Ieva Rodiņa 20.03.2013

Dubultmaskas efekts

Recenzija par Latvijas Nacionālā teātra iestudējumu „Sieviete, kura nav uzmanības vērta” Indras Rogas režijā.

Nacionālā teātra jauniestudējums Indras Rogas režijā – Oskara Vailda salonkomēdija „Sieviete, kura nav uzmanības vērta” –, kas tapis teju vienā laikā ar Dailes teātrī Lauras Grozas-Ķiberes iestudēto lugu „Salome”, apliecina Vailda daiļradē veikto cilvēka garīgās pasaules vērtību izpēti kā jaunākajā Latvijas teātrī aktuālu tematiku. Ja simbolisma drāmā „Salome” Vailds kā sabiedrības morāli ētiskās vērtību sistēmas katalizatoru izmantojis bībeliskas alūzijas, tad „Sievietē, kura nav uzmanības vērta” – intelektuāli izsmalcinātu humoru, kas, iespējams, funkcionē vēl precīzāk, jo slēpj sevī ārēji nenojaušamus dziļumus.

Ironiskie paradoksi

Līdzās filozofiski estētiskiem meklējumiem simbolisma virzienā Oskara Vailda daiļradē būtiska nozīme ir arī žanram, ko iespējams vispārināt kā sociālas melodrāmas un pie kura piederīgas tādas lugas kā „Cik svarīgi būt nopietnam” (The Importance of Being Earnest), „Lēdijas Vindermīras vēdeklis” (Lady Windermere’s Fan), „Ideāls vīrs” (An Ideal Husband) un „Sieviete, kura nav uzmanības vērta” (A Woman of no Importance).

Lugas „Sieviete, kura nav uzmanības vērta” teksts ir kā asprātīgu paradoksu virkne, ko veido ne tikai melodramatiski sižeta savirpinājumi (ārēji priekšzīmīga sieviete ārlaulībā dzimušajam dēlam negribot spiesta atklāt, kurš ir viņa patiesais tēvs), bet arī aforistiski dzīves pieredzes atzinumi par sievietes un vīrieša attiecībām. Vienlaikus vaildisku paradoksu veido arī pašas lugas uzbūve – zem salkani romantiskā melodramatiskā apvalka slēpjas ironiska, pat ciniska sabiedriskās dzīves kritika, autoram ne tikai izklaidējot, bet arī izsmejot paša darba auditoriju. Šis „spoguļefekts” šķietami dekoratīvi izklaidējošajā lugā ļauj saskatīt pat ibseniskus konfliktu aizmetņus – pagātnes rēgu klātesamību tagadnē, vecāku grēku nospiedumus bērnu likteņos, sievietes un vīrieša līdztiesības problemātiku stereotipos grimstošajā sabiedrībā, cilvēka individualitātes un sabiedrībā pieņemto normu sadursmi.

Atteikties no sievišķības

Ja lugas intonācija ir izteikti sievišķīga (plaši, estetizēti vārdu plūdumi, sievišķīgi izsmalcinātas intrigas un melodramatiski sižeta pavērsieni, kas lugā tik dažādajām sievietēm ļauj katrai sev raksturīgā manierē gan pievilcīgi piesarkt, gan šarmanti krist ģībonī), tad izrāde pārsteidz ar izteikti skarbo, pat robusto atmosfēru. Darbība no elegantās, izsmalcinātās augstākās sabiedrības salonvides izrādē pārcelta uz... kapsētu. Scenogrāfam Leonardam Laganovskim skatuves telpā šķietami izdevies apvienot divas diametrāli pretējas dimensijas – dziļuma perspektīvu, ko veido skatuves prospekta drūmi kailie koku silueti, un saloniskas detaļas (dekoratīvi paklāji, svečturi un spilveni, kurus varoņi nepiespiesti uzmet uz kapa kopām, tām kļūstot par stilizētiem zviļņiem). Spēcīgo vizuālo metaforu par izrādē tēlotās sabiedrības cilvēciski ētisko un morālo vērtību krīzi (lasīt – nāvi) papildina pārsteidzoši ticama rudenīgu koku lapu imitācija, kas izrādē tiek izmantota dažādās funkcijās – gan kā vidi konkretizējošs elements, gan kā metafora sabiedriskajām intrigām, kas ik pa laikam gluži redzami „uzvirmo” varoņu starpā, gan kā netīras sirdsapziņas simbols (aktieriem pat pārlieku bieži, to ilustrējot, nākas skaistos kostīmus smērēt, vārtoties „satrunējušu” lapu kaudzēs).

Dubultmaskas efekts

Šis estētiski un idejiski precīzais, varētu pat teikt – vaildiskais augstākās sabiedrības kā „mirušas” jeb morāli degradētas vides attēlojums tiek dublēts arī režijā. Izrādes pirmajā cēlienā līdzās reālistiski izspēlētam sižetam laiku pa laikam aktieru kustību partitūrā un mizanscēnās pavīd groteski samāksloti žesti, pozas un grimases – katra darbības aina tiek rezumēta ar varoņu dekoratīvu, teju modes skates cienīgu defilēšanu pa skatuvi un nostāšanos proscēnijā kā stilizētā foto tuvplānā. Izrādes gaitā mehanizēto, lelliski grotesko kustību īpatsvars kļūst dominējošs, un līdzās centrālās darbības attēlojumam skatuves proscēnijā vai vidusdaļā iespējams vērot mulsinoši dekoratīvu perifēro darbību klāstu – Ģirta Liuzinika sera Ponterfakta iemīļota nodarbe ir sieviešu cilāšana un pārnešana no vienām kulisēm līdz otrām, Ingas Misānes-Grasbergas lēdija Statfīlde aizraujas ar galvas apļošanas vingrojumiem, bet Mārtiņa Brūvera lords Ratfords šķiet kā no režisores iepriekšējā sezonā tapušā iestudējuma „Ideāls zaglis” pārņemta ceļojošā trofeja, kas, visticamāk, apkārt valdošā drēgnuma dēļ ieguvusi cinisku ļaunumu (jo žņaudz dzērienu klāt pienesušo kalpotāju). Toties priekšstatu par pieredzējušu plēsēju, kas paslēpusies aiz cienīguma un pieklājīga dežūrsmaida, pārliecinoši izdodas radīt Inārai Sluckai un Līgai Zeļģei.

Tuvojoties izrādes kulminācijai – Egila Melbārža lorda Ilingvorta atmaskošanai un izraidīšanai no augstākajām aprindām –, kļūst skaidrs, ka izsmalcinātais „sabiedrības krējums” patiesībā ir ne vairāk un ne mazāk kā dzīvie miroņi, kuri brīžiem ar spalgu stilizēti vampīrisku vai vilkatisku šņācienu, metaforiski izsakoties, „parāda zobus” jeb atklāj savu patieso, zvērisko dabu. Diemžēl režisores iecerē ironiski groteskās un sabiedrības kā vilku baru atmaskojošās detaļas izrādē rada gluži pretēju efektu, kļūstot par dubultmasku.

Vailda lugā precīzi atmaskota konkrētajam laikmetam (19. gadsimta beigu angļu sabiedrībai) raksturīgā dzīvesrades jeb dzīves teatralizācijas noskaņa – varoņi savstarpējās attiecības modelē pēc nerakstītiem likumiem, kas ironiski, pat ciniski atklājas varoņu pārdomās par to, kā jāizturas, lai „pēc pirmās sezonas viņam elitē būtu nodrošināta neparasti smalkjūtīga cilvēka reputācija”. Eksistence augstākajā sabiedrībā kļūst par nosacītu izdzīvošanas spēli jeb dzīves teātri, kurā katrs no „aktieriem” spēlē pēc noteikta ampluā (nelabojams donžuāns, rūdīts ciniķis, izaicinoša koķete u.tml.) radītu lomu. Tomēr aiz šīs teatralizētās lomas jeb maskas paslēpta cilvēku patiesā būtība, kuru autors lugā atklāj, katram tēlam piešķirdams iespēju izteikties kvēlā monologā. Savam laikam šokējošs un, pētniekuprāt, autora subjektīvo viedokli atspoguļojošs ir misis Albonijas monologs par to, kādam jābūt ideālam vīrietim – izsmejot laulību kā liekuļoti teatralizētu lomu spēli un apšaubot mīlestības kā patiesu, šķīstu jūtu izdzīvošanas iespējamību tajā.

Tikmēr izrādē iespējams runāt pat par teatralizācijas teatralizāciju, aktieriem nosacīti izspēlējot „izrādi izrādē”, respektīvi, aktieri tēlo dzīvus cilvēkus, kuri tēlo vampīriski dzīvnieciskus radījumus, kuri savukārt slēpjas aiz izsmalcinātu, labi audzinātu sabiedrības locekļu maskām. Tādējādi izrādē veiktais „dubultatmaskojums” funkcionē nevis komiski ironiskā gaismā, ļaujot pasmieties par dzīvu cilvēku nedzīvajām maskām jeb lomām, ko tie spēlē sabiedrībā, kļūdami par izsmiekla objektiem (kaut paši to neapzinās), bet mulsinoši liek uzdot jautājumu par izrādes žanru, kas brīžiem, kā rodas iespaids, parodē zinātniskās fantastikas cienīgu trilleri.

Vaildiskas reminescences

Neskatoties uz šauro „rāmi”, ko režisore piemērojusi varoņu interpretācijā, vairākiem aktieriem ar organiski dzīvu tēla izpratni izdodas pāraugt lomas šablonisko zīmējumu. Egils Melbārdis lorda Ilingvorta lomā radījis izteikti vaildisku tēlu, skatuviski iemiesodams cita (nozīmīgākā un pārlaicīgākā) Vailda radītā varoņa Doriana Greja arhetipu kā skaistuma un paštīksmes destruktīvā, cilvēka dvēseli iznīcinošā spēka upuri. Aktiera atveidotais lords Ilingvorts atgādina neatminamu mīklu – no vienas puses, viņš šķiet iemiesojam teju visus iespējamos pārtikuša, inteliģenta, taču morāli degradēta cilvēka netikumus, no otras puses, aktieris precīzi attēlo, kā varoni vada ārēji, paša apziņas nekontrolējami spēki – gluži cilvēciska vēlme atgūt zaudēto pagātni. Turklāt skaidri jūtama arī aktiera pašironiskā attieksme pret tēlu, kas lomas partitūras aforistiski ciniskos domugraudus ļauj izrunāt organiski un vienlaikus ar apzinātu ironisku paštīksmi.

Ar atmiņā paliekošu intelektuālu pašironiju spēlē arī aktrise Maija Doveika vīrišķīgi pašpietiekamās misis Albonijas lomā, atklādama varones rūpīgi slēpto iekšējās pasaules trauslumu, sievišķību un gluži sentimentālās alkas vienkārši būt laimīgai. Sevišķi dzīva, intelektuāli un emocionāli elektrizēta ir Maijas Doveikas un Egila Melbārža saspēle, attēlojot sievietes un vīrieša kā līdzvērtīgu pretspēlētāju sadursmi.

Ilustratīvs atmaskojums

Ditas Lūriņas spēlētā „liktenīgā sieviete” Reičela Arbetnote kā vienīgais (jau pēc autora ieceres) „pareizais” tēls eksistē ārpus tēlotās sabiedrības uzvedības (tātad – arī skatuviski grotesko pašizpausmju) normām. Kostīmu māksliniece Liene Rolšteina varones „pareizību” ilustrējusi ar lakoniskās līnijās radītu, askētiski melnu tērpu, kā ironisku dievbijības akcentu zem caurspīdīgās kakla līnijas paslēpjot kaklā iekarināto krustiņu. Aktrises talanta amplitūda ļauj varones pretrunīgās izjūtas (kaislību un naidu) pret Egila Melbārža skaisto, bet nelietīgo lordu Ilingvortu izspēlēt pat bez teksta palīdzības, tādēļ šķiet mulsinoši vērot horeogrāfes Ingas Raudingas radīto dekoratīvo galveno varoņu „sadejošanos”, kurā abu vēlēšanās iznīcināt, pazemot un tādējādi dominēt vienam pār otru attēlota pārlieku ilustratīvi – dejas laikā aktieriem vienam otru cenšoties pagrūst, paklupināt un nospiest pie zemes.

Kā ilustratīvs varoņu atmaskojums izrādē funkcionē arī regulārā izģērbšanās – sievietes, kad tiek atstātas vienas (respektīvi, bez vīriešu klātbūtnes), it kā sacenšas apakšveļas krāšņumā un auguma graciozitātē; savukārt Ditas Lūriņas misis Arbetnotes neizlēmība un apmulsums, izskaidrojot attiecības ar dēlu un lordu Ilingvortu, ilustrē brīvi plandošs rītatērps, kuru varone pēc „domu sakārtošanas” un lorda Ilingvorta atraidīšanas simboliski atkal nomaina pret dievbijīgo melno kleitu.

Mulsumu rada izrādes fināls, kas, šķiet, tuvinās absurdisma estētikai. Lorda Ilingvorta izstumšana no sabiedrības tiek attēlota, izmantojot stilizētu murgu estētiku, – viņa ilustratīvajiem mēģinājumiem uzmākties visām sievietēm pēc kārtas seko tikpat dekoratīvi kāju spērieni, bet izrādes vīrieši pret lordu Ilingvortu, kurš nespēcīgi guļ uz zemes, raida neskaitāmus šāvienus. Tomēr lordu Ilingvortu sakauj nevis paša nicinātās sabiedrības nosodījums, bet gan liktenīgās sievietes atraidījums. Egila Melbārža un Ditas Lūriņas tēloto varoņu izskaidrošanās notiek, enerģiski vienam uz otru kliedzot, tādējādi nevis iemiesojot tēlu savstarpējās attiecības, bet vienādojot tās ar pārējās sabiedrības neīsto, teatralizēto lomu spēli. Savukārt morālu pretrunu veido abu varoņu intīmā vārtīšanās pa lapām, Ditas Lūriņas Reičelai Arbetnotei runājot tekstu par to, ka pieņemt lorda Ilingvorta bildinājumu viņai neļauj ētiski morāli šķēršļi.

Izrāde pati par sevi rada paradoksu – Vailda tekstu izsmalcinātos mājienos konstruētais teksts disonē ar groteskā tiešumā veidoto varoņu skatuvisko eksistenci, turklāt iebildumus raisa arī vairākas režisores izvēlētās mizanscēnas (nu jau par Nacionālā teātra tradīciju kļuvusī aktieru sēdināšana ar muguru pret skatītāju zāli, liekot iegriezties vai izstiepties tā, lai kaut pusei skatītāju būtu redzama kaut daļa aktiera sejas).

Tomēr kopumā (it īpaši pirmajā cēlienā) aktieriem spilgti komiskā un intelektuāli ironiskā saspēlē izdodas uzburt „vaildisku atmosfēru”, kas apvienojumā ar estētiski pārliecinošo scenogrāfisko skatuves noformējumu rada vizuāli valdzinošu un pašironisku kopainu.

 

*LU HZF Teātra zinātnes MSP 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt