Atis Rozentāls 22.01.2021

Urdošās skaņu ainavas

Skats no ĢIT audio sajūtu izrādes "Jums ir apdegušas ausis" // Foto - Evija Sedola

Globālās pandēmijas lokālo seku sarakstā, kas attiecas uz Latvijas teātriem, ir gan nenoliedzami zaudējumi, gan izejas meklēšanas diktētu darbību rezultātā radušies ieguvumi. Lai arī ne visi mēģinājumi pakļaut virtuālo telpu teātra specifikai ir vainagojušies ar neapstrīdamām veiksmēm, radošais process kopumā var novest pie auglīgiem secinājumiem nākotnē.

Sakustēšanās notikusi arī audiogrāmatu, radiolasījumu un citu audio produktu radīšanas virzienā, cita starpā piedāvājot arī interaktīvu pieredzi teātra trupas KVADRIFRONS izpildījumā un “tīra” skaņas dizaina izrādes paraugu Ģertrūdes ielas teātrī.

Mazliet personiska atkāpe. Piederu paaudzei, kurai ir divējāda audiāla pieredze jau kopš bērnības – radioteātra iestudējumi un skaņuplates ar ierakstiem, teiksim, “Trīs sivēntiņi” gaužām senā ieskaņojumā. Televīzija vēl nebija cauru dienu skatāma, bet radio bija ieslēgts itin bieži, un klausītāji jau no mazām dienām pierada saslēgt dzirdēto ar saviem vizuālajiem priekšstatiem. Un klausītājs jau no bērna kājas pierada, ka ir arī raidlugas un radiolasījumi. Tie nekur nav pazuduši arī mūsdienās, taču tolaik tiem bija ievērojami mazāka konkurence. Tāpat jāatzīst, ka šie divi aplūkojamie audioizrāžu paraugi tomēr ir ļoti tālu no klasiskas raidlugas vai radiolasījuma.

Kā pāršķelt ienaidnieku

“Asiņains piedzīvojums pacietīgām ausīm” – tā KVADRIFRONS definē savu interaktīvo priekšnesumu, ko iespējams klausīties telefonā jebkurā diennakts stundā. “Atceries uzlādēt savu telefonu un sagatavot vīna glāzi vai tējas krūzi. Kvalitatīvākam piedzīvojumam iesakām izrādi klausīties austiņās, taču esi gatavs, ka viss tik un tā izklausīsies kā piecreiz pārrakstīta kasete,” brīdina radošā komanda. Skaniskās vintāžas sajūta ir konceptuāli svarīga, jo iestudējums kopumā ir mērķtiecīgi veidots tādā kā trash manierē – tam nepiemīt skaņas dizaina izsmalcinātība, bet drīzāk gan apzināti radīts zināma amatierisma iespaids – it kā stāstu par divu lauku koru zvērīgo, bet rafinēti maskēto naidu būtu iestudējis to pašu ciemu apvienotais drāmas pulciņš vietējā radio entuziasta Kārļa par studiju pārbūvētajā garāžā. Kārļa Tones skaņu režijā kora dziedājums peld ētera viļņos, ļaujot tikai aptuveni nojaust, kas tie dziedāts. Salīdzinoši skaidri izskan tikai Rolanda dziesma Reiņa Botera izpildījumā – dziesma, kas pēc ieceres ir savējo apbrīnas un svešinieku skaudības vērta.

Visai detalizētu analīzi par KVADRIFRONA iestudējuma idejisko pusi un franču viduslaiku eposa varoņu transformācijām divu latviešu ciemu iedzīvotāju “ādā” portālā Satori.lv jau sniegusi Valda Čakare, tādēļ mazāk pievērsīšos oriģināla sižetam un tēlu sistēmai, kas pārnesti mūsdienu Latvijas vidē, bet pakavēšos pie tā, ko no 21. gadsimta realitātes smeļas izrādes veidotāji un kādus akcentus izvēlas.

Jau pašā divu ciemu pretstatījumā autori ieliek krietnu devu ironijas – ir skaidrs, ka Saulesciemā dzīvo krietni un gaiši ļaudis, par ko liecina garais dažādu pulciņu saraksts kultūras namā. Saulesciema sadzīve gandrīz netiek tēlota, savukārt Dūņuciems iemieso fizisko pasauli ar savu gadatirgu (cūkas ķeršanas epizodi nevajadzētu palaist garām), Rolanda šķirtās sievas izdarībām, pavedinot bijušo lauleni uz ašu seksu, utt. Respektīvi, Saulesciems ir “savējie”, Dūņuciems – “svešie”, turklāt zīmīgi, ka viņu diriģents ir krievs Slaviks. Dūņuciemā notiek noslēpumaini un, visticamāk, sātaniski rituāli. Dūņciemieši ir arī skaudīgi – viņi saprot, ka godīgi nevar uzvarēt koru sacensībā par iespēju tikt uz Dziesmusvētkiem, tādēļ vij intrigas, kas noved pie asiņaina slaktiņa.

Dalība Dziesmusvētkos kā augstākā balva, pēc kuras tiecoties izmantojami jebkādi līdzekļi, protams, ir gados jauno audioizrādes veidotāju ironija par, kā teikt, pastāvošo lietu kārtību. Pati par sevi šī sižeta lokalizācija ir asprātīga, turklāt novesta līdz absurdam brīdī, kad atklājas žūrijas komisijas locekļu vārdi – tie nav vis pazīstami diriģenti, kā tas ir normālā gadījumā, bet ar popmūziku saistītas personas – Olga Rajecka, Aigars Grauba un Guntars Račs.

Audioizrādes forma tiešā veidā apspēlē 21. gadsimta cilvēka ikdienas neizbēgamo sastāvdaļu – zvanot kādai iestādei, mēs nonākam neizbēgamu izvēļu priekšā – nospiest taustiņus “viens”, “divi” vai “trīs”, lai taptu savienoti ar īsto personu, kas atrisinās īsto problēmu.

Ja savienojums pārtrūkst, jāsāk visu stāstīt nākamajam darbiniekam no jauna. Tomēr šāda taka ir samērā īsa. Pēc tāda paša principa veidotā izrāde no klausītāja prasa daudz ilgāku iesaistīšanos notikumos, jo Ances Strazdas balss ik pa brīdim paģēr izvēlēties, kā stāstam turpināties. Tam gan nevajadzētu sagādāt īpaši daudz ciešanu, jo mūsdienu cilvēks taču ir radināts izvēlēties starp vairākiem variantiem gan zināšanu pārbaudes darbos, gan izklaidējošos testos no sērijas “Kāda rasola sastāvdaļa tu esi”.

Teātra trupas KVADRIFRONS interaktīvās lo-fi klausāmizrādes publicitātes attēls

Tieši šo izvēļu regularitāte un sižeta sazarojumi padara katra klausītāja pieredzi unikālu. Piemēram, es kā klausītājs nebiju izvēlējies variantu, kurā it kā drīkstu liegt māksliniekam Ruslanam par logotipa izstrādi saņemt 400 eiro, es nedzirdēju, kas par to ir sakāms dusmīgajai Klāva Melļa balsij, bet tieši šo epizodi Valda Čakare nosauc par vienu no divām izrādes kulminācijām. Tādējādi izvēle ietekmē ne tikai nianses, bet pat būtiskas izrādes sastāvdaļas. Protams, diezgan bieži izvēles ir iluzoras – brīžiem izrādes veidotāji to pat neslēpj, tak reizumis tomēr rada ilūziju, ka paralēli notiek kas pilnīgi cits, kas var beigties arī citādi. Liekas, ka ir vērts izvēlēties maksimāli daudz tādu iespēju, kas dod vēl kādu informāciju, un nelikt, piemēram, Rolandam uzreiz skriet pie pārējiem, bet ļaut viņam piedzīvot vēl kaut ko, pirms sižets aizvirzās tālāk – šādas iespējas izrāde piedāvā ik pa brīdim. Tomēr galu galā, cik izdevies noskaidrot, stāsts aizvirzās pie vienota atrisinājuma, atstājot variācijas iespējas tikai ceļiem, pa kādiem pie finiša nonākt. Teksta autori arī asprātīgi apspēlē tiklab latviešu, kā pasaules literatūrā itin bieži izmantoto paņēmienu literārā tekstā ievīt ēdienu receptes – te ir ēdieni no smadzenēm, savukārt degošās Gundegas miesas smārds autoriem liek dalīties arī šašlika pagatavošanas noslēpumos, kurus var uzzināt, bet var arī neuzzināt. Mums ir iespēja sekot līdzi vienam izvēlētam varonim, taču klausītājs var pievērsties arī pamīšus te Rolandam, te viņa draugam Oskaram, piedalīties gaišo spēku sanākšanā vai lodāt krēslainā tualetē, kur slepeni sačukstas intriganti. Tomēr iespēju izvairīties no episkās fināla kaujas ir maz, ja vien negribat gļēvulīgi nospiest sarkano klausuli brīdī, kad tas tiek piedāvāts. Uzreiz jābrīdina, ka to darīt nozīmē atņemt sev ievērojamu un nozīmīgu izrādes daļu.

Ja esat bijuši ziņkārīgi un drosmīgi, izvēloties piedalīties izšķirošajā kaujā, tad izvēle atkāpties vairs netiek dota, un jautājums ir tikai par veidu, kā nīsto ienaidnieku pāršķelt – vertikāli vai horizontāli, jo tobrīd klausītājs no ērtās un vairākkārt atkārtotās pozīcijas “viņi tevi neredz” kļūst par aktīvu Saulesciema aizstāvi. Autori gan nepieļauj, ka kāds ienaidnieks klausītāju ievainotu vai, nedod Dievs, nogalinātu. Izvēļu daudzveidībā tiek piedāvāts arī ik pa brīdim uzzināt kaujas statistiku.

Iestudējuma anotācijā atgādināts, ka “eposs sastāv gandrīz tikai no kaujas ainām, kas bagātas ar asinīm un iekšējiem orgāniem. Galu galā, tieši šādā veidā īsti bruņinieki risina problēmas – gan personiskās, gan valstiskās, gan ar ticības jautājumiem saistītās.” Patiesi, masu slaktiņš kā literatūras un kultūras sastāvdaļa seko mums ikvienā karam veltītā opusā, vienalga, vai tā būtu kāda dokumentāla liecība, vai galvas ripotu, piemēram, “Gredzenu pavēlniekā”. Taču, ja, piemēram, Arnolds Švarcenegers vai Silvestrs Stalone savās grāvējfilmās vienkārši šķaida anonīmus ienaidniekus, nelieši, ar ko jātiek galā “Rolanda dziesmas” klausītājiem, ir personalizēti un konkrēti.

Patiešām neņemos spriest, cik nopietni autori tekstā ir integrējuši idejas un zemtekstus, taču, kad kauja ir galā, izlobās diezgan sērīga atziņa – kamēr vieni kultūras ļaudis apkaro citus, beigās nav vairs atlicis neviena, kas prastu noturēt meldiņu. Un kā lai te neatceras ķīviņus par to, vai naudu labāk dot pētniekiem vai muzikantiem, ko TV ekrānā pirms dažiem mēnešiem publiski atskaņoja, piemēram, “Rolanda dziesmā” iesaistītais Guntars Račs.

Ironija, pat sarkasms par klišejām un aizspriedumiem, ikdienas banalitāti un principiem, kas sakņojas sen aizmirstos iemeslos, ir “Rolanda dziesmas” saturiskā vērtība. Izpildījums ir spirgti huligānisks un, kā jau minēts, apzināti nedaudz “šķībs”. Ir jautri.

Teātra trupas KVADRIFRONS interaktīvās lo-fi klausāmizrādes publicitātes attēls

Labā auss, kreisā auss

“Iesakām izrādi klausīties vakarā, atrodot klusu, mierīgu vietu, kas nav spilgti apgaismota. Lai pilnvērtīgi izbaudītu mākslinieku radīto skaņu pasauli, jāizmanto audio austiņas (svarīgi austiņas ielikt pareizi – uz katras austiņas norādīts “labā” un “kreisā”)! Izslēdziet savu mobilo telefonu, ērti iekārtojieties, aizveriet acis un ļaujieties audio ceļojumam,” vēsta Gertrūdes ielas teātra audio sajūtu izrādes “Jums ir apdegušas ausis” anotācija. Turpat varam uzzināt dažus tehniskus smalkumus, piemēram, kas ir ASMR (Autonomous sensory meridian response) efekts un kas – binaurālā skaņa. Par to, ka radošā komanda rūpējas, lai skaņa, kas domāta labajai (un attiecīgi kreisajai) ausij, precīzi tur arī nonāktu, liecina pārbaude izrādes sākumā.

Bez izrādes režisores Lienas Šmukstes tajā piedalās arī Ieva Džindža, Jana Ļisova un Andis Strods, bet šinī gadījumā būtisks ir arī skaņu vīru Normunda Baloža un Gustava Locika veikums, jo tieši no skaņas dizaina kvalitātes ir atkarīgs izrādes koptēls. Anete Konste nav dramaturģe klasiskā izpratnē, jo izrādē nav dialogu, taču viņa ir radījusi sižeta mugurkaulu, kas vēlāk apaudzēts ar skaņām.

Ļaujoties asociatīvajai plūsmai, klausītājs tomēr tiek vadīts pa diezgan iezīmētām takām, ierāmējot norisi tādā kā ekskursijas formātā, ko saprotam no atsevišķām frāzēm. Tomēr pamatā darbs ir jāveic katram klausītājam pašam – tas ir viņa iztēles arsenāls, no kura atkarīgs acu priekšā uzburtās ainas krāšņums.

Liena Šmukste ar šo iestudējumu apstiprina, ka viņas uzsāktais ceļš sajūtu teātra virzienā nav īslaicīga kaprīze un iestudējumā “Grāmata Zīme” sāktās iestrādes tiek attīstītas. Tiesa, šādā žanrā ir samērā pagrūti nemitīgi attīstīties, tam tomēr ir robežas tādā nozīmē, ka variācijas iespējas ir sižeta un skaņas avotu izvēles virzienā, taču pats par sevi princips nav bezgalīgi variējams. Interesanta ir doma, ka šādas izrādes var būt ar terapeitisku efektu, bet tam vajadzētu medicīnisku apstiprinājumu. Turklāt, pasakot to skaļi, mēs riskējam no mākslas fakta aiziet citās jomās, kas pietuvinātu šādus iestudējumus relaksējošo skaņu ierakstiem, ko var iegādāties veikalos un lejupielādēt internetā, taču par tiem taču mēs nedomājam mūzikas vai mākslas darbu kategorijās.

Skats no ĢIT audio sajūtu izrādes "Jums ir apdegušas ausis" (rež. Liena Šmukste) // Foto - Evija Sedola

Audio izrāžu iespējas noteikti vēl ne tuvu nav izsmeltas. Šeit aplūkotie piemēri liecina, ka tās var kļūt par zināmu mierinājumu teātra apmeklētājam, kam pašlaik liegta iespēja fiziski sēdēt skatītāju zālē. Katrā ziņā šo iespēju ir vērts izmantot tieši tagad, jo vēlāk, kad aizliegumu slūžas atvērsies, lielākā publikas daļa pievērsīsies klātienes izrāžu un koncertu baudīšanai. Ziemas krēslas stundai audionodarbes ar amizējošu vai nomierinošu iedarbību ir īstā izvēle.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt