Kristīne Lūse 07.04.2021

Pa vertikāli

2021. gada vasarā studijas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē beigs pēdējais pērn mūžībā aizgājušās profesores Silvijas Radzobes vadītais teātra zinātnes maģistrantūras kurss. Daļa no šī kursa varbūt paliks aktuālajā kritikā, citi – turpinās būt izglītoti un aizrautīgi teātra skatītāji. KrodersLV piedāvā iepazīties ar šī kursa pārstāvjiem, kuru apmācību turpinājušas pasniedzējas Ieva Rodiņa un Līga Ulberte.

 

Pagājušajā gadā apgāds “Zvaigzne ABC” izdeva Līvijas Dūmiņas ilgi loloto grāmatu “Artūra Skrastiņa Spogulija”. Aktiera biogrāfija ir tapusi sešpadsmit gadu laikā, kopš autores studijām Silvijas Radzobes vadītajā teātra kritiķu kursā Latvijas Universitātē, un nu ir realizēta taustāmā formātā, pabeidzot autores iesākto viena aktiera pētniecību [1], kā viņa pati to formulē sarunā Kultūras Rondo.

Grāmatas saturs un rotaļīgais vizuālais noformējums iekļauj spogulijas jēdzienu. Autore grāmatas ievadā izvērš spogulijas tēmu, ko saista ar teātri: “Teātri es redzu kā lielu spoguli – spoguļu spoguli ar bezgalības perspektīvu. Ideālā gadījumā tajā ieraugām savu atspulgu vai vismaz kādu daļu no tā, no sava laika un gara.” [2] Spogulijā lasītājs ierauga ne tikai galveno varoni Artūru Skrastiņu, bet arī autori, kuras uzdevums ir meklēt pa Spoguliju ceļojošos, slēpjošos un pretim nākošos tēlus un personības. Visi grāmatā sastopamie personāži jeb balsis, kā tos apzīmē autore, ir attiecīgajā Artūra Skrastiņa dzīves posmā tuvu stāvoši cilvēki, kuri atklāj dažādās aktiera dzīves lappuses, sniedzot savu redzējumu un viedokli. Blakus tuvinieku, draugu, pedagogu un kolēģu balsīm grāmata ir bagātināta ar paša Artūra Skrastiņa stāstiem un atmiņām par konkrētiem dzīves un daiļrades posmiem, par satiktajiem cilvēkiem, pieļautajām kļūdām un veiksmes brīžiem. Dažbrīd stāsti pārtop tiešos dialogos starp aktieri un grāmatas autori, citreiz tie ir ceļojumu pierakstu un dienasgrāmatu saturam atbilstoši uzplaiksnījumi, kas parāda raibu aktiera un personības portretu un reizē ieskicē jaunāko laiku teātra ainu Dailes teātrī.

Ceļā

Līvijas Dūmiņas ideja par Artūra Skrastiņa biogrāfiju rodas brīdī, kad aktieris ir sasniedzis vien trīsdesmit gadu vecumu. Raugoties no šodienas skatu punkta, būtu maz aktieru, par kuriem tik agrā vecumā varētu rakstīt biogrāfiju. Bet vienlaikus ir patiesi interesanti lasīt, kā ir realizējies konkrētais darbs. Tie ir viedokļi, kas formulējušies konkrētā brīdī, ne ar laika distanci, jo, kā jau zinām, teātra māksla ir gaistoša, tāpat kā atmiņas par to. Līdz ar to šis ir viens no būtiskākajiem grāmatas ieguvumiem – dzīves un teātra procesa dokumentēšanas brīdis.

Grāmata sākas kā leģendām apvīts stāsts par Artūra Skrastiņa vecākiem – māti Rasmu Atvari un tēvu Jāni Skrastiņu. Abi bijuši ārsti un strādājuši Aizputes slimnīcā, vietā, kur vēlāk iepazīstas. Autorei izdevies gūt plašu ieskatu Artūra Skrastiņa vecāku dzīvē gan pirms, gan pēc bērna piedzimšanas, kas atklāj skarbu attiecību un sadzīves ainu. Neskatoties uz sarežģītajām attiecībām ar tēvu, mātes pārdzīvojumiem un dzīvesvietas maiņu, Artūrs Skrastiņš bērnību Aizputē turpina uzskatīt par ideālo pasauli, sakot: “Man ir viedoklis par savu bērnību, tas bieži saduras ar faktiem, kas to nojauc. Bet es pie tā izmisīgi turos, jo man ir svarīgi, lai manas pasakas tēli – tēvs, mamma – saglabātos kā a priori labie.” [3] Aizputei paliekot aiz muguras, sākas Artūra Skrastiņa pieaugšanas laiks Jelgavā. Šeit notiek pirmā sastapšanās ar teātra skatuvi Ādolfa Alunāna Jelgavas tautas teātrī; vēlme ātrāk beigt vidusskolu, kuras priekšmeti un normatīvi neliekas saistoši; mātes nāve, kas izsit pamatu zem jauna zēna kājām; draudzība ar citiem tagad pazīstamiem un talantīgiem cilvēkiem, kā Andri Keišu, Daini Gaideli, Kasparu Rogu; atmodas laiks un došanās piepelnīties uz Vāciju, kam seko atgriešanās un iestāšanās aktieros Kultūras akadēmijā.

Autore caur grāmatas uzbūvi ļauj paskatīties uz cilvēku laika griežos, atklājot, kā laiks ir spējis mainīt un attīstīt personību, domāšanas veidu un vērtības.

Katra jauna cilvēka dzīvē augstskolas laiks un profesijas izvēle ievieš savas korekcijas, kas uzskatāmi redzams arī Artūra Skrastiņa dzīvē. Pirmās laulības iziršana, aizrautīgā bohēma, inteliģentu cilvēku kompānija, izšķiršanās par labu izklaidēm vai saņemšanos un sevis pierādīšanu pasniedzēju un kursabiedru acīs. Grāmata apvieno daudz interesantu detaļu, kuras kopā veido topošo mākslinieku.

Artūrs Skrastiņš - Antonio Saljēri izrādē "Amadejs" (DT, 2011) // Publicitātes foto

Vai viegli būt aktierim?

Ja grāmatas pirmā daļa vairāk pievēršas biogrāfiskam izklāstam un dzimto sakņu ieskicēšanai, tad tās otrā daļa tiek veltīta profesionālajam darbam teātrī un kino, caur kuru tiek meklētas atbildes aktierim svarīgos sava darba specifikas jautājumos. Jau kopš studiju laikiem Kultūras akadēmijā Artūrs Skrastiņš un viņa toreizējie kursabiedri ir uzstādījuši augstu latiņu, spēlējot Pētera Krilova iestudētajā Fjodora Dostojevska romāna “Brāļi Karamazovi” dramatizējumā (1997), kas toreiz un arī tagad ir uzskatāms par šedevru, jauniem un nepieredzējušiem aktieriem spējot sasniegt psiholoģiski dziļu tēlojumu. Paralēli studijām un pirmajām lomām teātrī no kino režisora Jāņa Streiča nāk uzaicinājums filmēties Beisika lomai filmā “Likteņdzirnas”. Cilvēcīgi atvērtā, vienkāršā, bet tajā pašā laikā trakulīgā dzīves svinētāja Beisika loma ir veiksme, kas Artūru Skrastiņu padara plaši pazīstamu un pieprasītu gan teātrī, gan ārpus tā. Gadu gaitā turpinās aktīvs darbs teātrī, kas rezultējas ar vairākām ievērojamām un skatītāju iemīļotām lomām, starp kurām titulloma Kārļa Auškāpa un Dž. Dž. Džilindžera kopdarbā “Šveiks”, Andrejs Vītols mūziklā “Tobāgo”, Mihals “Spilvencilvēkā”, Emīls “Melanholiskajā valsī”, Antonio Saljēri “Amadejā”, Jevgeņijs Oņegins “Oņeginā”, Makmērfijs izrādē “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, – un saraksts turpinās.

Artūrs Skrastiņš caur grāmatā aprakstītajām lomām ļauj detalizēti ieskatīties to tapšanas procesā un dod savu vērtējumu par spēlēto, reizē atklājot Dailes teātra aizkulises un iekšējo kārtību.

Turklāt būtisks grāmatas ieguvums ir pieskaršanās dažādu režisoru un aktiera sadarbības mēģinājumiem, tādējādi atklājot gan režisoru mākslinieciskos rokrakstus, gan aktiera atšķirīgās spēles nianses pie viena vai otra režisora. Caur šādu darba struktūru ir ieraugāms, kā Artūrs Skrastiņš prot uztvert konkrēto režisoru dotos signālus, vai gluži pretēji –  redzama radošās sadarbības neattīstīšanās, no kā cieš izrāde un tās turpmākais skatuves mūžs.

Papildus savu lomu un darba novērtējumam Artūru Skrastiņu nodarbina arī citi aktiera profesijai svarīgi jautājumi. Piemēram, kā un kādā veidā katru lomu padarīt autentisku, kā neatkārtoties, un vai tas vispār teātrī ir iespējams, jo galu galā – cik dažādas personības aktieris gadu gaitā var spēlēt? Vai aktiera mūžam pietiek visi rīcībā esošie instrumenti, lai spēle vienmēr būtu neprognozējama, bez tā saucamajiem štampiem? Artūrs Skrastiņš par sarežģīto uzdevumu mēģināt sevī atrast ik reizi ko jaunu saka: “Es gribētu būt neprognozējams, lai nevar paredzēt, kā es spēlētu kādu lomu. Viss jau ir bijis. Protams, es atkārtojos, un ar katru jaunu lomu ir arvien grūtāk izslēgt no galvas iepriekšējās. Pat teksti un situācijas atkārtojas.” [4] Aktiera atklāsmes par profesiju norāda ne tikai uz paša sarežģīto personību, bet arī spēju būt patiesam pret sevi un lasītāju. Aktiera profesija ir sevis plosīšanas un atkal kopā salikšanas māksla, ko, iespējams, nevajag idealizēt. Tā ir nebeidzama sevis un pasaules izzināšana un analizēšana, kas norāda uz aktiera mērogu un nebaidīšanos uz sevi un savu darbu paskatīties kritiski, atklāt savas neveiksmes, neizpratni un neizdošanos.

Teātra kritiķe Līvija Dūmiņa un aktieris Artūrs Skrastiņš grāmatas atvēršanas svētkos // Publicitātes foto

Kritiķis vai talanta cienītājs?

Līvija Dūmiņa ir ieguldījusi neatsveramu darbu Artūra Skrastiņa biogrāfijas un radošās darbības pētīšanā. Pateicoties grāmatā iekļautajiem materiāliem, lasītāja iztēlē pamazām veidojas spilgts personības un aktiera portrets, kas atklāj nozīmīgas liecības par Dailes teātri, tā režisoriem un kolēģiem. Tomēr, neskatoties uz ieguldīto darbu grāmatas tapšanā, ļoti mazu grāmatas daļu aizņem pašas autores kā teātra kritiķes balss. Grāmata akcentē lomu maiņu kritikā, kas paredz būt par starpnieku starp mākslinieku un lasītāju, bet tajā pašā laikā nedod kritisku ieskatu attiecīgo lomu un teātra laikmeta ieskicēšanas kontekstā. Šajā gadījumā teātra kritiķa balss būtu bijusi spēcīga laikmeta liecība, kas varētu pastiprināt un pilnveidot grāmatā iekļautās pārdomas par vienu vai otru notikumu Dailes teātrī un sniegtu pilnvērtīgāku ieskatu Artūra Skrastiņa profesionālajās gaitās.

 

Recenzijas autore - LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas MSP 2. kursa studente

 


[1] Gaigala, Līga. (2020) Grāmata «Artūra Skrastiņa Spogulija» – ne gluži piedzīvojumu romāns par aktieri. [tiešsaiste]. Pieejams:  https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/gramata-artura-skrastina-spogulija--ne-gluzi-piedzivojumu-romans-par-aktieri.a375738/
[2] Dūmiņa, Līvija. (2020) Artūra Skrastiņa Spogulija. Rīga: Zvaigzne ABC, 7. lpp.
[3] Turpat, 18. lpp.
[4] Turpat, 323. lpp.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt