Atis Rozentāls 07.04.2021

Tramvajs pietur Valmierā

Skats no izrādes "Ilgu tramvajs" (VDT, 2020) // Foto - Mārtiņš Vilkārsis

Gadījumos, kad bez liekas izrunāšanās jātiek galā ar nejēdzībām, mana mamma mēdza ironiski citēt Gunāru Priedi: jāceļ no tādiem ķieģeļiem, kādi ir, nevis no tādiem, kādus varētu iedomāties… Tāpēc esam izlēmuši pārvērst defektu efektā – ja reiz teātri šobrīd iestudē darbus, kurus neviens neredz, mēs recenzēsim iestudējumus, kurus neviens nav redzējis. Piedāvājam jūsu uzmanībai KrodersLV autoru recenzijas par izrādēm, kas tapušas kopš brīža, kad teātri pandēmijas dēļ slēdza savas durvis, un kas ir tikpat dažādas, cik dažādi esam mēs paši – kritiķi. Publicēsim tās dienu pa dienai un ceram, ka lasītājs sajutīs ne tikai to, ka katrā jokā ir daļa nopietnības, bet arī to, ka bez mīlestības un spēles prieka nav vērts… Ne teātrī, ne dzīvē. Uz iespējami drīzu tikšanos!

Idejas autore teātra kritiķe Zane Radzobe

 

Pirms vairākiem gadiem atraisītā noskaņojumā ar kolēģi Līgu Ulberti apspriedām, ka ir daļa izrāžu, kas diemžēl ir pārāk paredzamas – tik ļoti, ka varētu izveidot rubriku “Izrāde, kuru es neesmu redzējis”. Pagāja zināms laiks, un gluži citu iemeslu dēļ šāda rubrika kļuvusi par realitāti. Apdomājot, kā šo uzdevumu īstenot praksē, nonācu pie secinājuma, ka sākotnēji ironiskā iecere var realizēties arī gandrīz nopietni, jo režisora rokraksta prognozējamība pati par sevi ne vienmēr nozīmē štampus un, pat ja nozīmē… Tāda starptautiska granda kā Roberts Vilsons rokrakstu mēs varam atpazīt, pamostoties nakts vidū un ieraugot vienu, pat melnbaltu fotoattēlu, bet vai tāpēc mēs šī režisora iestudējumus pārstājam skatīties?

Edmunds Freibergs ir režisors, kurš negrasās (un arī nevajag) aiziet kaut kur tālu no reālpsiholoģiskā teātra. Tieši tāpēc viņa pievēršanos Tenesija Viljamsa “Ilgu tramvajam” ar patiesu interesi gaida tie, kuri necer uz skatuves redzēt radikāli pārvērtētus un transformētus tēlus vai dekonstruētu sižetu. Arī konkrētās lugas interpretāciju konteksts latviešu teātrī nepiedāvā īpaši daudz radikālas pieejas paraugu.

Vēsturiskais fons

Nosaukums “Ilgu tramvajs” latviešu teātra vēsturē pirmām kārtām saistās ar Antras Liedskalniņas Blanšu Dibuā Alfrēda Jaunušana režijā toreizējā A. Upīša Valsts akadēmiskajā drāmas teātrī 1969. gadā, kura, Toma Čevera vārdiem runājot, “emocionāli labilās būtnes drāmu pacēla līdz erotiski tonētas eksaltētas traģēdijas augstumiem.” Visas citas interpretācijas nāk līdz ar neatkarības gadiem, un tikai tad skatītājam tiek piedāvāts atšķirīgs skatījums uz Blanšu – ne kā aizlauztu, trauslu personību, kuras traģēdija ir nenovēršama, bet arī pieļaujot iespēju, ka Blanša ienāk savas māsas pieticīgajā miteklī kā ikdienišķā miera grāvēja, destruktīvs spēks. Vismazāk trauslas aizlauztības ir hiperaktīvajā Anetes Krasovskas Blanšā Regnāra Vaivara “Kaisles vilcienā” Dailes teātrī 2018. gada iestudējumā, kurā varoni dzen izmisīgs, neremdināms spēks.

Interesanti arī konstatēt, ka šis materiāls bijis pielāgojams kā Dailes teātra Lielajai zālei, tā teju klaustrofobiski saspiestajiem spēles laukumiem, kuros vēlāk izrādes vairs netika rādītas – studijteātrim “Kabata” un Gaļinas Poļiščukas Teātra observatorijai, kas mitinājās kādā Tērbatas ielas pagrabā. Valmieras teātra Lielā zāle ir vidusceļš starp šīm galējībām – pietiekami kompakta, lai skatītāju sasniegtu aktiera enerģētiskie impulsi, un pietiekami plaša, lai uz skatuves nepietiktu tikai ar pāris detaļām, bet nāktos organizēt konkrētu Stellas un Stenlija dzīves telpu. Mārtiņa Vilkārša versijā tā ir urbāni robusta – ar smagnējiem betona balstiem, pleķainām sienām un nolietotām koka mēbelēm, kas pilnīgi noteikti ir savulaik darinātas citai videi un savos “ziedu laikos”, iespējams, bijušas glītas un elegantas.

Pelēkā vide, pasteļtoņi Ilzes Vītoliņas kostīmos un teju absorbējoša, videi pieskaņota Oskara Pauliņa gaismu partitūra ļauj izcelties Blanšas sārtajai rītakleitai. Vide, kurā ienācēja Blanša nevar atrast patvērumu, jo šī dzīves telpa viņai tādu neparedz.

Skats no izrādes "Ilgu tramvajs" (VDT, 2020) // Foto - Mārtiņš Vilkārsis

 

Gatavi Viljamsam

Edmunda Freiberga interpretācija ir balstīta aktierdarbos, un, atšķirībā no gadījumiem, kad Blanša var atbīdīties otrajā plānā (tā savulaik gadījās Valda Liepiņa iestudējumā Dailes teātrī, kurā priekšplānā izvirzījās Rēzijas Kalniņas Stella), Valmieras teātra izrāde centrēta Ievas Puķes personībā un aktiermeistarībā, neaizmirstot gan arī par ansambli kopumā. Freibergs Puķei ir veltījis jau liriski ironisko izrādi “Uz Akapulko, kundze!”, kuras galvenā varone iegremdēta ikdienas sadzīviskumā tik tālu, ka vīrs viņu īsti pat nepamana. “Ilgu tramvajā” Puķes varones situācija ir pilnīgi pretēja – negaidīti ierodoties Stenlija un Stellas mājoklī, viņa nemitīgi maisās Stenlijam pa kājām un ir atgādinājums Stellai par abu māsu laimīgo bērnību un cerībām, kas nav piepildījušās. Blanša gluži kā koferī atnes sev līdzi divējādas pagātnes – vienu kopīgu ar Stellu, kurā ir pārtikušā ģimenē ieaudzinātas manieres un standarti, un otru – personīgo drāmu vai pat traģēdiju, kad, apprecoties ar homoseksuālu vīrieti un viņu vēlāk zaudējot, ieslēdzas tādi kompensējošie mehānismi, kas prasa nemitīgu seksuālu izlādēšanos. Ne vienas, ne otras māsas dzīvi šāda “dāvana” neatvieglo.

Ieva Puķe ir aktrise, kurai ir ļoti izkopta aktierspēles tehnika. Ja reizēm sakām, ka aktieris X vai aktrise Y kaut ko nenospēlē, jo nespēj, tad par Ievu Puķi to teikt nevar nekad. Viņa var nospēlēt visu, jautājums tikai – ar pilnu emocionālo gammu vai lielāku tehnisku paņēmienu īpatsvaru lomas zīmējumā. Manuprāt, Edmunda Freiberga vēlme redzēt tieši šo aktrisi šajā lomā ir loģiska, jo Puķe spēj būt “dzelzs magnolija” – trausla, nežēlīga, kaislīgi spontāna, stindzinoši pragmatiska. Blanša ir Ievas Puķes trešā loma Viljamsa lugās, un aktrise intervijās atzinusi, ka viņai patīk tajās spēlēt, tomēr nevar apgalvot, ka Blanša būtu viņas sapņu loma. Un tieši tas, iespējams, palīdz, jo nav kaut kādu iedomātu priekšstatu par tēlu, toties ir iedziļināšanās lugas tekstā un Blanšas raksturā.

Gudra ir arī izvēle Stellas lomu uzticēt Inesei Pudžai. Aktrise labi prot saglabāt savu individualitāti ansamblī, necenšoties izrauties solo, bet precīzi iezīmējot rakstura kontūras. Mazā māsa, kas, atrauta no lielās māsas uzmanības un gādības, pieķērusies Stenlija Kovaļska impulsīvajam spēkam, kurš vienlaikus pievelk un tomēr biedē. Ar to var samierināties, kamēr blakus nav atgādinājuma par citādu, harmoniskāku dzīvi, bet salīdzinājums rada diskomfortu.

Stenlija lomā režisors uzaicinājis aktieri, kurš savu karjeru uzsāka kā Toms Liepājnieks, bet tagad parakstās kā Tom J. Benedict, radot apjukumu. Jebkuru ārzemju aktieri ar šādu vārdu mēs latviskotu lokāmā formā par Tomu J. Benediktu un īpaši nesatrauktos. Bet šāds pseidonīms jau ir koncepcija pati par sevi. Aktieri atceros pašā viņa gaitu sākumā kādā teātra “Skatuve” iestudējumā, tad vēlāk Valtera Sīļa izrādēs “Visi mani prezidenti” un “Zudusī Antarktīda”, vairākos seriālos, no kuriem aktuālākais ir “Nemīlētie”. Viņš tāpat kā Miča lomas atveidotājs Rihards Jakovels ir Edmunda Freiberga audzēknis, un kursabiedri dzīvē tagad atveido darbabiedrus uz skatuves. Benediktam piemīt maskulīns šarms, vienlaikus tā nav primitīva brutalitāte, kā arī varētu traktēt Kovaļski.

Drīzāk mums ir darīšana ar gudru, bet dzīves sistu cilvēku, kurš, būdams imigrants, bijis spiests iekarot savu vietu ar dūrēm biežāk, nekā pašam gribētos.

Blanšas parādīšanās apvienojumā ar viņas pāri stāvošo attieksmi atmodina Kovaļskī kaut ko līdzīgu Žana attieksmei pret augstprātīgo Jūlijas jaunkundzi Augusta Strindberga lugā – vienīgā iespēja pielīdzināties personai, kas sevi iztēlojas pārāku par tevi, ir viņu pakļaut seksuāli. Ieva Puķe intervijās uzsver, ka Blanša paredz, ka viss beigsies tieši tā – ar viņas izvarošanu un nogādāšanu trakonamā, taču apzināti ļauj visam notikt.

Riharda Jakovela Mičs ir tālāka plāna varonis, taču ļoti būtisks, lai modelētu Blanšas iespējamo nākotni gadījumā, ja netiktu izjauktas viņu trausli uzplaukušās attiecības. To pamatā ir ilūzijas, ka tas otrais varētu glābt – Blanšu no sakāpinātās tieksmes kompensēt savu neveiksmīgo dzīvi ar mešanos vīriešu skavās, Miču no viņa bikluma un neizlēmības. Režisors, iezīmējot šo attiecību sākumu, saprot arī, kādas būtu to beigas, ja neiejauktos ārēji apstākļi. Kaut skatītājam, protams, patiktu cerēt, ka viss būtu labi, visdrīzāk, tomēr nebūtu vis.

Skats no izrādes "Ilgu tramvajs" (VDT, 2020) // Foto - Mārtiņš Vilkārsis

Edmunda Freiberga spēks ir viņa prasmē atvērt aktieri tā, lai reālpsiholoģiskais teātris neliktos ne vecmodīgs, ne savu laiku nokalpojis. Pierādīt tā spēku var tikai, pārliecinoši liekot darboties tiem izteiksmes līdzekļiem, kas ir aktieru rīcībā. Ieva Puķe intervijās arī atzinusi, ka režisora izvēlētais ceļš nav ļāvis aktieriem aizsegties tehniskiem efektiem, bet prasa iedziļināšanos un precīzu domas darbību, taču tieši tāpēc aktierim atrašanās uz skatuves sagādā baudu. Pašlaik “Ilgu tramvaju” uztur gaidīšanas režīmā, regulāri rīko caurlaides mēģinājumus. Tikmēr pieturā gaida arvien vairāk skatītāju. Nav šaubu, ka brīdī, kad iedegsies zaļā gaisma, braucēju netrūks.

 

Fake (angļu val. – viltojums) + recenzija – atsauksme par izrādi, kura nav redzēta.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt