Toms Čevers 25.11.2020

Zemes misija

izrade
Publicitātes foto

Ir labi zināms, ka teicamas izrādes strādā vairākos līmeņos, katram adresātam tajā atrodot ko savu. Tas attiecas arī uz jaunākajai – bērnu un pusaudžu – auditorijai paredzētajiem iestudējumiem, kuros būtu ne tikai jātiecas izklaidēt, izglītot un iedvesmot mazākos, bet arī likt citām acīm paraudzīties uz pasauli sev apkārt tiem, kuri tos pirmos ir atveduši uz teātri vai, kā šoreiz, piesēdinājuši pie datora ekrāna.

Par to vienmēr domāju, skatoties ne gluži pieaugušajiem radītas izrādes, jo tajās arvien sastopamais atbruņojošais naivums un beznosacījuma atvērtība notiekošajam dzīves realitātē parasti netiek uzskatītas par lietderīgām un tādēļ kultivējamām personības īpašībām, ar kurām doties pa visādā ziņā nedrošo pasauli.

Arī skatoties Dirty Deal Teatro piedāvāto režisores Ingas Tropas-Fišeres jaunāko veikumu “Misija: Zeme” attālinātās komunikācijas platformā “Zoom”, bez kuras mūsu ikdiena pēkšņi kļuvusi grūti iedomājama, jau atkal atskārstu, ka bērnības izjūtās atgriezties nav iespējams. Protams, pāršķirstot reiz iemīļotu grāmatu vai atkal redzot reiz mīlētu multiplikācijas filmu, ataust sildošas atmiņas, bet līdz ar tām nostiprinās arī apjausma, cik tās ir bijušas niecīga daļa no dreifējošā aisberga, ko sauc par dzīvi. Bez šaubām, pieaugšana mūs maina, pieredze dod iespēju ieraudzīt daudz vairāk par mums parādīto. Taču tā vienlaikus arī skatam piemēro jau gatavu ietvaru, kas nosaka iztēles un brīvības robežas, kavējot lietas uztvert tādas, kādas tās ir vai arī varētu būt.

Vai izrāde aizrauj sešus līdz divpadsmit gadus vecos skatītājus, kuriem saskaņā ar teātra piebildi tā veidota, būs vien jājautā viņiem pašiem, jo uztveres mehānismi pagalam atšķiras.

Salīdzinājumam jāpiebilst, ka tāpat grūti ir pateikt, kas divgadnieku var piekalt Cocomelon hipnotiskajām melodijām, ko dzied plastmasas cilvēki, vai lēnprātīgā Binga un viņa aušīgo draugu izdarībām… Lai vai kā, izrādē netrūkst spraigas darbības, kas, pārraidīta vairākos ekrānos, daļēji pārklājas, tādējādi stiprinot klātesamības izjūtu. Zinātniskā institūta vadošais pētnieks Jānis un agroloģisko pētījumu speciāliste Elizabete – attiecīgi Jāņa Kroņa un Elizabetes Skrastiņas pašaizliedzīgā izpildījumā – stājas pretim fatāli sagandētajai Zemei, eksistenciālas apņēmības uzlādēti. Tajā valda antrpogonēniski skābie lieti, strauji vēji un tumsa, ko vēl biedējošāku vērš stroboskopiska mirga un negaidīti gaismas zibšņi. Turklāt tas viss gluži pārskatāmā nākotnē – jau nākamajā simtgadē.

Ekrānšāviņš no izrādes "Misija: Zeme" 

Nobriedušāki prāti jau ir lietas kursā par nevienu vien neiepriecinošu mūsu planētas attīstības, precīzāk, degradācijas, scenāriju vai vismaz sazvērestības teoriju. Vienlaikus apzinoties, ka mūsu paaudzei viss vēl izies gludi, bet tālāk jau redzēs, skatuviskajās norisēs instinktīvi gribas meklēt un arī atšķetināt kādu zemtekstu, mulsi savilkt lūpas smaidā par kādu divdomīgāku repliku, kā arī, sadzīviskas klišejas dzirdot, apjēgt, ka neesam taču vieni savā ikdienas skrējienā, bet gan visi tepat vien kuļamies uz priekšu, kā nu prazdami. Tas notiek, izdzirdot pamudinājumu “Domā pozitīvi!”, kad Elizabete par spīti nāves briesmām mierina Jāni par kļūmi aeronavigācijā. Tā arī – “Tu neesi Tu pats, kad esi izsalcis”, kad pavisam skumjā brīdī Jānis sniedz savai pāriniecei gardāko kumosu – batoniņu “Snickers” palmu tauku glazūrā.

Labsirdīgi amizantas ir aktieru ironiskās intonācijas, mudinot uz naiviem centieniem glābt pasauli ar LED spuldzītēm un vairākkārt lietojamiem metāla salmiņiem, kas diezin vai izskaudīs patērniecisko dzīvesziņu – drīzāk jau iekonservēs tos.

Lieki piebilst, ka meklēt cilvēcei jaunu mājvietu kosmiskajā telpā uzticēts abiem brašuļiem, kas sēžas pie sava kuģa vadības pults ar visuma iesācēja rokasgrāmatu padusē. Bet viņu kosmosa kuģis negrib pacelties, Zeme negrib laist to projām. Ne tikai tādēļ, ka cilvēkam ir jābūt atbildīgam par to, ko viņš ir… pārveidojis. Bet arī tādēļ, ka pacietīgā Zeme un mūžam neapdomīgais cilvēks, lai arī kādi būtu viņa nodomi, paliek viens vesels. Jānim ar Elizabeti negaidīti paveicas, rodot mieru Smiļģa dārzā, kas, lielā teātra fantasta kopts, gaida un aicina noklīdušus ceļiniekus. Izrāde atgādina, ka glābiņš ir tepat vien blakus – cilvēka spējā vērst visu par labu, tieši tāpat, kā tas spēja visu izpostīt. Un arī attieksmē, kas ir vienīgais cilvēka gribai pakļautais mainīgais situācijā, kad no viņa nekas vairs nav atkarīgs. Tikai īstajā brīdī par to atcerēties un to izmantot! Tas ir tik vienkārši, cik viegli problēmas var risināt tikai bērni, un tas ir tik sarežģīti, cik grūti nākas pieņemt lēmumus pieaugušajiem.

Arī šajā Dirty Deal Teatro projektā ir visai daudz ko pārdomāt. Sākot jau ar nosaukumu – misija ne tikai kā atbildīgs un kosmiski svarīgs uzdevumus, bet arī kā mērķis. Planēta Zeme jeb viss, kas mums apkārt, kā mūsu rīcības lolots mērķis, vienlaikus apzinoties, ka viss materiālais, cilvēku ieskaitot, tomēr ir galīgs. Jāņa Kroņa varonis šķietami vienaldzīgi, jo pašsaprotami, atklāj, ka ar pēdējā cilvēka izzušanu dzīvība nebeidzas – ar to beidzas tikai cilvēce. Arī šāds atgādinājums mazliet piebremzēt ambīcijas visu iespēju laikmetā ir īsti vietā. To visai spilgti apliecina epizode ar pirmo cilvēku izcelšanos uz Zemes, kad draudīgos un vienlaikus tik trauslos no gaiša papīra izlocītos dinozaurus meteorīts burtiski iemīca zemē. Pēc tam te sāk saimniekot cilvēki leļļu veidolā. Bet, kā zināms, lelle nav tikai maza un neaizsargāta cilvēka prototips, kas māca rūpes un atbildību. Tas ir arī empātijas neskarts mehānisms, kas, acis nemirkšķinot, uz improvizētās Zemes smilšu kastes izmērā aukstasinīgi iznīcina pasauli sev apkārt, it kā pašam būtu jelkādi nopelni tās radīšanā.

Izrāde cita starpā ir piemērs interaktīvai sadarbībai ar jaunāko skatītāju, lai aizraujoši un uzskatāmi papildinātu mācību programmas par dažādākajām tēmām. Tas ir ieguvums, ko noteikti ir vērts turpināt.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt