Edīte Tišheizere 21.10.2020

Kodols un perifērija

izrade
Ulja Rihte – Inese Kučinska, Kšištofs Zeliņskis – Viktors Ellers // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Mārai Ķimelei piestāv Ivana Viripajeva luga “Saviļņojums” (Волнение). Te atļaušos pārkāpt pati savu pārliecību, ka izrāde ir pašpietiekama pasaule, par kuru ir vērts domāt un spriest pirmkārt un galvenokārt tai piemītošās koordinātās, nevelkot līdzi savu (vai lugas) pagātni, pieredzi, kontekstus un tamlīdzīgi. Tomēr šoreiz runāt vispirms par Ivana Viripajeva lugu ir ļoti svarīgi, turklāt tieši Māras Ķimeles režijas sakarībās.

Viripajeva lugu ievada divi citāti par mītu kā visīstāko realitāti, un tā ir tēma, kas Māras Ķimeles daiļradē ir ļoti būtiska, tāpat citu dimensiju mierīga klātbūtne ikdienā – atcerēsimies kaut vai Edvarda Olbija “Kas ir Silvija?” no pašiem nesenākajiem šīs strāvas iestudējumiem.

Svarīga ir Viripajeva lugu struktūra, par kuru “Pēterburgas Teātra Žurnāla” redaktore Marina Dmitrevska raksta, ka tā būtībā ir autora domāšanas process, dažādu vienas idejas vai tēmas variantu “norakstīšana” no sevis, un jebkura idejas hipostāze vienlaikus var būt patiesa un maldīga (vai, turpinot Dmitrevskas domu, – oriģināla vai banāla). Reizēm viņš šīs hipostāzes sadala starp dažādām darbības personām – kā lugā “Irānas konference”, citkārt piešķir vienam tēlam, kurš tad it kā pinas pretrunās. Domāju, ka tas padara īpaši nozīmīgu režisora izšķiršanos – kura patiesība būs īstā un vai tāda vispār būs.

Visbeidzot – luga “Saviļņojums” ir tapusi pēc dramaturga tuva drauga Kazimira Liskes, Maskavas teātrī “Praktika” kopā ar viņu strādājuša amerikāņu aktiera dīvainās nāves, izkrītot vai izlecot pa logu. Pieminot draugu, Viripajevs ierakstīja feisbukā, ka tā nav bijusi pašnāvība, bet radošā saspringumā izdarīts mēģinājums… lidot, krist augšup. Šo stāstu, attiecinātu uz galvenās varones Uljas Rihtes mīļāko, Viripajevs ielicis lugā, bet varone vairākkārt runā arī par meiteni, kas krīt augšup.

Māra Ķimele izšķīrusies šo stāstu padarīt redzamu. Lugā eksistē Teicēja balss – paša Viripajeva režisētajā iestudējumā Pēterburgas Lielajā drāmas teātrī tā tikai skanēja, komentējot to, kas notiek, vai piemetot klāt kādas asociācijas.

Liepājas teātra izrādē Teicēja balsi spēlē Rolands Beķeris, starp citu, Liskem visai līdzīgs arī ārēji. Šī, manuprāt, ir ļoti būtiska režisores izšķiršanās, kas galu galā piešķir skaidrību Viripajeva lugas fabulai.

Tā ir ļoti vienkārša: poļu žurnālists Kšistofs Zeliņskis pēc ilgiem pūliņiem Ņujorkā intervē pasaulslavenu poļu izcelsmes rakstnieci Ulju Rihti. Un viņam to nepārtraukti traucē darīt rakstnieces meita, vienlaikus arī viņas juriste Natālija Blūmenšteina un literārais aģents Stīvs Rakūns. Kāpēc viņi to dara? Ja neņemam vērā, ka intervijā tiek skartas holokausta, antisemītisma un savas asins nolieguma tēmas, kuras, gribētos apgalvot, necik daudz nesaviļņo lielākās skatītāju daļas ikdienas apziņu. Kas viņus tā baida? Teicēja klātbūtne man sniedz atbildi uz šo jautājumu: tā ir pirmsnāves intervija, kad vairs nav nekas slēpjams, un no šādas galējas personiskas atklātības baidās Uljas Rihtes juriste un aģents. Kā zināms arbitrs klāt ir arī augstas klases fotogrāfs Maikls.

Natālija Blūmenšteina – Ilze Trukšāne, Ulja Rihte – Inese Kučinska, Maikls – Edgars Ozoliņš, Stīvs Rakūns – Sandis Pēcis // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Māra Ķimele, manuprāt, koncentrējusi savu uzmanību uz trim tēliem, kas ir radītāji, bet reizē arī spējīgi sajust nāvi kā visu lietu mēru. Viena, protams, ir Ulja Rihte, ko spēlē Inese Kučinska, otrs – Teicējs un reizē mirušais mīļākais Rolanda Beķera tēlojumā, trešais – fotogrāfs Maikls Edgara Ozoliņa interpretācijā. Viss būtiskais notiek starp šiem trim, kamēr pārējie – Ilzes Trukšānes Natālija, Sanda Pēča Rakūns un Viktora Ellera Kšistofs Zeliņskis – ir tikai skatītāji, rezonieri vai “siena”, pret kuru atsitas, atlec vai maina virzienu Uljas domas un fantāzijas.

Starp trim, kas pazīst radīšanu kā esības stāvokli, notiek brīžiem visiem dzirdama, palaikam – klusējoša saruna. Par radīšanu, par netveramo un izzūdošo robežu starp patiesību un izdomu, par otro, mākslas vai mīta realitāti, kur viss ir viens un kur tad arī mīt patiesība.

 

Šo sarunu vai drīzāk – kopību – vērot ir fascinējoši. Kā ieklausās sevī, taustot domas pavedienu, palaikam atbildot uz pašas, nevis žurnālista jautājumu Ulja Rihte (brīžiem intonāciju un koncentrētā miera ziņā atgādinot citu Ineses Kučinskas spēlētu ģeniālu sievieti – DNS pirmatklājēju Rozalindu Franklinu izrādē “51. fotogrāfija”), kā sasmaidās ar fotogrāfu Maiklu, aiz koķetajiem vārdiem nododot viņam pavisam citu vēstījumu, kā, saskaroties ar mugurām, saplūst ar mirušo mīļāko, Teicēju vai pašu Nāvi. Kā Rolands Beķeris piesaista skatienu, liek sekot līdzi un minēt, kāpēc tieši šim brīžam svarīga ir asociācija, ko viņš pamet Uljai vai skatītājiem. Teicējs un Ulja vienīgie brīvi dzīvojas scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša iekārtotās telpas daudzajās dimensijās – daudzkāršotas stikla sienas aizved aizvien dziļāk un tālāk prom no konkrētās viesistabas. Ja Teicējs ir zinātājs, tad Edgara Ozoliņa Maikls ir redzētājs – kameras acs neatlaidīgi seko Uljas sejai un žestiem, kamēr viņš pats ir gandrīz ieslīdējis sienā. Un, kad meitai un aģentam kopējiem spēkiem izdodas pārliecināt žurnālistu izdzēst ierakstu un tādējādi nodot Uljas uzticēšanos, tikai Maikla piekrišanai un nodevībai ir nozīme. Viņš piekrīt klusēt, ja Natālija pozēs viņa fotosesijai. Vai nodevība mākslas vārdā ir vai nav nodevība? Šie trīs ir Māras Ķimeles izrādes kodols.

Maikls – Edgars Ozoliņš, Kšištofs Zeliņskis – Viktors Ellers // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Taču tam apkārt ir citi Viripajeva lugas slāņi un tēli, kuri, kā liekas, bijuši režisorei lieki vai neinteresanti. Līdz ar to, teiksim, Natālijas un Rakūna satraukums (starp citu, arī tā iespējams tulkot izrādes nosaukumu), kura cēlonis tā arī paliek mazsvarīgs un īsti nenoskaidrots, izpaužas nepārtrauktā skraidīšanā, defilēšanā, maršēšanā, kas padara neinteresantu aktieru darbu un traucē izrādes koptēlam. Ārpus radīšanas kopības Māra Ķimele atstājusi arī Viktora Ellera spēlēto žurnālistu Kšistofu, kuram līdz ar to atlikušas tikai Viripajeva tēla banālās krāsas – provinciālisms, uzbāzība un nepamatotas ambīcijas, kaut arī aktieris tās iemieso bez uzspēles un raisa līdzjūtību. Nevaru iedomāties, kādai jābūt aktiera pašapziņai un iekšējam spēkam, lai padarītu savu tēlu cienījamu, skraidot rozā uzvalciņā un burzot rokās auduma kulīti ar dāvanai vesto pudeli. Jādomā, ka krievu dramaturga radītā Ņujorka, tāpat kā Polija, ir nevis konkrētas ģeogrāfiskas vietas, bet drīzāk ironiskas metaforas – visu iespēju paradīze pretstatā pasaules kaktam, no kura jācenšas par katru cenu izrauties. Un tomēr – līdzko tiek pieminēta konkrēta nācija, pasmiešanās par to ir gājiens pa ļoti slidenu taciņu.

Starp diviem iestudējuma slāņiem ir plaisa, tie eksistē it kā pilnīgi atšķirīgos izpratnes virzienos. Varbūt iemesls ir ilgais pārtraukums – izrāde praktiski bijusi gatava jau martā.

Iespējams, kaut kas tobrīd saprasts, sajusts, kopīgi atrasts turēja kopā iestudējumu. Varbūt kaut kas ir pārdedzis, atstājot iestudējumā vaļējus galus. Šobrīd “Saviļņojumam” ir vērtīgs kodols, bet tam apkārt – neizmantotas iespējas padarīt tikpat interesantu arī perifēriju.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Gita VGM 26.10.2020

    Tišheizere: "... Ja neņemam vērā, ka intervijā tiek skartas holokausta, antisemītisma un savas asins nolieguma tēmas, kuras, gribētos apgalvot, necik daudz nesaviļņo lielākās skatītāju daļas ikdienas apziņu..." ??? - - - Ja holokausta un antisemītisma tēmas Tišheizeresprāt "necik daudz nesaviļņo lielākās (latviešu) skatītāju daļas apziņu", tad, pirmkārt, jājautā - kāpēc jāiestudē materiāls, kas nesaviļņos mērķauditorijas apziņu??? Un, otrkārt, ko šis apgalvojums vispār izsaka par Tišheizeres pašas un latviešu skatītāja mentalitāti viņas izpratnē? Būtu jau labi, ja Latvijai būtu izdevies izvairīties no holokausta un antisemītisma savā vēstures gājumā. Diemžēl neizdevās. Tāpēc tomēr, ja arī šis temats "nesaviļņo," tad vismaz nevajadzētu to paust tik klaji un ciniski.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt