Guna Zeltiņa 15.10.2020

Kā iekrist sirdī skatītājam jeb Aktieris un viņa Spogulija

Apgāds “Zvaigzne ABC” laidis klajā teātra kritiķes Līvijas Dūmiņas grāmatu “Artūra Skrastiņa Spogulija”. Tā tapusi sešpadsmit gadu laikā, kopš autores studijām Latvijas Universitātē, profesores Silvijas Radzobes vadītajā kritikas kursā, un beidzot ieguvusi reālu apveidu – saturiski piesātinātu iespaidīga apjoma darbu. Grāmata ir dāsni ilustrēta ar foto materiāliem, turklāt māksliniece Ilze Vītoliņa galvenā varoņa gaitas atspoguļojusi lakoniskos, asprātīgos zīmējumos.

Spoguļa un spoguļošanās tēmu Līvija Dūmiņa izvēlējusies kā grāmatas struktūru veidojošo un vienojošo elementu, ievadā norādot, ka teātri un dzīvi viņa uztver kā lielu spoguli, atspulgu un gaismas spēles, spoguļošanos “vienam otrā un citam citā, radot neskaitāmas attēlu projekcijas un interpretācijas”. Skatītāju iemīļotā un kritiķu augstu vērtētā Dailes teātra vadošā aktiera individuālo Spoguliju autore veido, izmantojot kolāžas tehniku. Proti, stāsts par Artūra Skrastiņa dzīvi un radošo darbu risinās kā sava veida dialogs ar galveno varoni, viņa teikto bagātīgi papildinot ar attiecīgajā Spogulijas posmā līdziesaistīto un klātesošo cilvēku atmiņām un liecībām. Pamatprincips atsauc atmiņā, piemēram, Lilijas Dzenes grāmatu “Dialogs ar Hariju Liepiņu” (“Liesma”, 1977), taču šajā grāmatā skanēja tikai dažas atsevišķas aktiera tuvinieku un kolēģu balsis. Līvija Dūmiņa piedāvā veselu balsu kori no dažādiem gadiem – tuvinieku, pedagogu, režisoru, kolēģu un citu aktieru, komponistu, kostīmu mākslinieku u. tml. balsis, kas, sajaucoties ar paša aktiera un autores balsi, kopumā veido daudzkrāsainu teatrālu kolāžu – Artūra Skrastiņa psiholoģisko un profesionālo portretu.

Personības tapšana

Domāju, ka tiem, kuri kuģo pa ikdienu ar saukli “Kurš tad vēl kaut ko nezina par Skrastiņu vai citiem aktieriem!...”, grāmata sagādās ne vienu vien pārsteigumu. Smaidošais vai dziedošais Dailes teātra premjers, kurš tepat mūsu acu priekšā vien grozās, – ko gan mēs par viņu nezinām? Izrādās, ka visai daudz. Es augstu vērtēju to pamatīgumu, ar kādu autore izpētījusi grāmatas varoņa bērnību un jaunību. To korektumu un smalkjūtību, ar kādu viņa apraksta Artūra vecāku sarežģītās attiecības, emocionāli smagās attiecības ar tēvu – talantīgu ārstu, mātes nāvi, pieaugšanas laiku Jelgavā un musketierisko draudzību ar Andri Keišu, Kasparu Rogu, Renāru Kauperu un citiem. Vecmāmiņas un tēva māsas ģimenes nozīme nākamā aktiera dzīvē, vectēvs, kurš zēnam māca spēlēt klavieres, pieaugušā Artūra brauciens piedzīvojumu un peļņas meklējumos uz Vāciju, noenkurošanās Kultūras akadēmijas aktieru kursā, bohēmiskā mētāšanās pa dzīvi un pakāpeniskā piepulcēšanās Dailes teātra ģimenei – tie visi ir dzīvi un spilgti kolāžas gabaliņi aktiera portretā. Autore ļauj izsekot tam, kā attīstās un nobriest mākslinieka personība, kā to harmonizē sastapšanās ar Ilzi Ķuzuli, ienākšana Māras Zālītes un Jāņa Ķuzuļa dzimtā un dvīņu piedzimšana, uzliekot arī jaunu atbildības mērogu.

Pamazām grāmatā veidojas arī Artūra Skrastiņa profesionālais portrets – ar studiju gados nospēlēto Dmitriju Karamazovu Pētera Krilova leģendārajā Dostojevska “Brāļu Karamazovu” iestudējumā, kur maģiski saslēdzās toreizējo studistu, tagadējo savas paaudzes vadošo aktieru (Andra Keiša, Baibas Brokas un citu) psihofiziskā enerģētika. Ar aktiera atveidotā Prinča – jaunākā brāļa smeldzīgo, emocionāli piepildīto dziedājumu Māras Zālītes un Raimonda Paula mūzikla “Meža gulbji” uzvedumā Dailes teātrī, kas uzreiz iekrita daudzu jo daudzu skatītāju sirdīs. Ar labestīgo, bērnišķi atvērto trakuli Beisiku Jāņa Streiča filmā “Likteņdzirnas”, kas skatītāju mīlestības vilni uzbangoja vēl augstāk, jo, kā vēlāk atzīmēja režisors Dž. Dž. Džilindžers, šī bija viena no lomām, ar kuru aktierim izdevās “ietrāpīt tautas dvēselē”. Un ar Šveiku, kurš, kā izpētījusi autore, apbrīnojami līdzinājās Eduarda Smiļģa un Eduarda Pāvula sākotnējai, tā arī nerealizētajai iecerei par šo Hašeka tēlu un kurā Skrastiņš varēja likt lietā savam talantam piemītošo organiku un cilvēcisko siltumu.

Bet kas gan būtu mākslinieka dzīve bez sarežģījumiem un krīzēm? Paldies aktierim un grāmatas autorei, ka viņi nav centušies radīt idealizētu parādes portretu, bet atklāti runā par problēmām un konfliktiem aktiera darbā.

Neslēpjot, ka jau pēc sešu gadu darba Dailes teātrī, pārdzīvojot par sev uzspiesto “Šveika zīmogu” un lomām komēdiju un farsu iestudējumos, kas nesniedza radošu gandarījumu, Artūrā radusies doma par aiziešanu no teātra un pievēršanos medicīnas studijām. Par laimi, tas nenotika, citādi mēs nebūtu pieredzējuši ne Skrastiņa spēlēto Moljēru “Versaļas kodā”, ne viņa Saljēri “Amadejā”, ne Emīlu Dārziņu “Melanholiskajā valsī”, ne Makmērfiju uzvedumā “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, ne citus aktiera spožos un spēcīgos darbus, kas veido viņa izcilāko sasniegumu vēsturi Dailes teātrī. Grāmata atklāj arī to, ka Artūram piemīt ne tikai līdera, bet arī dumpinieka gēns, to, ka viņa taisnīguma izjūta un godīgums liek aktierim degt ne tikai par mākslu, bet arī par darba organizāciju un citām problēmām teātrī. Vai tālab viņš būtu jātēlo balts, pūkains un nevainīgs? Labi, ka pats aktieris un autore to nedara, ļaujot gaišā zēna atspulgā ieraudzīt arī tumšākas un šķautņainākas līnijas.

Skats no DT izrādes "Šveiks" (1998, rež. Dž. Dž. Džilindžers, kopā ar K. Auškāpu) // Foto - Jānis Deinats

Analītiskā meistardarbnīca jeb kā “neizsist baterijas”

Tikai retais aktieris spēj savu dzīvi un profesionālo pieredzi raksturot tik analītiski, ar tik skaidru un atklātu skatu, kā to dara Artūrs Skrastiņš. Reti kurš publikas sajūsmai vai saplosīšanai nolemtais spēj godīgi atzīt savas kļūdas, strikti atdalīt savus perfekti izdarītos un izdevušos darbus no pusizdarītiem un mazāk veiksmīgiem, atzīties savā mulsumā, apjukumā vai nepilnībās. Šī aktiera godīgā attieksme pret sevi un lasītāju piešķir grāmatai īpašu virsvērtību un īstuma smaržu. Piemēram, tas, kā Skrastiņš vērtē savu līdz galam nenospēlēto Šekspīra Hamletu: “Man nebija svarīgi nospēlēt Hamletu. Man bija svarīgi pašam kā aktierim izaugt uz tēla bāzes. [..] Atsevišķas ainas bija interesanti spēlēt, atsevišķas ainas es nesapratu, atsevišķās spiedu emociju sliktā nozīmē un nebija tehnikas. Šodien Hamlets ir loma, kuru esmu spēlējis, bet neesmu nospēlējis, taču man par to nav žēl. Gruzdovs pareizi teicis: nav svarīgi, ka tu esi kādu lomu nospēlējis ģeniāli, bet svarīgi, kā tā loma pēc tam tevī projicēsies. Varbūt, ja toreiz nebūtu bijis Hamlets tāds, kāds tas bija, es nebūtu nospēlējis Saljēri vai Podsekaļņikovu. Vienalga, process notiek, zināšanas par to tu iegūsti, un pēdas loma atstāj.” [1] Interesanti, vai tie jaunie, ģeniālie un lecīgie, kas Artūram Skrastiņam un viņa paaudzes vadošajiem aktieriem jau elpo pakausī, ir gatavi šādām atskārsmēm?

Katrā ziņā grāmata pārliecinoši atklāj aktiera un režisora savstarpējās mijiedarbes nozīmi, to, ka režisors spēj aktierim gan iedot spārnus lidojumam, gan ieslodzīt sava ierobežotā koncepta krātiņā. Un pat vistalantīgākajiem ne vienmēr izdodas izlauzties. Tā ir teātra skarbā un nežēlīgā daba, spēja vai nespēja izturēt sitienus un sāpīgus belzienus, spēja vai nespēja sabalansēt radošās mokas ar radošā gandarījuma mirkļiem, kas te grāmatā pulsē starp rindiņām. Īsts analītiski un emocionāli uzputots mūsdienu teātra romāns.

Pateicoties Līvijas Dūmiņas rūpīgajam izpētes darbam, aptaujājot plašo galvenā varoņa Spogulijā iesaistīto darbības personu viedokli, grāmata ir pārvērtusies par kaut ko vairāk nekā tikai stāstu par vienu ļoti talantīgu un tautā mīlētu aktieri.

Tā ir arī sava veida koncentrēta Dailes teātra jaunāko laiku vēsture ar spilgtiem režisoru uzzīmējumiem, kolēģu – aktieru un citu mākslinieku, kā arī teātra iekšējās atmosfēras raksturojumu.

Tā ir Artūra Skrastiņa un viņa kolēģu iekšējā meistardarbnīca, aizraujoša izrāžu tapšanas arheoloģija, kas atklājas grāmatas lappusēs un ir ārkārtīgi vērtīga ne tikai no šodienas lasītāja, bet arī nākamības viedokļa. Ar visām plaisām un pretrunām starp allaž lieliskajām un grandiozajām iecerēm un visbiežāk ne tik lielisko un nebūt ne grandiozo to realizāciju. Lai gan autores balss nereti pieklust viņas reģistrēto daudzo izteiksmīgo balsu polifonijā, un tā šajā grāmatā pilnīgi noteikti nav valdošā, bet gan virzošā balss, es cienu to kluso pārliecību, ar kādu Līvija bieži piezemē sava varoņa emocionālos uzlidojumus ideālo ieceru augstumos, ar aculiecinieces tiesībām atgādinot, ka procesa galarezultāts – izrāde – tomēr bija citāda.

Šajā monogrāfijā daudz vietas ir atvēlēts būtiskiem aktiera darba metodoloģijas jautājumiem, turklāt par tiem tiek runāts konkrētā un dzīvā, nevis teorētiski samudžinātā valodā. Te atradīsim gan paša Skrastiņa, gan viņa kolēģu praksē tapušus atzinumus par teksta analīzi, aktiera ķermeņa psihofizisko funkcionēšanu lomas iemiesošanas procesā, aktiertehnikas principiem, u. tml. Būtiski izskan Viļa Daudziņa balss, kurš runā par to, ka aktiera psihei un ķermenim ir drošinātāji, kurus pārlieka spriedze un slodze var izsist, tādēļ nepieciešams prefekti pārvaldīt tehniku un visus izteiksmes līdzekļus. Artūram Skrastiņam, kurš gadiem ilgi spēlējis lielas lomas gandrīz nepārtrauktā intensitātē, tas ir ļoti aktuāli. Par to runā gan mākslinieka kolēģi, gan viņš pats, radot lasītājā pārliecību, ka aktiera rīcībā ir līdzekļi pret drošinātāju izsišanu – perfekta tehnika un meistarība, kas viņam tagad praktiski jau ļauj nospēlēt jebko, spēja atjaunot savus garīgos un emocionālos resursus ģimenē, dabā utt.

Skats no DT izrādes "Versaļas kods" (2010, rež. R. Atkočūns) // Foto - Gunārs Janaitis

Jāpiekrīt režisoram Janam Villemam van den Bosam, ka Artūrs ir pasaules līmeņa aktieris un tādēļ mums ir jānovērtē un jāpriecājas par to, ka viņš mums ir. Mēģinot definēt Skrastiņa talanta un personības formulu, Evita Mamaja uzsver, ka viņš ir tipisks Dailes teātra aktieris, kurā gan Eduards Pāvuls, gan Harijs Liepiņš saskatīja sava talanta turpinātāju: “Artūrs apvieno gan Eduarda Pāvula absolūto skatuves organiku, gan Harija Liepiņa absolūto teatralitāti, skatuves bezkaunību, vēlmi patikt.” [2] Jāpiebilst, ka arī citu aktiera kolēģu un līdzgaitnieku, kā viņa pedagogu Pētera Krilova un Ainas Matīsas, režisoru Kārļa Auškāpa, Mihaila Gruzdova, Dž. Dž. Džilindžera, Rolanda Atkočūna, arī Rēzijas Kalniņas, Ģirta Ķestera, Māras Zālītes, Annas Heinrihsones un citu vērojumi un izteikumi, kas liecina par dziļu, ieinteresētu attieksmi, ir būtiski grāmatas varoņa portreta veidošanā.

Līvija Dūmiņa ir paveikusi vērtīgu, neatsveramu darbu, to visu izdomājot, organizējot, radot un realizējot vienotā kompozīcijā.

Jo viss paies: spoži nospēlētas lomas un neveiksmes, prieks par saņemtām balvām  un rūgtums par nesaņemto atzinību, kolēģu atbalsts un labsirdīgi vai indīgi jociņi, kritiķu uzslavas vai nopēlums. Bet paliks šis portrets un Artūra Skrastiņa stiprākais līdzeklis pret drošinātāju izsišanu – skatītāju mīlestība. Jo tas, kas reiz iekritis latviešu skatītāju sirdī, tur paliks uz mūžu.

 

Šeit Kroders.lv sadaļā LASA pieejams grāmatas fragments.

 


[1] Dūmiņa, L. Artūra Skrastiņa Spogulija. Rīga: Zvaigzne ABC, 2020, 123. lpp.
[2] Turpat, 344.lpp.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt