Valda Čakare 09.11.2020

Biroja tehnikas dēmoniskā vara

Tamāra – Anete Berķe // Foto – Justīne Grinberga

Melanholiskais duelants Ļermontovs

Viesturs Meikšāns Liepājas teātrī iestudējis Ļermontova “Dēmōnu”. Jā, jā, tieši ar garo “ō”. Varbūt atsaucoties uz sengrieķu oriģinālu, varbūt sūtot sveicienu Kirila Serebreņņikova “Dēmonam”, kur īpaša uzmanība pievērsta aliterācijām, bet varbūt vienkārši kaprīzes dēļ. Tā vai citādi, Meikšāna izvēle liek saausīties. Šķiet negaidīti un aizraujoši, ka  21. gadsimtā režisoru uzrunājis krievu romantisma ģēnijs – melnas melanholijas māktais duelants Mihails Ļermontovs, turklāt vēl nevis ar lugu, bet ar poēmu. Suģestējošu un noslēpumainu darbu, kuru par mūžīgo labā un ļaunā cīņu indivīda garīgajā telpā sarakstījis ļoti jauns cilvēks.

Poēma reibina ar Kaukāza kalnu ainavu un Gruzijas dārzu krāšņumu; ar dzīru līksmību un daiļās līgavas Tamāras atvadām no bezrūpīgās jaunības, pirms tēvs viņu izprecina bagātajam Sinodāles kņazam. Līgavainis tuvās tikšanās degsmē aizmirst ievērot senču paražu – noskaitīt lūgšanu ceļmalas kapelā – un iet bojā, tā arī neuzzinot, ka Tamāras skaistums ir apbūris vientuļo drūmo Dēmonu, kurš meiteni vilina kaislīgos sapņu tēlos. Vilina, līdz viņa ļaujas Dēmona skūpstam. “Sniegbaltītē” vai “Apburtajā princesē” skūpsts atmodina dvēseli, nevis uzkurina libido. No Dēmona skūpsta Tamāras miesā ieplūst inde, bet… eņģeļa apsargātā dvēsele Dēmonam paliek nepieejama.

Kaislība ieved kibertelpā

Ļermontovs “Dēmonā” tēlo kaislību, kas paceļ pāri ikdienībai. Viestura Meikšāna izrādes koordinātēs pacelt pāri ikdienībai nozīmē ievietot virtuālajā pasaulē. Māksliniece Monika Pormale, asistējot Paulīnei Kalniņai, visam (vai gandrīz visam), kas ar darbībās personām notiek, piešķir digitālu tulkojumu un liek atbalsoties datora ekrāna projekcijā skatuves dibenplānā.

Starp citu, dzīvo skatuves norišu un datora saspēle ir paņēmiens, kas latviešu teātrim nav svešs jau kopš 1990. gadiem, kad Alvis Hermanis tika uzaicināts Nacionālajā operā iestudēt Jāņa Mediņa “Uguni un nakti”. Par galveno personu izrādē toreiz kļuva dators (tiesa, butaforisks), kura monitorā operators (galvenokārt skatuves strādnieku personā) citu pēc cita izsauca notikumus un tēlus, kas latviešu sabiedrības apziņā ieguvuši arhetipa nozīmi. Tehnoloģiski  neapkaltam cilvēkam tolaik šķita savādi un kaitinoši, ka digitālā ierīce nevis cenšas saprast to, kas tai nav pieejams, bet bezkaislīgi standartizē, shematizē un reducē saskaņā ar programmu.

Šī datortehnikas iezīme nekur nav pazudusi. Tā joprojām ir spēkā arī “Dēmona” uzvedumā. Ļermontova tēli tiek pārvērsti Vikipēdijas skaidrotos “atslēgas” vārdos, piemēram,  “grēks” vai “klosteris” , kas projicējas uz ekrāna līdz ar uzrakstiem “skatīt arī” un “ārējās saites”, pie viena pārklājot arī darbības personu sejas. Citkārt pāri ekrānam aizšaujas uguns liesmu švīka vai centrā savērpjas virpulis, izveidojot melnu caurumu, kas ļauj ielūkoties visuma nebūtībā vai pārvēršas zvaigžņotā debesjumā.

Pasaule izrādes cilvēkiem ir dota mainīgā tīmeklī, kurā var maldīties bezgalīgi un stabilu pieturas punktu tā arī neatrast.

Šī mainība pulsē arī Matīsa Čudara mūzikā, ko atskaņo džeza trio “Auziņš – Čudars – Arutyunyan”. “Viņi ir dēmoni,” TV intervijā saka Egons Dombrovskis. Jā, patiesi – virtuozitātes un aizrautības nozīmē. Dzīva mūzika teātrī vispār ir ekskluzīva manta. Daudzveidīgos ritmos un noskaņās balstītie, gluži kā gaisā nevērīgi pasviesta zirņu sauja birstošie motīvi izrādē dzīvo paši savu dzīvi, radot brīžam nervozu, brīžam brāzmaini uzmācīgu, brīžam monotoni burbuļojošu skaņu rakstu kā kalnu upju straujie ūdeņi.

Tamāra – Anete Berķe // Foto – Justīne Grinberga

Dēmona tehnoloģiskā dimensija un ķermenis kā ota

No izrādes plašā tehnoloģiskā piedāvājuma visefektīgākā ir titulvaroņa iemiesošanās druknā kopēšanas aparātā, kas braukā pa skatuvi, blisinādams sarkanus acu uguņus un vemdams eļļainu kopējamo pulveri. Anetes Berķes Tamāra skolnieces kleitiņā ar baltu apkaklīti nopūš no kopējamās mašīnas putekļus un kopē Ļermontova poēmas tekstu, kas projicējas uz ekrāna. Tamāra ir 21. gadsimta bērns, un nudien nav viegli pateikt, kas viņu valdzina vairāk – no grāmatas lapām iznirušā Egona Dombrovska Dēmona neatvairāmā vīrišķība un zemā dūmakainā balss, kas skan viņas galvā, vai … kopētāja  sarkani spīdošās acis.  

Kopētāja pulveris ir vēl lipīgāks nekā Dēmona kvēlie vārdi. Epizode, kurā Tamāra, ļaujoties Dēmona aicinājumam, izvārtījusies pulvera melnajā krāsā, ar rokām un matiem gluži kā ekstāzē triecas pret ekrāna balto virsmu, atstājot melnas švīkas un plankumus, ir ilga un iespaidīga. Vizuāli tā atgādina “Antropometrijas” – franču mākslinieka Īva Klēna stilīgās 1960. gadu performances, kurās viņš mūzikas pavadībā glezno, kā otu izmantojot cilvēka ķermeni. Skaistas kailas modeles, skanot jutekliskām stīgu ansambļa melodijām, somnambuliski lēnā kustībā notriepj ķermeni ar zilu krāsu un atstāj auguma nospiedumus uz balta audekla.  

Arī Anetes Berķes Tamāra kļūst par dzīvu otu, kas uz baltā ekrāna glezno melnus kalnu siluetus. Kaut kur tālumā ekrāna iešķēlumā vīd arī krāsaini kalni. Tie sabalsojas ar košos nikābos tērptajām dejotāju figūrām, kas pavisam nesen virpuļoja Tamāras nenotikušajās kāzu svinībās, Liepājas Universitātes aktierkursa studentiem Kintijai Stūrei, Agnijai Dreimanei, Madarai Krživecai un Artūram Irbem iztraucējot telpas melnbalto monotoniju. Bet šis mirklis ir pagājis, un nu Tamāra, viscaur netīra, slīgst Dēmona apskāvienos.

Klaunādē ievīstīta grēksūdze

“Materiāls ir kaislīgs,” intervijās nerimst apgalvot Viesturs Meikšāns, bet izrādē kaisle šķiet drīzāk racionāli nekā jutekliski tverta. Vai varbūt laika gars neļauj tai pilnam izpausties un reducē visu jūtu versmi uz šifrējamām zīmēm, daudznozīmīgiem mājieniem un moderno tehnoloģiju demonstrējumiem? Arī Ļermontova drūmo aizrautību izrādes veidotājiem ironijas un popkultūras laikmetā nevedas uzlūkot par tīru mantu, tālab talkā tiek ņemts izraēliešu rakstnieka Dāvida Grosmana (1954) romāns “Bārā ienāk zirgs” – par piecdesmit septiņus gadus veca stand-up jeb stāvizrāžu komiķa Dova Grinšteina traumām un dzīvi, kas sastāv no atmiņām, ākstībām, vulgāriem karātavu jokiem, pārpratumiem un kalambūriem.

Nezinu, vai ideja salaulāt drūmo garu Dēmonu un stand-up komiķi pieder Viesturam Meikšānam vai dramaturgam Evartam Melnalksnim, bet izrādes veidotāju skatupunkta noskaidrošanai tā tik tiešām ir palīdzīga.

Egona Dombrovska Dēmonu ieraugām gan saskaņā ar romantisma mākslas standartiem – kā melnā apmetnī un kapucē tērptu garu ar liesmojošām rokām, gan 21. gadsimta bezstila manierē – kā samta uzvalciņā iespīlētu smīkņājošu, parodējošu un vaibstīgu izklaidētāju. Kritušā eņģeļa grēksūdze ir rūpīgi ievīstīta klaunādē.    

Aktiera spēles ar dažādu laikmetu un stilu tēliem liek domāt, ka izraidītā gara noslēpums un ciešanas varbūt ir tikai triks, kas palīdz salauzt Tamāras pretestību, un Dombrovska Dēmons nav nekas cits kā bezgala pievilcīgs un prasmīgs melis. Gluži kā Didro aprakstītais aktieris, kuram “asaras iztek no smadzenēm” un kurš, reproducējot jūtu ārējās zīmes, spēj pārliecināt skatītāju par to, ka šīs jūtas patiešām pārdzīvo. Lai kā būtu iecerēts viņu attiecību stāsts, Anete Berķe un Egons Dombrovskis ir saskanīgs duets un partnerībā šķiet saprotam viens otru no pusvārda, žesta vai skatiena tāpat kā pirms sešiem gadiem izrādē “1984”.

Dēmons – Egons Dombrovskis // Foto – Justīne Grinberga

Vilki un avis

“Dēmōnu” bija paredzēts laist tautās jau pavasarī, bet saistībā ar pandēmijas diktēto ārkārtas situāciju pirmizrāde tika pārcelta uz rudeni. Pa šo laiku ģimenes apstākļu dēļ nomainījās Tamāras lomas tēlotāja un arī publicitātes materiālos Agneses Jēkabsones vietā parādījās Anete Berķe. Attēls uz programmas grāmatiņas vāka pelna ievērību – Egons Dombrovskis un Anete Berķe abi nofotografēti vienādos T-kreklos, kuriem uz krūtīm, degunus kopā sabāzuši, redzami vilks un jērs. Vilšus nevilšus nāk prātā Meikšāna pirms pieciem gadiem iestudētā personisko drāmu galerija “Portreti. Vilki un avis” Liepājas teātrī, gan toreiz, gan tagad liekot lauzīt galvu – kurš te vilks, kurš – aita.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka attēlā apzināti nojaukta paredzamā zīmju nozīmes loģika. Jērs asociējas ar dabas maigumu un atjaunotni, kristietības kultūrā tas vēstī par nevainību un Jēzus upuri, tālab gribas sagaidīt, ka jēriņš būs balts kā šķīstība, sniegs vai neaprakstīta lapa. Bet jērs ir melns. Melns kā melanholija un nāve, kā pirmatnējs haoss vai bezdibenis, kas apņem un norij. Savukārt vilks – plēsējs, kurš atrodas barības ķēdes virsotnē un kurā projicējas cilvēka ilgas pēc apvienošanās ar dzīvnieka dvēseli vienlaikus ar bailēm, ka tādējādi tiks izārdīts viņa ego, attēlā ir balts kā rītausmas priekšnojauta.

Jēra un vilka krāsu inversiju atkārto arī izrādes epizode, kurā dubļos izvārtījušos Tamāru apskauj Dēmons, notraipot mirdzoši balto T-kreklu ar sava tehnoloģiskā alter ego izvemto melno pulveri. Kā citādi nolasīt šo vēstījumu, ja ne tā, ka ļauties kopētāja alias Dēmona valdzinājumam acīmredzot ir bijis caur un cauri degradējoši, jo dubļi, pat ja tas ir kopējamais pulveris, nav nozīmes ziņā neitrāla zīme. Tamāra pārņēmusi un uzsūkusi sevī Dēmona tumsu, ļaujot viņam atdzimt jaunā skaidrībā.

Iespējams, maldos, bet tā vien liekas, ka režisors skatījumu uz dzimumu lomām smēlies no ekspresionisma, kur sieviete asociējas ar juteklisku miesiskumu un iekāri, bet vīrietis – ar garīgumu.

Dēmons – Egons Dombrovskis, Tamāra – Anete Berķe // Foto – Justīne Grinberga

Pavairots skūpsts

Neņemos apgalvot, ka saprotu, ko vēstī izrāde kā vienots veselums. Pārāk atšķirīgi šķiet virzieni, kuros ved zīmju maršruti. Varbūt stāsts ir par sievietes nespēju pretoties liktenim (Dēmons antīkajā pasaulē nozīmēja likteni tiklab ļaunā, kā labā veidolā)? Varbūt par harmonijas, pilnības neiespējamību šīs zemes dzīvē? Lai vai kā, pēc izrādes beigām no dažādi interpretējamo digitālo un skatuves tēlu gūzmas atmiņa visuzstājīgāk atgriežas pie viena tēla – kopētāja.         

Vispirms jau tāpēc, ka biroja tehnikas antropomorfisms jeb apveltīšana ar cilvēciskām īpašībām pirmajā brīdī liekas tik asprātīgs atradums, ka pat neienāk prātā uzdot jautājumu, kāda tam jēga. Arī tāpēc, ka  kopētāja iesaistīšanās skatuves norisēs pieder pie izrādes dzīvīgākajiem brīžiem. Bet visvairāk, iespējams, tāpēc, ka ne tikai izrādē, bet arī ārpus tās koordinātēm kopētājam piemīt dēmoniska vara unikālo, oriģinālo vienlaikus saglabāt un… iznīcināt, pavairojot neskaitāmos novilkumos. Izrādes finālā Dēmons un Tamāra saplūst ilgā skūpstā, bet skūpsts ir ierakstīts poēmas lappusēs, kuras kopētājs pavairo, tādējādi izšķīdinot mīlētāju kaisli nebeidzamā atkārtojumā, kas atņem tai intensitāti un pirmreizību un padara par ikdienas patēriņa preci. Ko lai dara – tāds laiks.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt