Atis Rozentāls 05.11.2020

Viņas pārliecība

Rute Vulfa – Vita Vārpiņa, Rodžers Hardimans – Aldis Siliņš // Foto – Mārcis Baltskars

Britu mūsdienu dramaturģijas ienākšana pēdējā laika Latvijas teātros lielā mērā saistās ar Dankana Makmillana vārdu, taču arī Roberts Aiks ir pazīstams, jo abi dramaturgi kopā radījuši Liepājas teātrī 2014. gadā iestudēto Džordža Orvela romāna “1984” skatuves versiju. Dailes teātrī Makmillanu nu jau divreiz pavisam īsā laikā iestudējis Dmitrijs Petrenko, savukārt Gatis Šmits izvēlējies Roberta Aika lugu “Ārsts”.

Aika luga pārstāv vēl vienu izplatītu tendenci, proti, klasikas tekstu pārrakstīšanu, pielāgojot mūsdienu situācijai. Ne vienmēr tas attaisnojas, bet šoreiz Aiks ir spējis 1912. gadā sarakstītajā Artura Šniclera lugā “Profesors Bernardi” iepludināt tik daudz 21. gadsimta aktuālo problēmu, ka sižets par ebreju ārsta un katoļu mācītāja konflikta sekām iegūst publicistisku asumu. Dailes teātra skatītāji šo piedāvājumu prot novērtēt, biļetes tiek izpārdotas apstākļos, kad uz citām lielās zāles izrādēm ir salīdzinoši daudz brīvu vietu. Un, skatoties izrādi, var ar prieku konstatēt, ka aktieru ansamblis ir aizrāvies un spēlē ar patiesu interesi.

Dramaturga Aika panākuma atslēga ir spējā saskatīt daudzas sabiedrības grupas, kas mūsdienu pasaules sadrumstalotības apstākļos nodarbojas ar savu interešu aizstāvību, nevēloties piekāpties citām. Vēlme apliecināt sava viedokļa pareizību izslēdz iespēju piekrist oponentiem un pārvērš skatījumu uz jebkuru problēmu šauri fokusētu viedokļu sadursmē. Interesanti un zīmīgi, ka Šniclera “Profesoru Bernardi” un Henrika Ibsena “Tautas ienaidnieku” iestudējis izcilais vācu režisors Tomass Ostermeiers un abi iestudējumi joprojām ir Berlīnes teātra Schaubühne repertārā. Līdzību starp abiem sižetiem saskatīt var – tā ir sarežģītas, bet godīgas personības nonākšana opozīcijā sabiedrības vairākumam. Taču mūsdienu situācijas unikalitāte ir tā, ka nav vienota vairākuma, ir savstarpēji konkurējošu viedokļu pārstāvji, kas spēj vienoties tikai tajā, lai novāktu no ceļa to, kas nepatīk nevienam.

Lugā ‘’Ārsts” šādā situācijā nonāk Rute Vulfa – ebreju izcelsmes ārste, savas nozares autoritāte, prestižas klīnikas izveidotāja un vadītāja. Šerpa un par savu pārliecību pilnīgi droša. Paciente, kuru ieved klīnikā, nav tās profilam raksturīga – Vulfas komandas izpētes fokuss ir demences slimnieki, bet te ir gadījums ar jaunai meitenei veiktu nelegālu abortu, kura dēļ jaunietes nāve ir nenovēršama. Konflikts starp Vulfu un tumšādainu katoļu mācītāju, kuru viņa neielaiž palātā, sākotnēji šķiet vienkārši vārdu pārmaiņa, kam nebūs tālāku seku. Taču ir sociālo tīklu laikmets, sabiedrisko domu ir viegli iešūpot, tai neiedziļinoties problēmas būtībā, un domino efekts sagrauj ārstes karjeru, liekot pārvērtēt arī dzīvi kopumā.

Scenogrāfs Rūdolfs Bekičs lakoniski iezīmējis ārējo un iekšējo teritoriju, kurā dzīvo Rute Vulfa – publisko un privāto telpu, kas nekādā veidā nav norobežota un pasargāta. Pirmajā cēlienā publisko telpu reprezentē slimnīca, kuras personāls tā vietā, lai ieņemtu vienotu nostāju, sašķeļas viedokļu daudzveidībā, taču iemesli šādai rīcībai ir dažādi, ieskaitot personiskas intereses un vēlmi pakāpties karjerā uz paklupinātās priekšnieces pleciem. Otrajā cēlienā jau no amata atstādinātā Rute Vulfa piedalās televīzijas diskusijā, kurā uzaicinātajiem dažādu grupu pārstāvjiem pēc idejas būtu jāpārstāv sabiedrība kopumā, taču katrs pārstāv tikai savas ļoti konkrētas intereses. Ja Vulfa savu rīcību pamato ar ārsta ētiku, tad pārējie diskusijas dalībnieki viņas personā saskata tikai to, ko paši vēlas redzēt – ebrejieti, abortu atbalstītāju, baltādaino utt.

Rute Vulfa – Vita Vārpiņa, Čārlija – Artūrs Skrastiņš // Foto – Mārcis Baltskars

Pateicoties veiksmīgai sadarbībai ar aktieru ansambli, Gatis Šmits pierāda, ka Dailes teātra Lielajā zālē var iestudēt arī samērā statiskas, vārdu kaujās balstītas lugas, iestudējumā neiekļaujot nekādus pašmērķīgus vizuālus efektus.

Kostīmu mākslinieces Keitas darbs šo uzsvērto lakonismu tikai pastiprina. Savukārt galvenajā lomā Vita Vārpiņa rada pārliecinošu, gribas teikt – izcilu, niansētu tēlu. Pirms pirmizrādes publicitātes materiālos akcentēts apzināti lietotais profesijas nosaukums vīriešu dzimtē, kas iekļaujas spēlē ar dzimumiem un rasēm, kur vīrieši brīžiem atveido sievietes un otrādi, bet to, ka Ģirta Ķestera mācītājs ir afroamerikānis, mēs nenojaustu, ja tekstā to nepieminētu. Tiesa, kā to recenzijā žurnālā “Ir” jau norādījusi Zane Radzobe, šī spēle tomēr var radīt zināmus pārpratumus, kas attiecas uz Rutes Vulfas partneri – Čārlija ir sieviete, kuru atveido Artūrs Skrastiņš, un skatītāju uztverē tikt pāri tam, ka šeit nav domāts vīrietis transvestīts, ir samērā sarežģīti.

Reflektējot par iestudējumu, kaut kā automātiski gribas nostāties Rutes Vulfas pusē, jo viņa ir viena pret pārspēku. Taču šajā raksturā netrūkst pretrunu. Skatītājam ir jāatbild uz jautājumu, vai šajā situācijā nebūtu bijis labāk piekāpties un ļaut mācītājam ieiet palātā, pat ja taisnība ir ārstei, īpaši tādēļ, ka rezidents tik un tā slimniecei izstāstījis par trokšņa iemeslu un cerība, ka viņa nomirs mierā un klusumā, ir sašķīdusi kā ziepju burbulis. Nenoliedzami – veids, kādā Ģirta Ķestera mācītājs Raiss ierodas slimnīcā un veic sarunas ierakstu, apzināti kliedzot skaļāk nekā konkrētajā situācijā nepieciešams, norāda uz mērķtiecīgu provokāciju. Taču tālākā notikumu attīstība liecina, ka konkrētā incidenta precīzām detaļām vairs nav nozīmes, jo aptuvenā informācija sāk dzīvot savu dzīvi atkarībā no tā, kurš to interpretē. Kopā šīs interpretācijas veido sabiedrisko domu, bet tā – Vulfai liktenīgo kritisko masu.

Slimnīcas personālam šī situācija liek izšķirties, kura pusē nostāties. Ir pietiekami daudz cilvēku, kuri ir gaidījuši jebkuru Vulfas kļūdu un ir gatavi pierādīt, ka tāda ir bijusi, pat ja situācija ir daudznozīmīga. Piemēram, Alda Siliņa Rodžers Hardimans to izmanto, lai ieņemtu nepatīkamās priekšnieces vietu. Neērta Vulfa ir arī Imanta Strada Polam Mērfijam. Daiņa Gaideļa Braiens Siprijans mēģina kolēģi aizstāvēt, taču jau uzreiz ir skaidrs, ka viņa spēki ir par vājiem, savukārt Ginta Grāveļa Maiklam Koplijam, kurš arī aizstāv Vulfu, ir enerģija, bet nav ietekmes. Ērikas Eglijas-Grāveles sabiedrisko attiecību speciāliste Rebeka Robertsa var paust klusu un neformālu solidaritāti, taču neiesaistīsies cīņās, rūpējoties tikai par klīnikas ārējā spožuma saglabāšanu. Savukārt Leldes Dreimanes Rezidents pie pirmās izdevības izmanto iespēju, lai sadzīviski visai arogantajai autoritātei atkostos, izmantojot pašas Vulfas pret jauniņo mediķi izmantotos paņēmienus.

Kopējā diagnoze ir visai tipiska mūsu laikmetam – uzbūvētās institūcijas čaula nomāc tās saturu, un finansējuma nepieciešamība liek pārkāpt vispārpieņemtus principus.

Skats no izrādes // Foto – Mārcis Baltskars

Vēl viena sižeta blakuslīnija, kas ieskanas pirmajā cēlienā, ir divu mediķu konkurence uz brīvo vakanci. Vulfas kā priekšnieces arguments ir izvēlēties spēcīgāko, taču tā ir vēl viena ebreju sieviete, kādu, pēc dažu oponentu domām, šajā klīnikā ir pārāk daudz. Atkal ir runa nevis par to, kā ir labāk no profesionālā viedokļa, bet gan – kā tas izskatīsies publiski. Nevis, ko cilvēks prot, bet kādu sabiedrības grupu viņš pārstāv. Idejas par kvotu sistēmām mūsdienu pasaulē ir ļoti aktuālas tieši mākslā, īpaši kino.

Režisors pirmajā cēlienā uztur trillera cienīgu spriedzi, savukārt otrajā ļaujas ironijai, tāpēc TV šova dalībnieki, kas uzaicināti diskutēt ar Rutu Vulfu, ir veidoti izteiktā parodijas atslēgā, un, spēlējoties ar dzimumiem, dominē dažu spilgtu pazīmju demonstrēšana, kas dažam aktierim izdodas labāk, dažam ārišķīgāk.

No vienas puses, var arī tā, jo ir skaidrs, ka neviens no klātesošajiem nav nācis uzklausīt saplosīšanai pamestās ārstes argumentus. No otras, šāds risinājums atņem Rutes Vulfas principiālajai cīņai krietnu daļu dramatisma. Vitas Vārpiņas varone ir spiesta nopietni atvairīt dažādus pārmetumus un apgāzt pieņēmumus, viņa cīnās, kaut saprot, ka šovs ir būvēts tā, ka uzvarēt diskusijā nav iespējams. Taču brīdī, kad viņa kļūst personiska, viņa atklāj publiskai pieejai informāciju par savu savdabīgo draugu/draudzeni – Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atveidoto Semiju, kas atrodas ļoti sarežģītā dzimumu identitātes definēšanas situācijā, tādējādi zaudējot viņa/viņas uzticību. Ķuzule-Skrastiņa rāda pusaudža sarežģīto cīņu ar sevi, atrodot uzticības personu par sevi krietni vecākā sievietē, bet acīmredzot šīs savdabīgās draudzības noteikumi nav abpusēji stingri definēti un, gribot labu, Rute Vulfa Semiju sāpina.

Semijs – Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Rute Vulfa – Vita Vārpiņa // Foto – Mārcis Baltskars

Izrādē ir vēl viens tēls, kuru varētu veidot arī daudznozīmīgāku, taču režisors izvēlējies versiju, kurā Dārtas Danevičas atveidotā veselības ministre, agrākā Vulfas studente Jemima Flinta jau kopš pirmā brīža ar savu izturēšanos ļauj saprast, ka atbalsts titulētajai ārstei ir tikai vārdos un viņa nodos Vulfu pie pirmās izdevības. Ja skatītājs tiktu kaut daļēji apmānīts, ļaujot vismaz mazliet noticēt ministrei pirmajā cēlienā, aina otrajā cēlienā izskanētu asāk un trāpītu dziļāk. Savukārt Vulfas un viņas partneres attiecību plašākai atklāsmei traucē jau materiālā iekodētais Čārlijas tēla pozicionējums, jo tam pamatā ir komentējoša nozīme, lai arī Artūrs Skrastiņš tēlu veido reizē atturīgi un jūtīgi.

Ģirts Ķesteris mācītāja, bet vēl vairāk mirušās meitenes tēva lomā darbojas, pamatā balstoties aktiertehnikā, bet tēla būtībai pietuvojas faktiski pēdējā divskatā ar Vitas Vārpiņas varoni. Te sarunājas cilvēki, kuru spontāno emociju sadursme izraisījusi daudz lielāku katastrofu, nekā varēja iedomāties. Aina ir būvēta tā, ka notiek šķietams izlīdzinājums, taču pati situācija kopš abu varoņu iepriekšējās tikšanās ir būtiski mainījusies un Rute Vulfa faktiski ir zaudējusi visu. Ir iestājies miers, taču tas ir miers pāri kādas dzīves krāsmatām.  

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt