas zinātņu doktors Ilgonis Vilks. Tādējādi leļļu teātris nekonkurē ar “lielo” Liepājas teātri, bet uzņēmies par zinošiem teātra apmeklētājiem skolot bērnus līdz skolas vecumam. Jau iepriekšējās sezonās divu un trīsgadnieku grupās par iecienītām izrādēm kļuva Ģirta Šoļa iestudētā “Ucipuci meklē mājas”, kuras pamatā ir Zanes Zustas sarakstītā bērnu grāmata – rotaļlieta, un Lienas Šmukstes iestudētā objektu teātra izrāde “Kur zirgi?” ar Pamelas Butānes scenogrāfiju, kas dramaturģes Annas Belkovskas tekstos bērniem saprotamā veidā aktualizē mūsdienās tik aktuālo vides piesārņojuma tematu.

Skats no izrādes // Foto - Kristijons Lučinsks

Teātrim ir robežas

Iestudējuma “Es un mana mamma” pieteikums ir izaicinošs – pirmo reizi Latvijā uz izrādi tiek aicinātas mammas ar bērniņiem no viena gada vecuma (!). Sajūta zālē ir diezgan mulsinoša – spēles laukums ir iezīmēts uz grīdas kā aplis, ap kuru izvietoti mazi spilventiņi sēdēšanai lielākiem bērniem, bet vēl aiz tiem – krēsli mammām ar mazuļiem, kas vislabāk jūtas klēpī. Dažam skatītājam mutē knupītis, dažs vietu zālē ieņem rāpus. Krēsli izretināti, izrādes sākums dažas minūtes kavējas, jo mammām jāaizpilda anketa, – Covid attiecas uz visiem. Bažas par to, ka auditorija būs neregulējama, nepiepildās. Izrādes laikā ir tikai viens bērniņš, kuru mamma izved ārā no zāles, jo mazulis jau pirms izrādes saniķojies. Pārējie nepilnu pusstundu ilgajai izrādei seko līdzi ne tikai klusi un ieplestām acīm, bet arī reaģē adekvāti – piedalās, kad tiek aicināti, un rāmi sēž, kad jāskatās. Režisore un idejas autore Karolina Jurkštaite (Lietuva) ir radījusi psiholoģiski precīzu izrādi auditorijai no viena līdz trīs gadu vecumam, vērojot un pārdomājot pieredzi, kas gūta, audzinot pašas bērnus.

Lai arī stāstā nav klajas didaktikas (kas gandrīz vienmēr bērnu izrādēs spraucas ārā kā īlens no maisa), izrāde ļoti skaidri nosaka robežas, ko pieņemts ievērot teātrī.

Spēles laukumā valda aktieri, skatītāju zālē jāatceras, ka neesi viens pats mājās, izrādes laikā skatītāju vietas ir mazāk izgaismotas nekā darbības laukums. Nekas no tā nav izteikts vārdos, taču tiek radīta atmosfēra, kas maģiskā kārtā visus pakļauj kopīgiem nosacījumiem. Tāpat kā provocē aplausus – liekas, pirmo reizi dzīvē aizdomājos, ka aplausi ir stihiska, dabiska sajūsmas izpausme, nevis apzināti iedibināts masu rituāls.

Ilze Jura un Denisa Braša // Foto - Kristijons Lučinsks

Skaties, klausies, sajūti!

Izrāde ir vienkāršs stāsts par mežu, kokiem, kukaiņiem, putniem un mēnesi. Scenogrāfe Angelina Furmaņuka-Savickiene (Lietuva) spēles telpu veidojusi no vienkāršiem materiāliem, balstoties uz stāstā iekļautajiem jēdzieniem, ko mēdz apgūt mazi bērni – liels, mazs, smaržo, zaļš, spīd, kustas, šalc, lido, viens, daudz. Rekvizītus, kas vienlaikus ir darbības objekti – kukaiņi, putni, koki, kuģīši –, veidojusi māksliniece Kristīne Dekovica, izmantojot mizas gabaliņus, sūnas, siekstas, diegu un papīru. Spēles apļa vidū ir neliela griežama ripa, uz kuras stāstītājas – aktrises Ilze Jura un Denisa Braša – kā mozaīku saliek mežu. Katrs meža fragments tiek izstāstīts, izrādīts un dots pasmaržot, pataustīt un ieklausīties – ar vienkārša mehānisma palīdzību no rekvizīta tiek raidīta šalkoņa. Dibenplānā ir burzīta papīra stāvkrasts, virs kura spīd liels, apaļš mēness. Abu aktrišu darbības pavada komponista Kristijona Lučinska (Lietuva) radītā skaņaina, kas veidota no ierakstītām dabas skaņām.

Bērni visu tver nopietni – viņiem nav šaubu, ka sieksta ar baltu kreppapīru ir bīstami, bet skaisti (iedēstām apziņā pasaules ambivalenci) putni, kas apdraud mazos kukainīšus, tāpēc jāsteidzas tos paslēpt.

Elpu aizraujoša ir zilā papīra jūra, kurā viļņus rada visi kopā. Izrādes temps ir lēns, lielākus bērnus tas varētu pat garlaikot, bet mazuļus acīmredzot nomierina. Ritmiski mijas objektu demonstrācija, kopdarbība un skatāmas ainiņas – ēnu teātris aiz mēness ripas, kukainīšu dejas uz mēness un liriskas atkāpes, kur ierakstā bērna balss pauž mīlestību pret mammu, kas viņam atklāj pasauli.

Kopīgā rotaļa beidzas brīdī, kad man blakus sēdošais mazulis savai mammai klēpī aizrautīgi sit plaukstiņas un vēl neviens nav zaudējis uzmanību. Eksperiments noslēdzies veiksmīgi, un izrāde “Es un mana mamma” stabili iekļaujas Liepājas leļļu teātra repertuārā kā vēl viens bērnu psiholoģijā balstīts iestudējums, kas ievirza teātra skatīšanās mākslā.


 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt