Valda Čakare 12.10.2020

Biklās dumpinieces “Provodņika” cehā

Skats no izrādes // Foto – Monta Tīģere

Sievietes. (Arī) 21. gadsimta “karstais temats”. Feminisms Latvijā, protams, nav nekas jauns – cīņa par sieviešu tiesībām bija aktuāla gan 19. gadsimtā, gan 20. gadsimta sākumā un tāda ir arī patlaban. Gan dzīvē, gan mākslā. Pasaule mainās, mainās izpratne par to, ko nozīmē “būt sievietei”, tāpat kā mainās formas, kādās sievietes runā par savām pieredzēm, gaidām, sajūtām. Šoreiz piedāvājam jūsu uzmanībai divus tekstus, kuru tēma ir sievietes-mākslinieces 21. gadsimta Latvijā un kuru autores arī ir sievietes. Valda Čakare recenzē Beatrises Zaķes radošajā apvienībā PERFOrācija tapušo izrādi Heda. Human; režisore Krista Burāne speciāli kroders.lv uzrakstījusi eseju par to, kā valoda ietekmē domāšanu par sievietes vietu mākslā. Mums liekas, ka kopā šie raksti parāda, cik sarežģīta, pretrunīga un būtiska ir tēma “sieviete”. Droši vien ir godīgi atzīmēt, ka būt par sievieti Latvijā, salīdzinot ar bezgala daudzām citām pasaules vietām, ir nesalīdzināmi vieglāk. Tomēr sāpes un traumas ir subjektīva kategorija; tās vienmēr notiek ar kādu cilvēku konkrēti un tās nav iespējams salīdzināt ar citu pieredzēm. Bet ir iespējams par tām stāstīt.

Zane Radzobe, kroders.lv

Telpas ekspansija

Pandēmija gluži kā pati sev par spīti teātra vidē šķiet parāvusi vaļā kādu topogrāfisku pārmaiņu dzīslu. Skatītāju iespējas apmeklēt izrādes joprojām ir ierobežotas, bet Rīgas teātra kartē pēdējā laikā parādās arvien jauni nosaukumi – “Hanzas peronam”, Zeļļu ielai, kurā nule apmeties KVADRIFRONS, un Sporta ielā atvērtajai Mūzikas un drāmas telpai “OratoriO” rudenī pievienojās teātra apvienības “PERFOrācija” mājvieta ar nostalģiski ironisku nosaukumu “Točka”. Grupa jauno kultūras profesionāļu – režisori, scenogrāfi, horeogrāfi, dizaineri, filozofi – turpmāko mēnešu laikā sola izstādes, izrādes, laikmetīgās dejas darbnīcas un citus kultūras notikumus, kuri atdzīvinās 50 000 m2 plašo teritoriju pamestajā gumijas izstrādājumu fabrikā “Provodņiks” (pēc Pirmā pasaules kara tur iemitinājās kokapstrādes, bet pēc Otrā – Rīgas elektromašīnbūves rūpnīca). Jaunās režisores Beatrises Zaķes iestudētā izrāde “Heda. Human” ir viens no projektiem, kam paredzēts būt par dzīvības elpas iepūtēju pamestajā rūpniecības monstrā.

“Svētceļojuma teātris”

Aizkļūšana un atkļūšana no jaundibinātās kultūrtelpas “Točka” sagādā gandrīz vai spēcīgāku satricinājumu nekā pati izrāde. Sekojot navigācijas norādēm, droši vien līdz Aptiekas ielas 21. numuram Sarkandaugavā ar auto var aizkļūt itin īsā laikā, bet tad ietu secen maldīšanās pa Sarkandaugavas ielām un pārgājiens pa rūpnīcas teritoriju, kurā bedrains ceļš ved garām milzīgai daudzstāvu ēkai ar aklām logu acīm. Teātra telpu klasifikācijā eksistē tāds jēdziens kā “svētceļojuma teātris”. Tas nozīmē, ka notikuma vieta ir grūti sasniedzama un cilvēki, kuri ir gatavi turp doties, uzskatāmi par patiesiem mākslas mīļotājiem, kas apņēmībā līdzinās svētceļniekiem. “Točka” savu publiku nešaubīgi piepulcina svētceļnieku kategorijai. Ja vēl ņem vērā pārbaudījumus, kuri gaida pēc izrādes beigām, aklā tumsā taustoties grūti apjaušamā virzienā, lai, nonākot pieturvietā, konstatētu, ka transports gaidāms ātrākais pēc četrdesmit minūtēm…

Veltīgā piesardzība

Projekts tapis, režisorei Beatrisei Zaķei sadarbojoties ar dramaturģi Lindu Rudeni, un mediju telpā pieteikts kā kolāža par dzimumu lomām sabiedrībā. Afišā redzama kaila sievietes mugura ar uzrakstu “Heda. Human”. Vēstījums šķiet skaidrs – Heda visupirms ir cilvēks. Tomēr šāds postulāts vedina (iespējams, tikai vecāka gadagājuma ļaudis) arī uz nelielu piesardzību, jo atsauc atmiņā pieredzi no padomju pagātnes, kad pa grāmatu lappusēm un teātru skatuvēm klīda ar ražošanas tempu un izslaukumu apjoma kāpināšanu pārņemtas bezdzimuma būtnes. Katra uzdrīkstēšanās atkāpties no šī standarta, abstraktajos “cilvēkos” ieraugot konkrētus indivīdus – vīriešus un sievietes – piešķīla uguni attiecībām un atdzīvināja izrādes vai grāmatas asinsriti.

Bet “Cilvēka Hedas” gadījumā piesardzība ir veltīga – izrāde ir pat ļoti sievišķīga tādā nozīmē, ka fokusēta uz dzimuma identitātes izspēlēšanu un dzimuma lomu māksliniecisku analīzi no sievietes pozīcijām.

Skats no izrādes // Foto – Monta Tīģere

Mati

Kādreizējā rūpnīcas cehā, kur notiek izrāde, publikas acīm paveras mazs dīvāniņš, kas milzīgi plašajā, kolonnu ierāmētajā telpā izskatās pavisam niecīgs. Uz tā ar muguru pret skatītājiem, cieši kopā saspiedušās, sēž trīs jaunas sievietes – Anta Aizupe, Dārta Daneviča un Inga Tropa-Fišere – un ņemas ar saviem matiem. Uzsprauž, atlaiž vaļā, purina, tin ap roku, atkal uzsprauž. Ņemas tik ilgi, ka nekādi nav iespējams izvairīties no paralēles ar amerikāņu 1960. gadu dumpīgajai hipiju kontrkultūrai veltīto rokmūziklu “Mati”, kur seksuālā revolūcija, miera kustība, mīlestība un pāri visam – individuālā brīvība tika asociēta ar gariem matiem. Brodveja uzvedumā bars jaunu sieviešu un vīriešu, purinot savas pinkainās un šķipsnainās galvas rotas, metās tieši publikā, izplatot ap sevi satraukumu, ar ko tik ļoti sasaucas norises “Provodņika” Hedas garīgajā interjerā.

Beatrises Zaķes izrādē mati kļūst par neatņemamu sievišķības atribūtu, kam piemīt arī simboliska nozīme. Mati daudzās kultūrās ir tā “vieta”, kur iemājo dvēsele, tie var kalpot ne tikai kā brīvības zīme, bet arī signalizēt par sievišķīgu instinktu un neatvairāmu pievilcību. Īsi sakot, mati dod iespēju izrādes veidotājām izstāstīt Hedas stāstu un arī katrai aktrisei savējo. Mati tiek pīti bizēs, uzsprausti copēs, saņemti zirgastēs ar matu gumiju, vienlaikus prātojot, vai tie obligāti jākrāso, vai arī var atļauties atstāt sirmus u. tml. Tie darbojas kā metafora, ar kuras starpniecību tiek analizēts un apspriests sievietes stāvoklis šodienas sabiedrībā.

Māsas Hedas

Kad aktrises no dīvāniņa beidzot pieceļas, ieraugām, ka visas ir vienādi ģērbtas. Tomēr ne gluži vienādi, jo melnajiem, kostīmu mākslinieces Ingas Siliņas veidotajiem ģērbiem piegriezums atšķiras. Arī smagnēja paskata apavi ar biezu zoli un jakas ar kapuci ir dažādās, kaut savstarpēji saskanīgās krāsās. Vienas sievietes sašķeltais, iekšēju pretrunu māktais “es” vai varbūt trīs māsas Hedas, kuras ir gaužām neapmierinātas ar to, ko dzīve viņām spēj sniegt? Sasauksme ar Čehova trim māsām, kuras Nastavševa izrādē pirms pāris mēnešiem nīka un ilgojās “Hanzas peronā”, ir acīmredzama. Arī tāpēc, ka Čehovs savu lugu savulaik uzrakstījis kā sveicienu norvēģu dramaturgam, kura stils viņam likās pārspīlēts un nepatiess. Ibsena Hedai ir drosme ilgoties pēc brīvības, kāda ir dota vīriešiem un ko lugā simbolizē pistoles, seksuālā brīvība un uzdzīve, Čehova māsas ilgojas pēc kaut kā nenoteikta un mazāk ārišķīga – Maskavas, laimes, iekšējas saskaņas.  

Arī Beatrises Zaķes izrādē māsas Hedas primāri ilgojas pēc saskaņas ar sevi, kas iegūstama vien, atbrīvojoties no sabiedrības aizspriedumiem. Kad ņemšanās ar matiem beigusies, viņas pieceļas kājās un sāk runāt – sejai piestiprinātajos mikrofonos ieskanas dažas aprautas frāzes no Ibsena teksta. Tikai ik daudz, lai varētu saprast, ka Heda jūtas iesprostota sava laika mietpilsoniskajā vidē. Garlaicīgi, vīrieši uzbāžas ar savu iekāri un nākotnes plāniem… Ar to tad arī izrādes veidotāju un Ibsena sadarbība šķiet izsmelta, jo tālāk seko brīvs peldējums tēmas ūdeņos. Kādu brīdi aktrises velta statistikai un mēģina aprēķināt, cik reizes “Heda Gablere” ir iestudēta teātrī un cik kolēģēm tādējādi devusi lomas un maizi.  

Nekā labi nav

Pārējo izrādei atvēlēto stundu aizņem pārspriedumi par dažādiem tematiem, kurus iespējams reducēt līdz vienam kopīgam motīvam – “kā ir būt jaunai sievietei maskulīnā vidē” (“Diena”, 03.08.2020). Neapspriežot jautājumu par to, kur Latvijā iespējams atrast maskulīnu vidi, secināts, ka nekā labi jau nav – sabiedrība, tāds mītisks monstrs, sagaida no sievietes pārāk daudz. Šis “pārāk daudz” izrādē eksplicēts divos pilnas sirds izvirdumos. Vienam no tiem ierosme smelta Kamilas Reinvilas (Camille Rainville) esejā “Saka, esi dāma!” (Be a lady, they say), kurā uzskaitīti visi tie savstarpēji pretrunīgie prasījumi, kādi tiek izvirzīti sievietei – svārki pārāk īsi vai pārāk gari, ķermenis pārāk atsegts vai aizsegts, u. tml. Otra litānija, ko Hedas skaita, frontāli pret publiku pagriezušās, iespējams, balstīta Lindas Curikas rakstā “Mums visiem vajag sievu” (satori.lv 06.03.2020) vai šo rakstu iedvesmojušajā Džūdijas Sīfērsas (Judy Syfers) 1971. gada uzrunā “Es gribu sievu” (I want a wife), kur pausts protests pret sievietes paverdzināšanu ģimenē.

Kaut gan – vairāk nekā verbālās izpausmes par to, kā izrādes veidotājas vērtē sievietes situāciju pasaulē, šķiet pasakām ķermeņa kustība telpā. Horeogrāfe Alise Putniņa ar aktrišu ķermeņiem zīmē brīžam nervozi saraustītus, brīžam episki plašus rakstus, kas neatlaidīgi atkārtojas un veido garus pārskrējienus no spēles laukuma priekšplāna telpas dziļumā. Reizēm aktrises no skatītājiem atrodas tik tālu, ka izskatās maziņas kā kniepadatas. Citkārt, tuvplānā pievilktas, atgādina dīvainus, gandrīz vai draudīgus putnus, kā, piemēram, Inga Tropa-Fišere savā solonumurā, kur, teju vai krampjainām roku un ķermeņa kustībām atkārtojoties, ļauj nojaust dvēseles viļņošanos, kas sabalsojas ar Kārļa Zemīša mūzikas neērtajām skaņām.

Skats no izrādes // Foto – Monta Tīģere

Kur es esmu? Kāda es esmu?

Ibsena lugā Heda pret sabiedrībā valdošajām morāles normām vēršas ar gluži dēmonisku spēku, kas ikdienas dzīves koordinātēs liekas postošs un necilvēcīgs. Savukārt trīs meitenīgie stāvi plašajā “Provodņika” telpā (informatīvie materiāli klusē par to, kas ir izrādes scenogrāfs) izskatās gluži kā pazaudējušies, un liekas – šīm Hedām drīzāk ir problēmas ar savas vietas atrašanu, nevis ar ierobežojošu šaurību, no kuras par katru cenu jālaužas ārā.

Rūpnīcas cehs ar spēles laukumu ir tikai viena no daudzām citām telpām, kurās pirms izrādes sākšanās iespējams aplūkot Pamelas Butānes kūrētu jauno mākslinieku izstādi ar jautājuma formā ietvertu devīzi “Kur es esmu?”. Trīs Hedu atbilde uz šo jautājumu šķiet esam skaidra un nepārprotama – nedraudzīgā, vienaldzīgā pasaulē. Dzestra un nemājīga viņu sajūtās ir sociālā vide, kurā nav iespējas piepildīt savas apspiestās vēlmes un ilgošanās.

Izrādes finālā katra no Hedām iznāk spēles laukuma priekšplānā un pasaka dažus vārdus. Jā, protams, atkal par matiem, gluži kā ievelkot noslēdzošo krāsas triepienu savas varones portretā un pasakot: “Tāda es esmu”. Anta Aizupe to dara mierīgi un apņēmīgi, Dārta Daneviča – drusku izaicinoši un spītīgi, Inga Tropa-Fišere – apcerīgi un ar harmonisku smaidu uz lūpām.

Kas satricina spēcīgāk

“Točkas” mājaslapā ievietotajā izrādes anotācijā teikts: “Toreiz Viņa [Heda – V. Č.] izvēlējās klusēt, šodien – runāt.” Droši vien nav tik viegli izšķirt, kas satricina spēcīgāk – Hedas šāviens iekšistabā pirms simt trīsdesmit gadiem vai trīs jaunu sieviešu biklais protesta sauciens pamestā rūpnīcā šodien.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt