Atis Rozentāls 14.09.2020

No krūzēm līdz glāzēm

izrade
Skats no izrādes // Foto – Kristaps Kalns

“Trīs sievietes un viena diena viņu dzīvē” – tā Latvijas Nacionālais teātris raksturo jauno Ināras Sluckas iestudējumu, kurā trīs aktrises darbojas bez teksta. Darba nosaukums “Klusā dzīve” nomainīts pret “Skaņdarbu”, tādējādi izvairoties (vai cenšoties izvairīties) no paralēļu vilkšanas ar diviem Alvja Hermaņa iestudējumiem bez teksta – “Garā dzīve” un “Klusuma skaņas”.

Šķiet, ka drīzāk gan režisore varētu būt inspirējusies no citas izrādes – Vsevoloda Ļisovska “Situāciju komēdijas” Ģertrūdes ielas teātrī, kurā Ināra Slucka kopā ar Janu Jacuku darbojas kā aktrise. Atšķirība ir tā, ka “Situāciju komēdijā” darbībai atņemta sadzīviska konkrētība, bet to papildina uz sienas demonstrēti slaidi ar tekstiem, savukārt “Skaņdarbā” etīdes bez teksta mijas ar video iestarpinājumiem.

Izrādes “Skaņdarbs” sākotnēji deklarētā iecere ir parādīt, kā dzīvo vienkāršas sievietes, “par kurām neraksta “Ievas Stāsti”, kur nu vēl “Privātā Dzīve””. Iestudējuma veidotāji novelk stingru robežšķirtni starp aktrisēm un viņu varonēm, izrādes sākumā parādot īsu video ierakstu no teātra frizētavas, kurā aktrisēm tiek uzliktas parūkas, ar kurām viņas redzam uz skatuves. Vienlaikus izrāde salūst divās daļās – epizodēs bez teksta mēs redzam vientuļas sievietes ikdienas rutīnā, savukārt video uz jautājumiem aktrises atbild kā viņas pašas.

Turklāt notiek tas, kas varbūt nav bijis sākotnēji plānots – aktrišu reakcijas uz jautājumiem ierakstā ir dzīvākas un aizraujošākas par viņu darbošanos tēlos, kuru dzīves trajektorija ir ārkārtīgi ierobežota, un izrādes vēstījums ir par trim māksliniecēm, kuras cenšas iejusties citu sieviešu “ādā”.

Skats no izrādes // Foto – Kristaps Kalns

Manu skatītāja mulsumu pēc Nacionālā teātra Jaunajā zālē pavadītās pusotras stundas ir visai viegli formulēt vārdos – “Skaņdarbs” beidzas tur, kur parasti izrādes tikai sākas. Mēs esam uzzinājuši ļoti maz par sievietēm, kas tiek atveidotas, un vairāk arī neuzzināsim. Jā, aktrises ir meistarīgas un nospēlē vairāk par konkrēto situāciju, mēs redzam, kā šķietami sīkas detaļas saviļņo šo varoņu domas un uzjundī atmiņas un emocijas, tomēr paši notikumi ir ārpus spēles laukuma – gan tie, kas pagātnē, gan tie, kas notiek konkrētajā dienā. Turklāt režisore un aktrises nevienu atveidoto sievieti neidealizē – mēs redzam Zanes Jančevskas varones ataugušās krāsoto matu saknes, Daces Bonātes varone noķeksē no tortes gabala kādu rotājumu ar pirkstu, bet Indras Burkovskas efektīgā dāmīte, savu ciemiņu nesagaidījusi, ķeras pie baltvīna pudeles viena pati, iepriekš netaupot cukuru dzēriena saldināšanai, ar ko izraisa jautrību zālē.

Ķermeņa kustību precizitātei izrādē piesaistīta horeogrāfe Olga Žitluhina. Un tomēr nepamet neremdēta izsalkuma sajūta, jo potenciāls netiek izmantots, turklāt absolūti apzināti tiek dozēts tik, cik tiek parādīts – nevis tāpēc, ka nepaspēja, nevarēja izdomāt vai tamlīdzīgi. Varēja, bet laikam taču nolēma, ka nevajag. Droši vien varētu strīdēties līdz aizsmakumam, vai eksistē kāds satura minimums, kura dēļ ir vērts iestudēt izrādi. Laikmetīgā deja jau sen ir atteikusies no naratīva, bet vai arī dramatiskajam teātrim vajadzētu iet šajā virzienā?

Toties video sadaļā, atbildot uz visdažādākajiem jautājumiem, kas savā amplitūdā sniedzas no durvju sliekšņa līdz zvaigznēm, respektīvi, no tā, kā sākās katras aktrises diena līdz tam, vai ir dzīve pēc nāves, atklājas mākslinieču atšķirīgā atklātības pakāpe un dažādās stratēģijas, kā izmanevrēt, apejot slidenus jautājumus.

Dace Bonāte uzreiz pasaka, uz ko neatbildēs, Indra Burkovska šķelmīgi koķetē un izvairās no riskantām detaļām ar humora palīdzību. Zane Jančevska atstāj iespaidu, ka pielaiž skatītāju sev vistuvāk, tomēr paliekot drošas distances atstatumā.

Vēl viens iespējamas diskusijas objekts, reflektējot par “Skaņdarbu”, ir Ināras Sluckas pašas veidotā scenogrāfija. Spēles laukumā izveidotas trīs darbības ligzdas – guļamistaba, dzīvojamā istaba un virtuve. Mēbeles ir izteikti vecas – saliekamais dīvāns, saliekamais galds utt., bet mājīguma sajūtas nav, jo siena ir bezpersoniski pelēka – tā kalpo par ekrānu videoprojekcijām. Tādējādi arī šajā ziņā izrāde paliek ceļā starp konkrētību un nosacītību.

Divas spilgtas metaforas no šīs sadzīves konkrētības tomēr izšķiļas. Pirmkārt, Zanes Jančevskas varones vingrināšanās uz klavierēm, kuru vietā viņa izritina papīra loksni ar uzzīmētiem taustiņiem un “spēlē” bez skaņas. Otrkārt, visas trīs dāmas savu dienu uzsāk ar lielām tējas krūzēm, bet noslēdz ar vīna glāzēm, ar kurām, izkāpjot no sava stāsta rāmja, dāsni dalās Indras Burkovskas varone. Loks no ikdienas rutīnas līdz pieticīgai, tomēr dzīves svinēšanai tiek apmests. Neteiksim, ka tas ir daudz, tomēr kā iemesls refleksijai par dzīves saturu šāds iestudējums, paliekot skiču bloknota līmenī, var būt.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt