Māra Bērtaite 03.11.2020

Pārradot Blaumani

verte
Skats no izrādes // Foto – Arita Germova

Latvijas Leļļu teātrī Latvijas Kultūras akadēmijas t.s. leļļu teātra aktierkursu absolvējušais jaunais režisors Rūdolfs Apse iestudējis izrādi “Nāve ēnā”, kas veidota pēc Rūdolfa Blaumaņa noveles ar teju identisku nosaukumu – “Nāves  ēnā” – motīviem.

Režisors iestudējumā saglabājis zināmo Blaumaņa darba sižetu, tomēr noveli būtiski un apzināti īsinājis, paturot tikai galveno sižeta līniju un atsevišķus Blaumaņa teksta fragmentus, no kuriem daži ir precīzi citāti, savukārt citi – brīvi pārveidoti un adaptēti izrādes vajadzībām. Faktiski teksts kalpo tikai kā skelets jeb satvars, kura vidē runāt par daudz šodienīgākiem ledusgabaliem, atšķirtību un palikšanu ēnā kā nāves apsolījumu. Tādējādi izrādē reālistiski noveles teksta lasījumi mijas ar pilnīgi atsvešinātiem, režisora rakstītiem/ adaptētiem komentāriem, iestarpinājumiem un papildinošiem tekstiem.

Izrādes tēlu sistēmu veido gan aktieri, gan objekti, kam ir vairāk nekā tikai rekvizītu vai dekorācijas funkcija. Režisora kursabiedri – aktieri Matīss Millers, Rihards Zelezņevs un Elīna Bojarkina primāri spēlē paši sevi, proti, cilvēkus, kas gatavojas skatītājiem pavēstīt stāstu par zvejniekiem uz atlūzušā ledusgabala. Ik pa laikam viņi uz neilgu laiku sadala lomas nākamā fragmenta izspēlei, līdz ar to tiek iedzīvināts koncepts “visi spēlē visus”. Aktieru lomas mainās, vienubrīd uz skatuves pat ir divi Birkenbaumi vienlaikus. Attiecībā uz dažām lomām gan šis princips nav izturēts pilnībā – acīmredzot tēls konkrētajam aktierim ir piestāvējis tik ļoti, ka neturēšanās pie lomas nav kļuvusi par pašmērķi. Piemēram, Kārlēnu visas izrādes gaitā atveido tikai Elīna Bojarkina, savukārt Zaļgas un abu Daldu tēlus visos nepieciešamajos gadījumos spēlē Matīss Millers.

Uz skatuves atrodas ieslēgti, šņācoši un pelēki mirgojoši televizori, kurus, izrādei sākoties, atnes paši aktieri. Katrs no televizoriem apzīmē kādu no zvejniekiem, kas nokļuvuši nāves ēnā. Izrādes gaitā, zvejniekiem mirstot, televizori tiek izslēgti, savukārt finālā, kad daļu cietušo uzņem garāmbraucošs kuģis, “aizbraucēju” televizori lēnām iegrimst zem skatuves, radot attālināšanās ilūziju.

Būtiska nozīme ir tam, ka aktieri paši ir arī tehniskie skatuves darbinieki, proti, paši uzstāda gaismas, iekārto skatuvi, skatītāju priekšā uzliek sev brīvroku mikrofonus.

Izrādes gaitā aktieri darbojas ar prožektoriem, veido skaņu partitūru, pārvieto dekorāciju elementus, uzsverot, ka viņi ir šīs pašu radītās pasaules noteicēji un ka izrāde pilnībā rodas un notiek tikai ar viņu palīdzību un caur viņu vēlmi, lai tā notiktu.

Izrādes attieksme pret telpu ir nenoteikta. No vienas puses, ir skaidrs, ka nevienā brīdī aktieri necenšas radīt ilūziju, ka darbība notiktu īstā jūrā, uz ledus – tiek radītas vienīgi asociācijas ar novelē aprakstīto vidi, iedzīvināta skatītāju iztēle. No otras puses, darbība arī nenotiek nevienā citā definētā vietā. Var pieņemt, ka norises vieta ir reālā – teātra skatuve kā piemērota platforma vēstījuma atklāšanai.

Skats no izrādes // Foto – Arita Germova

Aktieru kostīmi ir maksimāli neitrāli, ikdienišķi un vienādi, nevienu neizceļot nedz pēc dzimuma, nedz statusa, nedz citiem parametriem. Izpildītāji, kā ierasts leļļu teātrī, ģērbušies viscaur melnā, tostarp apģērbā ar paaugstinātu apkakles daļu, lai nosegtu iespējami daudz kontrastējoši bālās ādas. Savukārt biksēm izvēlēts nevis tradicionālais viendabīgi melnais krāsojums, bet sporta biksēm raksturīgās svītras sānos. Tādējādi saskatāmi centieni nevis sapludināt aktieri ar skatuvi un padarīt to pēc iespējas neredzamu, bet pasvītrot, ka aktieri izrādē pilda nevis mehānisku, bet nozīmi nesošu funkciju kā personības.

Dramaturģiskais materiāls ir papildināts gan ar režisora rakstītiem, gan adaptētiem tekstiem, gan arī aktieru radītu tekstuālo materiālu. No aizgūtajiem tekstiem izdevās atpazīt Latvijas prezidenta Egila Levita 2020. gada Lieldienu uzrunas fragmentu, kas, protams, pielāgots izrādes vajadzībām, veiksmīgi izmantojot oriģinālās runas tematiku pandēmijas apstākļos nonākušajiem iedzīvotājiem. Iestarpinot runā “sēdēšanu uz ledus”, tā iegūst citu jēgu un “ieguļas” izrādes kontekstā vairākos līmeņos – tikpat Blaumaņa sižetā kā apvērstajā vēstījumā par (aktieru? ikviena?) dreifēšanu uz neuzņēmības, mazdūšības vai nolemtības ledus gabala. Vienlaikus gan minētais runas fragments, gan reklāmiskie teksti par zivju diētas pozitīvajiem aspektiem situācijā, kurā pretīgas, jēlas zivis ir vienīgā izdzīvošanas iespēja, vai deklaratīvie, tukšie manifesti par vadlīniju pieņemšanu situācijā, kad nepieciešama praktiska rīcība, konfrontēti ar sižeta traģiku, iegūst kaunpilnu nozīmi.

Patosa pilnā, bezjēdzīgi uzmundrinošā informācija, kas tiek sniegta tiem, kas cīnās par izdzīvošanu, izklausās pēc izsmiekla, parādot, ka reāla palīdzība “no augšas” nav sagaidāma un katram jātiek galā pašu – vai līdzcilvēku – spēkiem.

Izrādes darbība nav precīzi lokalizēta, taču no konteksta, no izmantotajiem rekvizītiem ir skaidrs, ka skatuviskā darbība notiek šodienas Latvijā, tagadnē, pandēmijas apstākļos ar roku dezinficēšanu, sejas aizsargmasku valkāšanu un televizoru-aktieru izvietošanu divu metru distancē. Ievērojot, ka izrādē netiek izmantots psiholoģisks tēlojums, bet gan atsvešinājuma estētika, kurā aktieri gan ik pa brīdim atveido tēlus no noveles, gan arī ir viņi paši, iekārtojot skatuvi un gatavojoties izrādei, darbības vietas precizēšana nav būtiska.

Savā ziņā ir dekonstruēta arī spēles telpa. Tā vietā, lai tradicionāli izrādi ierobežotu tikai skatuves piešķirtajā laukumā, kur turklāt parasti skatītāju acīm ir apslēpti visi tehniskie, teātra maģijas neapdvestie palīglīdzekļi, tiek izmantota viss skatuves dziļums bez jebkāda prospekta aizmugurē, atklājot “dienesta” durvis uz palīgtelpām, kas izrādes laikā tiek arī atvērtas. Tāpat aktieriem ir paredzētas nelielas fiziskas (ne tikai tekstuālas) interakcijas ar skatītājiem, tādējādi pa brīdim tiek pārkāpta rampas līnija. Līdz ar to skatuves telpa tiek nedaudz paplašināta, radot iespaidu, ka uz skatuves notiekošajam ir tieša saistība ar realitāti.

Skats no izrādes // Foto – Arita Germova

Izrādē konstatējama arī lingvistiskā dekonstrukcija. Formas līmenī izrādē notiek vairāki eksperimenti ar valodu un skaņu: netiešie, kad aktieri ar balss palīdzību (ar skaņām, bet bez teksta) atveido kuģa svilpi, kaijas, radot jūras piekrastes noskaņu, vai vētras skaņas, kā arī tiešie, piemēram, kad Elīna Bojarkina Kārlēna sabrukuma ainā daudzkārtīgi skandē “dzert, dzert, dodiet dzert”. Sākumā šie vārdi tiek izrunāti reālistiski, it kā sava varoņa vietā, bet aktrise tūlīt pāriet uz ritmisku, dziedošu skandējumu, pamazām gan kāpinot skaļumu, gan paaugstinot tembru un tādējādi piešķirot situācijai teju neizturamu, sakāpinātu panikas noskaņu, kurai atbilstoši arī novelē šī ir viena no kulminācijas vietām.

Ar teksta deformāciju, sižeta fragmentāciju, aktieru atsvešinājumu un trāpīgajiem iestarpinājumiem panākts tas, ka izrāde nevēsta tikai par nelaimē nokļuvušiem zvejniekiem, bet izmanto šo stāstu kā platformu pavisam citam vēstījumam – par to, kā palikšana ēnā, bailes no rīcības ietekmē cilvēku. Kā jau to priekšā vēsta izrādes nosaukums, autoru ieskatā šāda ēna ir pielīdzināma nāvei – drīzāk tēlainai nekā reālai, un tomēr nāvei – dzīvības prombūtnes stāvoklim.

 

Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes moduļa 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt