Valda Čakare 28.01.2021

Patvēruma meklētāji un viņu atradumi

Kauls no teātra kaula

Kopš pandēmija teātrim aizcirtusi dziesmu, dažs labs no “dvēseļu inženieriem” rod patvērumu citās nozarēs. Iespējams, sērgas, bet tikpat iespējams – sakritības pēc 2020. gadā ar nelielu intervālu klajā nākuši divi prozas teksti, kuru autori ir kauls no teātra kaula un kuriem tālab šķiet piederīgi tikt aplūkotiem teātra zīmē – Ērika Vilsona “Me & Mo” un Andra Kalnozola “Kalendārs mani sauc”.   

Par teātri latviešu valodā ir rakstīts daudz, sākot jau ar 19. gadsimtā tapušajām Ādolfa Alunāna atmiņām un Esenberģu Jāņa “zufliera” karjeras laikā gūtajiem iespaidiem, kuri iemūžināti “noveletēs iz teātra dzīves”. 20. gadsimts nāk ar bagātīgu aktieru un režisoru portretu klāstu, ko visvairāk kuplinājusi Lilija Dzene, un literārām interpretācijām, kuru vidū izceļas Marģera Zariņa pārgalvīgais Dailes teātra redzējums “Kapelmeistara Kociņa kalendārā” un “Trauksmainajos trīsdesmit trīs”. Arī 21. gadsimtā teātris turpina būt par iecienītu apceres objektu. Pat plaši pieprasītā triviālās literatūras mehānismu pārzinātāja Karīna Račko savos erotiskajos ekskursos atrod vietu teātrim. Sabiedrības dāmas romānā “Samaitātā” saldkaislē burtiski ļimst, kad viņu dzīvēm cauri uz motocikla traucas ādas jakā tērptais spēka un ekstāzes aktieris Rainers Millers.

Konteksts tātad ir plašs, un, atgriežoties pie Ērika Vilsona un Andra Kalnozola, varētu likties, ka viņu pienesumu teātrim veltītai un no teātra nākušai literatūrai būtu loģiski apcerēt, vispirms lūkojot pēc savstarpēji radniecīgiem aspektiem.

Šis tas kopīgs  

Abiem tik tiešām ir šis tas kopīgs. Abi ir aktieri. Ēriks Vilsons – no Latvijas Valsts konservatorijas Drāmas (Nacionālā) teātra aktieru kursa 1982. gada absolventiem, vēlāk Liepājas Universitātē ieguvis maģistra grādu rakstniecības studijās; Andris Kalnozols 2005. gadā beidza Latvijas Kultūras akadēmijas leļļu aktieru kursu un vēlāk arī maģistrantūru teātra režijā.

Abi jau ir paspējuši iemēģināt roku lugu rakstīšanā. Abiem teātris ir gan darbs, gan iedvesmas avots. Abiem šis ir pirmais romāns. Nu, vismaz publicētais, jo par to, kas glabājas atvilktnēs, vēsture pagaidām klusē. Abas grāmatas iesietas papīra vākos un rakstītas dienasgrāmatas formā. Abās darbība risinās pilsētā, kura tiek saukta par savējo, neminot tās vārdu. Ērikam Vilsonam tā ir Liepāja (jūra!), Andrim Kalnozolam – Talsi (pakalni!). Abās grāmatās sastopams mācītājs, kurš veic tādu kā vietējās kopienas psihoterapeita funkciju. No līdzības viedokļa tas tā kā būtu viss. Tomēr nē, ir vēl ceptas reņģes, par kurām Kalnozols raksta ar mīlestību, lietojot deminutīvu – “reņģītes”, bet Vilsons tikai piemin ar tādu kā vieglu šķebīgumu.

Kopīgais, kā redzams, ir, tajā pašā laikā abi romāna žanra debitanti nav nekādi Siāmas dvīņi, bet spilgtas individualitātes, kuras pieder katra savai paaudzei un – jā, arī laikmetam, tālab ir vērts katru atsevišķi novietot zem palielināmā stikla, lai ieraudzītu tuvplānā.

Piejūras teātra klimats

Ērika Vilsona romāns lasītājam liek ienirt 20. gadsimta 80. gadu nogales un 90. gadu teātra vidē. Atzīšos, ka darīju tieši to, par ko grāmatas ievadā brīdina autors. Sāku meklēt prototipus. Tā kā romānā aprakstītajā periodā bieži mēdzu būt Liepājas teātrī, centos sazīmēt, kurš ir kurš, un, protams, vīlos. Pavīdēja kaut kas no Oļģerta Krodera, kaut kas no Indras Briķes, kaut kas no – nezinu, kā. Neko darīt – pati vainīga.

Lasīšanas prieks tomēr atradās brīdī, kad izdevās atslābt un “pieslēgties” romāna realitātei bez urdošās vēlmes atrast aprakstītajiem cilvēkiem un situācijām atbilstošus līdziniekus “īstajā” dzīvē.

Tad arī atklājās grāmatas galvenais pievilcības avots, ko veido teātra un pie-teātra vides aizrautīgs tēlojums. Ieskats izrādes iestudēšanas un lomas tapšanas smalkumos te mijas ar detalizētiem bohēmas uzzīmējumiem, ko izdaiļo bagātīgs teātra profesionālā žargona lietojums.

Krāsainu iespaidu un trāpīgu vērojumu irdeno matēriju kopā satur stāsts par jūras viļņos pēc paša gribas dzīvi beigušā talantīgā un homoseksuālā aktiera Aivja Lehāra (vai operešu komponista vārds norāda uz kādu papildu nozīmi?) mūža pēdējām divām nedēļām. Proti, par laiku īsi pirms Jāņiem, kad jūra, svelme un saulgriežu tuvums kādreizējam teātra premjeram liek īpaši asi sajust to, ka vitalitātes rezerves ir izsmeltas un dzīve zaudējusi jēgu. 

Brīžiem Ērikam Vilsonam tīk izgaršot situāciju visos sīkumos un lasītājs jūtas tāds kā sabremzēts, kaut plaši izvērstais pirmizrādes ballītes apraksts, piemēram, ar apkaltušu uzkodu, sasilušas vodkas un pilsētas funkcionāru obligātas “aplidošanas” detalizēto tēlojumu rada autentisku “tā tik tiešām varētu būt” sajūtu. Citkārt autors ar raušanu rauj lasītāju cauri faktu un notikumu gūzmai, neļaujot iedziļināties, kas un kāpēc notiek. Kurš pie kura durvīm klaudzina, kurš ceļ vai neceļ telefonu. Potenciālo “klaudzinātāju” un zvanītāju kompānija ir īsti raiba – harismātiskais Aivis un no teātra uz kurjerpasta biznesu “emigrējušais” Jurčiks, dažāda talanta mēroga režisori – Vecais, Teodors, Aleksejs, dzīves notramdītā ģeniālā aktrise Veronika un viedā izrāžu vadītāja Regīna, bez kuras nevienam mats no galvas nevar nokrist. Un kur tad vēl Jurčika uzticamais sabiedrotais – zelta retrīvers Lūkass apčurātas polārlapsas krāsā un Aivja rudais runcis Kastrāts. Daža laba romāna lappuse veltīta teātra repertuāram un aktieru iekārotām lomām – ja ne Čehova “Kaijā” vai Ostrovska “Līgavā bez pūra”, tad kaut vai Tomasa komēdijā “Krustmāte no Brazīlijas”. Bet teātra un aktieru ambīciju augstāko punktu iezīmē nebeidzama gatavošanās iestudēt Ojāra Vācieša konģeniāli pārtulkoto Bulgakova romānu “Meistars un Margarita”.

Pat ja visām teātra pasaules peripetijām nav tik viegli izsekot, noskaņu jeb, lietojot gada nevārdu, “vaibu” Ērikam Vilsonam izdodas uzburt ar visām skaņām, bildēm, smaržām un garšām.

Dienišķās iztikšanas rūpes, jūras sāļais ūdens, pludmales smiltis un alkohols jeb, īsāk sakot, dzīve romānā ļoti atgādina teātri, un teātris ar balzāma pudeles atstātajiem “olimpiskajiem” apļiem uz grimgaldiņa tikpat ļoti atgādina dzīvi, kurā visi krustu šķērsu cits citu mīl, krāpj, pieviļ, nodod un galu galā cits citam piedod.         

Grāmatas struktūra rādās būt visai sarežģīta. Tā restaurē autora laika izjūtu, kurā daža diena šķiet velkamies bezgalīgi (piemēram, ceturtdiena, 13. jūnijs, 10.53 un nākamais ieraksts seko tās pašas dienas pēcpusdienā 17.02), savukārt citām tiek aši pārlēkts pāri vai arī lente tiek attīta atpakaļ, lai atgrieztos notikumos, kuri risinājušies pirms vairākām dienām. Pieraksti ne tikai nav viscaur hronoloģiski secīgi, bet arī “pārklājas” ar konkrētu darbības personu portretiem (“Teodors”, “Aleksejs”) vai dubultportretiem (“Veronika un Teodors”, “Veronika un Jurčiks”) un attiecību vēstures skicēm. Sazarotā un ne tik viegli pārskatāmā uzbūve liekas atbalsojam autora domas klejojumus, kuri reizēm buksē vai traucas uz priekšu vēja ātrumā, reizēm mēdz nomaldīties sānu maršrutos.

Viss 254 lappusēs iespiestais dienasgrāmatas formātā strukturētais teksts ir puslīdz simetriski sadalīts divās lielās daļās, kuru nosaukumi, kopā salikti, veido arī visas grāmatas nosaukumu “Me & Mo”. Ko tas nozīmē, varam uzzināt vien tad, ja esam tikuši līdz romāna pēdējam teikumam, kurš paskaidro nosaukumu un līdz ar to arī struktūru. “Memento mori или моментально в море!” (“Atceries nāvi jeb momentā jūrā!”). Tas ir citāts no krievu kino komēdiju meistara Leonīda Gaidaja 1966. gadā tapušās kulta filmas “Kaukāza gūstekne”, kas padomju režīmā augušajiem pazīstama tik labi, ka bija nonākusi teju vai folkloras statusā.

Romāna pirmā daļa “Me” tik tiešām ir saistīta ar atcerēšanos. Fragmentēti teātra un ikdienas pieredzes uzplaiksnījumi savijas brīžam grodā, brīžam ne tik grodā pinumā, savukārt otrajā daļā “Mo” šis pinums dzīparu pa dzīparam tiek atpiņķēts, ļaujot ieraudzīt dzīves veltīgumu, no kura izeja rodama vien nāvē.

Uzraksts “Me & Mo” uz grāmatas vāka neizskatās kārdinoši. Atgādina kādas firmas nosaukumu. Tomēr tāpat kā pašai grāmatai arī nosaukumam par spīti tajā iekodētajai ironijai un asprātībai piemīt kas nostalģisks. “Me & Mo” ir sava veida atmiņu grāmata, kurā notverti mirkļi, iespaidi, emocijas un pārdomas, ko caurvij postmodernā laikmeta absurda un bezjēdzības sajūta. Bet tai piemīt pieredzes vērtība. Pieredzes, kura atgādina par to, kas reiz bijis, tāpat kā Gaidaja filma.  

Ērika Vilsona romānu izdevis apgāds “Dienas Grāmata”.

Mazpilsētas Kalendārs

Savukārt Andra Kalnozola romānu izdevis apgāds “Orbīta”. Un pats Kalnozols ir pilntiesīgs reprezentants nākamā – postnormālā (vai kā nu vēl tas tiek dēvēts) laikmeta paaudzei. Bet – par visu pēc kārtas.

Atšķirībā no Ērika Vilsona romāna, kas rakstīts trešajā personā – no situāciju un notikumu liecinieka skatupunkta – un kurā dienasgrāmatas formai ir galvenokārt tekstu disciplinējoša un struktūru uzturoša loma, Andra Kalnozola romāns rakstīts pirmajā personā, un dienasgrāmata kalpo ne kā notikumu, bet primāri kā ļoti personisku domu un jūtu glabātāja.

Dienasgrāmatas autors ir Oskars – jauns vīrietis “ar īpašām vajadzībām”. Nevienam virsū neskrien, bet savu psihes īpatnību dēļ joprojām ir apgādājamā statusā par spīti raženam augumam un fiziskam spēkam. Dzīvo kopā ar astoņdesmitgadīgo māti un katru dienu ar pulksteņa precizitāti pieraksta to, kas galvā un sirdī.

Romāna nosaukumam “Kalendārs mani sauc” ir vismaz divas nozīmes. Pirmkārt, Oskaru pilsētas iedzīvotāji sauc par Kalendāru, jo viņš no galvas zina, kuram vārdam katrā konkrētā datumā ir vārda diena. Otrkārt, kalendārs sauc Oskaru, liekot “sevi” iemācīties no galvas, kā arī ik dienas izdarīt ierakstus dienasgrāmatā. Reizēm tie ir pārspriedumi par attiecīgā datuma vārdu un tā potenciālo īpašnieku, reizēm personiski pieredzēts un pārdzīvots notikums vai viedoklis par sastaptu cilvēku.   

Mazpilsēta Kalnozola romānā ir kā pasaules mikromodelis, un cilvēki tajā atgādina ledus vižņus uz ūdens virsmas – tie klīst, mirkļiem sablīvējas, tad pārgrupējas, izkaisās un atkal dodas citā virzienā. Bet tas nenozīmē, ka kustībai nav nekādu orientieru. Ir, tikai katrā brīdī citi. Oskara dienasgrāmatā tie noformulēti kā vārdi pārdomām. Katras nedēļas sākumā ierakstīts vārds, par kuru domāt septiņu dienu garumā. “Svarīgi”, “mamma”, “grāmata”, “tagad”, “draugs”, “kārtība” – un tā piecdesmit divas nedēļas. Pašās beigās ir “nāve”, “ticība” un “cerība”. “Mīlestības” nav. Proti, nav paša vārda, bet varbūt arī nevajag, jo mīlestība – pret dzīvi un cilvēkiem – romānā ir klātesoša viscaur.

Dienasgrāmatas teksts šķiet uzrakstīts ļoti elementārā veidā – lielākoties ar vienkāršiem paplašinātiem un nepaplašinātiem teikumiem. Salikti sakārtoti un pakārtoti teikumi gan arī ir atrodami diezgan lielā skaitā, bet bez komplicētām sintaktiskām “vinjetēm”. Oskara izteiksmes stils atgādina vieglo valodu, kas domāta noteiktai mērķauditorijai, kurai grūtības uztvert sarežģītus signālus – cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem, tiem, kam latviešu valoda nav dzimtā, veciem ļaudīm un pusaudžiem: “Ir cilvēki, kas neēd tik daudz. Viņus sauc par nabagiem vai par diētu. Un vieni ģērbjas slikti un mēdz smirdēt, bet otri ģērbjas ļoti skaisti un izskatās priecīgi un labi.” (80. lpp.) 

Vai arī. Oskara dienasgrāmatas 15. jūnija ierakstā pēdējie teikumi vēstī: “Man tieši liekas, ka jāaiziet pie mammas. Viņa jau būs augšā”, bet 16. jūnijā atrodams tikai viens teikums: “Viņa ir augšā.” (301. lpp.)

Izteiksmes lakoniskums un viedais naivisms uz šodienai raksturīgās vispārējas pļāpības un dekoratīvas tukšvārdības fona šķiet īpaši pievilcīgs. Var tikai pievienoties Kārļa Vērdiņa viedoklim (Satori.lv, 26.01), ka Oskara runas veids ir lipīgs – tik pašsaprotams un iedarbīgs, ka pēc romāna izlasīšanas tā vien velk to atdarināt. 

Romāns ne tikai ievelk lasītāju sevī ar pirmo lappusi, bet arī trāpa 21. gadsimta pasaules izjūtas desmitniekā.

Gan ar to, ka centrā ir normalitātes jēdzienam nepakļaujams psihiski savdabīgs indivīds, gan ar šķietami atviegloto vēstījuma veidu, gan ar pagātnes drupām pieblīvēto realitāti. Oskara rīcības telpa ir pamesta tukša slimnīca, pamesta izdemolēta fabrika, pamests pussabrucis skaitļošanas cehs. Izārdīta pasaule – haoss, kuru Oskars pa savam cenšas sakārtot. Ar zupas virtuvi trūcīgajiem, ar krāpnieku atmaskošanas un vecu cilvēku glābšanas projektu, ar izrādes iestudēšanu, ar sapņiem par meiteni, kura ir visskaistākā pasaulē un kuras vārdu labāk nezināt. Ar draudzības pieskatīšanu, jo draudzība ir jāpieskata. Oskara draugi – vecais komunists, saukts par Ļeņinu; Kalle ar koka kāju un poniju; kurlā kabaču audzētāja Janīna; krāpnieku apdraudētā dzērāja Birutiņa; ar vēzi slimais zinātnieks Otto un citi dīvaiņi – tāpat kā Oskars pats ir “novirze no normas”. Un nevar nemaz tik droši pateikt, vai šie cilvēki un viņu saieti ir realitāte vai Oskara iztēles auglis. Tik viegli un šķietami bez piepūles Andris Kalnozols realitātei liek notikt saskaņā ar sapņa loģiku. Bet varbūt ir tieši otrādi – sapnim tiek piešķirta realitātes loģika?

Oskars nav statisks, nemainīgs tēls. Dienasgrāmatas ieraksti liecina, ka laika gaitā viņa esības telpa paplašinās. Gan ģeogrāfiskā izpratnē no maršruta “Lauktehnika – katlumāja” līdz visai pilsētai, no kuras Oskars beigu beigās dodas projām gluži kā Šekspīra Prospers no savas salas, gan cilvēcisko kontaktu ziņā, jo to personu loks, ar ko viņš sarunājas (sākotnēji tikai ar māti un mācītāju) pakāpeniski vēršas plašumā līdz pat telefonā saklausītām tālām balsīm, iespējams, no citām galaktikām.

Jāatzīmē, ka Andra Kalnozola romāns nav izolēta parādība, tas pieslēdzas literārajai tradīcijai, ko lietpratīgi aprakstījis Arnis Koroševskis (Delfi.lv, 19.01). Tik tiešām, asociācijas nāk prātā visdažādākās – sākot ar Džeimsa Džoisa uzdrīkstēšanos “ievietot” lasītāju Leopolda Blūma galvā un beidzot ar latviešu klasiķu “tulkojumiem” vieglajā vai emodži valodā. Bet tas, šķiet, nav būtiskākais, ko par šo romānu var pateikt.

Poļu teātra lielmeistars Ježijs Grotovskis savulaik cēloni nepatiesībai aktiera klātbūtnē saskatīja plaisā starp domāšanu un darīšanu. Vispirms prāts dod komandu, pēc tam ķermenis to izpilda saskaņā ar kultūras nosacītajām ierastajām sociālās uzvedības formām. Prāts liek izvēlēties zināmus un iepriekš paredzamus ceļus, bet aktierim jābūt spontānam un viņa klātbūtnei tādai, kur domāšana jau ir darīšana. Ja šo prasību var attiecināt uz literāru tekstu, tad Andra Kalnozola (lasi – Oskara) izpausmes veidā plaisas starp domāšanu un darīšanu nav, viņš ir tik spontāns, tiešs un brīvs no standarta risinājumiem, cik vien brīvs cilvēks var būt. Oskars neslimo, jo ir slims, viņš mācās, lai nezinātu, un iestudē skumju izrādi, lai būtu jautri. 

Un vēl. Romānā un Oskara pasaules izjūtā ir kas valdzinoši vecmodīgs. Vai varbūt pārlaicīgs. Ne velti Oskara domu un dzīves ceļa biedri ir bērni un veci cilvēki, jo viņi ir vistuvāk tai citai pasaulei, no kuras mēs visi nākam un uz kuru aiziesim.

Mutuļojoši radoša vide

Abas grāmatas tirdzniecības tīklos vairs nav pieejamas – tātad ir cilvēki, kuri vēl lasa, ne tikai skatās kustīgas bildītes. Un literatūra vēl nav kļuvusi par noslēgtu savējo klubiņu, kura biedri paši raksta un paši lasa, ko uzrakstījuši.   

Ērika Vilsona un Andra Kalnozola romāni apliecina arī to, ka teātris par spīti paralizējošiem apstākļiem turpina būt mutuļojoši radoša vide, kas ne tikai apgādā tēmas, motīvus, tehnikas un tēlus, bet arī kļūst par inkubatoru talantīgām personībām, kurām piemīt vēlme un spēja izpausties citos mēdijos. Tostarp rakstniecībā.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt