Zane Radzobe 06.04.2021

Intara Rešetina “totālā izgāšanās”

Skats no izrādes "Totāla izgāšanās" // Foto - Mārcis Baltskars

Gadījumos, kad bez liekas izrunāšanās jātiek galā ar nejēdzībām, mana mamma mēdza ironiski citēt Gunāru Priedi: jāceļ no tādiem ķieģeļiem, kādi ir, nevis no tādiem, kādus varētu iedomāties… Tāpēc esam izlēmuši pārvērst defektu efektā – ja reiz teātri šobrīd iestudē darbus, kurus neviens neredz, mēs recenzēsim iestudējumus, kurus neviens nav redzējis. Piedāvājam jūsu uzmanībai KrodersLV autoru recenzijas par izrādēm, kas tapušas kopš brīža, kad teātri pandēmijas dēļ slēdza savas durvis, un kas ir tikpat dažādas, cik dažādi esam mēs paši – kritiķi. Publicēsim tās dienu pa dienai un ceram, ka lasītājs sajutīs ne tikai to, ka katrā jokā ir daļa nopietnības, bet arī to, ka bez mīlestības un spēles prieka nav vērts… Ne teātrī, ne dzīvē. Uz iespējami drīzu tikšanos!

Idejas autore teātra kritiķe Zane Radzobe

 

 

Visiem zināms skumjais fakts, ka skatītāju zāles šobrīd ir tukšas. Tomēr ik inteliģentam latvietim šūpulī ieliktā teātra mīlestība nav tik viegli apslāpējama, un teātri prātīgi dara, ka gatavojas intereses sprādzienam, tiklīdz mākslas institūciju durvis atkal drīkstēs atvērt. Savu īpašu ieguldījumu paredzamā biļešu deficīta risināšanai nolēmis dot arī Latvijas lielākās teātra zāles īpašnieks – Dailes teātris, kurš tieši humānu (izbeigt pēc teātra mākslas ciešošo garīgās mokas iespējami ātri) un nevis kādu citu iemeslu dēļ repertuārā iekļāvis komēdiju Lielajā zālē. Tomēr Dailes teātra rītdiena vakardienai nedrīkst līdzināties pat ne iztēlē, tāpēc jaunā dižpārdokļa režija uzticēta Intaram Rešetinam, kura brīnišķīgā humora izjūta samērojama vienīgi ar viņa neremdināmo naidu pret izklaides repertuāru. Rezultāti ir drosmīgi un negaidīti.

Bet vispirms – mazliet konteksta, kas ietekmē Henrija Luisa, Džonatana Seiera un Henrija Šīlda lugas “Totāla izgāšanās” iestudējuma Dailes teātrī iztēlošanos. Jāsāk ar t.s. “aktieru apvērsumu”, kura rezultātā tieši pirms pandēmijas nomainījās teātra vadība un līdz ar to – arī uzņemtais mākslinieciskais kurss. Viestura Kairiša un Jura Žagara tandēms teātri pārņēma ļoti neizdevīgā laikā, bet par spīti tam: īsajos brīžos, kad Dailes durvis bija atvērtas skatītājiem, tur bija jūtama jauna elpa – spirgta, drusku rotaļīga, ar neslēptām mākslinieciskām ambīcijām. Tāpēc “komēdija Lielajā zālē”, protams, pievērš uzmanību, jo – vai tad ne daudzo (vājo) kases gabalu dēļ teātra vadības grožus zaudēja Dž. Dž. Džilindžers, bet Kairišs, kurš sevi apliecinājis kā principiālu mākslinieku, ieguva? Un vai tad ne komēdiju dēļ par ekstrēmu soli – pārkvalificēties no zvaigznes uz iesācēju režisoru – savulaik spēra Rešetins? Tāpēc nevar būt citādi – “Totāla izgāšanās” Dailei ir programmisks darbs. Šoreiz esmu stingri izlēmusi ievērot aizrādījumu, ka kritiķi reti iedziļinās mākslinieku iecerēs, un īpašu uzmanību veltīt tieši iestudējuma īpašajai vietai Dailes kursa stiprināšanā, kas, protams, vislabāk redzams tieši gara acīm.

Bet “Totāla izgāšanās” šādā nozīmē ir viltīgs iestudējums, kuru nepieredzējis skatītājs varētu naivi skatīties arī vienkārši – kā asprātīgu komēdiju. Britu aktieru un dramaturgu trio apmēram pirms desmit gadiem sarakstītā luga pasaulē piedzīvojusi īsti meteorītisku uzvaras gājienu – Vestenda, Brodveja, vairākas tūres angļvalodīgajā pasaulē, apbalvojumi, sīkvels un pat televīzijas seriāls… “Totāla izgāšanās” ir situāciju komēdija, kas stāsta par kādu amatierteātra izrādi, kurā viss noiet greizi (angļu valodā lugu tā arī sauc – The Play That Goes Wrong). Kā jau aktieri-amatieri, lugas varoņi skatītāja priekšā vienlaikus mulst un varonīgi cenšas tikt galā ar partneru kļūdām, bufaforu paviršību, brūkošu scenogrāfiju, nelaimes gadījumiem… Jo – izrādei, kā vēsta slavenais teiciens, ir jāturpinās.

 

Darbā burtiski nav atelpas brīža – joks seko jokam, un, jo izmisīgākā nopietnībā ar likstām galā cenšas tikt varoņi, jo skaļāk jāsmejas skatītājam.

Īstenībā šādas komēdijas patiešām ir retums, īpaši jau, ja ņemam vērā, ka joki ātri noveco un slikti pakļaujas tulkošanai. Kāpēc “Totāla izgāšanās” ir izņēmums? Protams, pateicoties aktieriem, kuri filigrāni pārvalda groteskas tehniku, jūt skatuves ritmu, prot efektīgi izspēlēt solo etīdi, vienlaikus nezaudējot kontaktu ar partneri… Komēdijas aktieru Dailes teātrim netrūkst, turklāt – visdažādākās intonatīvās nokrāsās: no Niklāva Kurpnieka (Maksis/ Sesils Haveršams/ Artūrs) karikatūriskās groteskas līdz Ievas Segliņas (Sandra/ Florānsa Koleimūra) liriskajam histēriskumam, Tomu Veličko (Deniss/ Pērkins), Andri Buli (Džonatans/ Čārlzs Harevršams), Ēriku Egliju-Grāveli (Annija) un Gintu Grāveli (Trevors) neapejot. Lai gan gluži subjektīvi – vislielāko prieku sagādā doma par atkaltikšanos ar Lauri Subatnieku (Kriss/ Inspektors Kārters) un no Valmieras uz Rīgu nesen pārnākušo Imantu Stradu (Roberts/ Tomass Koleimūrs), kuru komēdijas arsenalā atbruņojošā šarmā savienojas šķietami neapvienojamais – asa, brīžiem pat ciniska prezicitāte tēlu tvērumā ar tādām kā liegām skumjām, kas splīnu pārvērš smaidā un liek smieties nevis par, bet kopā.

Bet, protams, ar to jau viss tikai iesākas. “Totāla izgāšanās” ir reta iespēja pārdomāt, kas skatītāju izklaidē. Domāju, tā ir viena no lugas fenomenālo panākumu atslēgām – tieši šī brīža laikmeta izjūta. Pat ja pirmajā mirklī liekas – notikumi ir pat uzsvērti nemūsdienīgi. Scenogrāfs Kristaps Skulte un kostīmu māksliniece Jana Čivžele maksimāli ņēmuši vērā britu oriģināliestudējuma izskatu, bet izņēmuma kārtā “franšīzes” (pazīstama arī kā copy – paste jeb mākslinieciskas patstāvības trūkums) tehnika kritiķus šoreiz nekaitinās. “Izrāde izrādē” paredz, ka uz skatuves mēs redzam stilizāciju – britu gadījumā klišejisku priekšstatu par to, kā izskatās vecmodīga teātra salonlugas; mūsu situācijā – stilizētās britu krimināldrāmas, ko tā mīl LTV1 skatītāji un kas, jāatzīst, patiešām ir ļoti stilīgi izklaides objekti. Kāpēc? (Kāpēc mēs un, spriežot pēc Netflix piedāvājuma, ne tikai mēs, tā mīlam kriminālfilmas, gribēju jautāt.) Jo kriminālfilmas, pat visšausmīgākās, rāda pasauli, kādai tai vajadzētu būt. Var pateikt, kas labs un kas ļauns. Cilvēkiem nav vienalga. Slēptais tiek atklāts un patiesība triumfē. Vai varbūt – ciniskāk, bet katrā gadījumā pasaule nav bezjēdzīga un tajā ir kāda kārtība. Tas nomierina. Īpaši jau gadījumos, kad aktieri ietērpti sen aizgājušu laiku drēbēs, runā novecojošā valodā un skatītājs var sevi apmānīt, domājot, ka cilvēka dabas tumšākās dzīles uz viņu nekādi neattiecas. Un tajā nudien nav nekā nosodāma, jo pašreizējos apstākļos mēs visi esam nopelnījuši mirklīti atelpas.

Vai Dailes teātris mums to dos? Uz šo jautājumu gan nav tik viegli atbildēt, jo te savu nozīmi spēlēs teātra principālā izvēle – Intars Rešetins – “Totālās izgāšanās” režisors... Rešetins ir labs aktieris, tai skaitā komēdijas. (Lai gan daudzi droši vien atcerēsies, ka mākslinieks ne reizi vien pret izklaides un komercteātri paudis tik spēcīgas jūtas, ka mazāk kā par riebumu tās nepieklājīgi dēvēt.) Bet, lai cik tas arī sākotnēji nešķita pārsteidzoši, režisors viņš laikam ir labāks, vismaz tajā ampluā, kurā esam viņu līdz šim redzējuši – proti, psiholoģiski sarežģītu “gadījumu” atklāsmē. Floriana Zellera ģimenes triloģija, kura nu Rešetina karjerā ir noslēgusies, iestudēta, neparasti dziļi ietiecoties cilvēka psihē, vienlaikus – bez dzēlības, cinisma vai nosodījuma. Tās ir ļoti smagas izrādes, bet arī tādas, kas apliecina psiholoģiskā teātra terapeitisko dabu, vedina skatītāju uz patiesi katarsiskām (tas ir – garīgi attīrošām) pārdomām.

Luisa, Seiera un Šīlda lugā Rešetins šķiet atradis savu nākamo lielo tēmu – teātra mākslinieku psihes studijas.

Sekojot Dailes teātrī iedibinātajai tradīcijai, iestudēšanas gaita, protams, nav iztikusi bez konsultējošā psihoterapeita, kura uzmanības lokā bijušas ne tikai konkrētā ansambļa, bet arī teātra mākslinieku savstarpējās attiecības kopumā. Tā kā Latvijas dzeltenā prese diemžēl nav uzdevumu augstumos un pēdējais daudz maz nopietnais mēģinājums iedziļināties teātra aizkulisēs saistāms ar Karīnas Račko “Samaitāto”, paredzams, ka “Totālā izgāšanās” beidzot ļaus ieraudzīt mākslas tempļa uz- un aiz- skatuves dzīvi tādu, kādai tai katra skatītāja iztēlē jābūt – proti, citējot klasiķus, kaislīgu un ekstātisku. Bet varbūt puspajokam iestudējums atbildēs arī uz jautājumu, kāpēc teātris ir vajadzīgs. Māksliniekiem un skatītājiem. Domāju, pandēmijas laika piespiedu dīkstāve šādām pārdomām ir piemērota kā neviens cits laiks.

 

Fake (angļu val. – viltojums) + recenzija – atsauksme par izrādi, kura nav redzēta.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt