Diāna Auziņa 30.12.2020

Vai mežs ienāks pilsētā?

verte
Skats no izrādes-pastaigas "Mežs" // Foto - Edgars Lazdiņš

Rudens sākumā, šī gada septembrī, Valtera Sīļa režijā sadarbībā ar dramaturģi Lindu Rudeni pirmizrādi piedzīvojušas divas izrādes-pastaigas – “Mežs” un “Pilsēta”. Kamēr “Pilsēta” skatītājus vadā pa pilsētvides džungļiem, “Mežs” ir stundu un 10 minūtes gara pastaiga pa mežu aptuveni 3,5 kilometru garumā, mēģinot atrast ceļu informācijas cīņas laukā, tiešā un pārnestā nozīmē – arī par Latvijai tik raksturīgo meža ainavu.

Tikšanās vieta nav tradicionālajiem samta sēdekļiem piepildītā skatītāju zāle, bet gan Mežaparka galvenā ieeja. Precīzāk – skatītāji, Mežaparkā, netālu no Rīgas Zooloģiskā dārza ieejas, satiekot divus gidus-aktierus, kuru lomās iejutušies Raimonds Celms un Ivars Kļavinskis, nelielā grupā (30 cilvēku sastāvā) dodas iekšā MEŽĀ, klausoties audiogidus – jau nosaukto aktieru ierunātos un iedziedātos tekstus. Aktieri aizved skatītājus prom no aktīvajiem celiņiem, kurus ikdienā izmanto riteņbraucēji, skrituļotāji, skrējēji vai vienkārši pastaigu mīļotāji. Mežā ir reljefs, jākāpj kāpā, rūpīgi jāskatās, lai kājas neaizķertos aiz priežu saknēm. Distance ir fiziski sarežģīta.

Izlasot interviju ar izrādes radošo komandu, top skaidrs, ka ideja par šādu atraktīvu izrādes-pastaigas formātu Latvijas Nacionālā teātra publikai, turklāt tik ierobežotam skatītāju skaitam, režisoram Valteram Sīlim radās tieši pandēmijas ietekmē. Izrādes tapšanas laikā gan dramaturģei un režisoram, gan aktieriem bija tikšanās ar ornitologu un mežkopi Viesturu Ķeri, ar SIA “Rīgas meži” pārstāvi, kā arī tika skatītas AS “Latvijas Valsts meži” veidotās bērniem domātās multiplikācijas filmas. Izrādes radošā komanda cenšas meklēt risinājumu, kā un vai ir iespējams sabalansēt divus pretrunīgus faktus: mežizstrādi kā tautsaimniecības lielo balstu un iztikas avotu un Latvijas vēlmi būt zaļākajai valstij Eiropā un pasaulē.

Rezultātā skatītāji iegūst plašu informācijas bagāžu par dažādu interešu saduri Latvijas mežos, liekot domāt par to, vai abu pušu – dabas daudzveidības aizstāvju un mežizstrādātāju – retorika ir pietiekami godprātīga, nevis demagoģiska. Izrādes tekstā ir daudz skaitļu, dodot iespēju skatītājiem izvērtēt faktus.

Ienākuši meža dziļumā, skatītāji austiņās dzird citādākas balsis – sāk skanēt polemika Raimonda Celma un Ivara Kļavinska starpā, jo abi runātāji ķildojas un izklausās pa īstam iekarsuši. Abus tēlus var pat identificēt kā “labo” un “slikto” policistu, jo katrs argumentēti aizstāv savu viedokli. Lai neaizmirstu, ka esam devušies pastaigā kopā ar aktieriem, norisē ir iekļauti teatrāli elementi. Tā, piemēram, Ivars Kļavinskis kādā brīdī izspēlē lāča etīdi, uzvelkot masku, kas, iespējams, mazākus bērnus var arī sabiedēt, taču Raimonds Celms, neskatoties uz savu stalto augumu, uzkāpis kalnā, iejūtas Sprīdīša tēlā un pūš stabulīti. Apspēlējot meža tematiku, tiek izspēlēti arī fragmenti no Aleksandra Ostrovska lugas “Mežs” un Rūdolfa Blaumaņa lugas “Indrāni”, vizuāli atainojot tēva un dēla konfliktu.

Abi “mežinieki” dramaturģes Lindas Rudenes un režisora Valtera Sīļa vadībā piemin virkni aktuālu tēmu:

·             cik ātri aug koki, un cik daudz tos vajag apkures sezonai?
·             kas notiek ar mežu, kuru nevis nocērt cilvēks, bet nogāž vējš?
·             vai mežus ir jācērt un jāattīra, lai tie paši sevi nenobeigtu?
·             cik ātri iespējams mežu izstrādāt ar mūsdienu tehniku?
·             cik daudziem cilvēkiem mežs ir darba un ienākumu avots?
·             cik daudz mežkopis dara, lai mežs tiktu atjaunots un pieskatīts?
·             nocirsto koku vietā ir jāstāda jauni koki, un mežus nedrīkst piemēslot, jo kādam tās ir arī mājas.

Skats no izrādes-pastaigas "Mežs" // Foto - Edgars Lazdiņš

Izrādes-pastaigas laikā netiek didaktiski uzspiests kāds vienas puses viedoklis. Ir dzirdama aktieru diskusija, kas skatītājus gan pastaigas laikā, gan pēc tās mudina domāt par vairākām vides problēmām un savu iesaisti to risināšanā. Paši aktieri izrādē nerunā vispār – nereflektē par aizsāktajām tēmām, neraisot diskusijas klātienē.

Skatītāji izrādē tiek iesaistīti organiski, kļūstot par daļu no citu (radošās komandas) pieredzes, vienlaikus ikviens var izvēlēties palikt vērotāja lomā.

Svarīgi, ka izrādes-pastaigas gida audiofailu nevar vienkārši ielikt austiņās un iziet ar to citu maršrutu vai izrādīt teātrī, jo mēģinājumu procesā precīzi izrēķināts, cik daudz laika aizņem uzrakstītais un kāds ir pastaigas ritms. Pēc teātra mājaslapā pieejamās informācijas redzams, ka šī izrāde-pastaiga tiek piedāvāta laikapstākļiem labvēlīgos gadalaikos – agrā rudenī un pavasarī, kad, klausoties par mežu, vienlaikus iespējams baudīt smaržas un skaņas un izjust visu to, ko piedāvā daba. Jācer, ka arī nākamā gada pavasarī atsāksies teātra piedāvātās izrādes-pastaigas.

 

Raksta autore - LU HZF Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt