Zane Radzobe 27.05.2011

Starp pīšļiem un zvaigznēm

Šobrīd izrādes "Vajātājs" iestudējuma kontekstā pabeigts šķiet viss, kas saistās ar Kaspara Znotiņa Bruno, un ainas, kurās Gata Gāgas Džonijs risina savas ar daiļradi saistītās problēmas.

Vara Piņķa Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē iestudētais Hulio Kortasāra Vajātāja dramatizējums iekļaujas pie mums ar zināmu nokavēšanos nonākušā vilnī. Iestudējumi pasaulē šķiet apsēsti ar pašrefleksijas jautājumiem. Kas ir teātris? Bez kā tas nespēj pastāvēt? Kā mākslu atšķirt no ne-mākslas? Postmodernismam izdziestot, aktualizējušās gluži vai modernisma avangarda virzienu terminoloģijā formulētas problēmas. Šķiet, ka no fragmentētās pasaules, kuras autors ir miris, ar joni atgriežamies pie Riharda Vāgnera ideāliem – absolutizēta sintēzes principa, un problēmas – kā pēc XX gadsimta pieredzes iet uz priekšu, attīstīties (teātra) mākslā?

Tēmas risinājumā dominē divi ceļi. Pirmo – analītisko – pie mums iemieso Alvis Hermanis, izrādēm izvēloties tēmas, kas risina ne-teatrālus jautājumus, aiz kuriem iespējams arī neieraudzīt to, ka visi iestudējumi patiesībā runā par vienu – Teātri. Izrādes tādējādi ir vienlaikus jautājums un atbilde, kādai būt mākslai. Otrā pieeja ir uzskatāmāka. Tie ir centieni noskaidrot, kas / kāds ir mākslinieks, apskatot konkrētus vēsturiskus piemērus. Nacionālais pētīja Leo Kokli, Daile – Mocartu, Regīnu Ezeru, Frīdu Kalo, Inese Mičule Arsenālā – Pauļuku. Zināmā mērā šai uzskaitījumā iekļaujas arī JRT iestudētā Ilzes Olingeres Kopenhāgena, jo stāsts jau ir ne tikai par cilvēcību, bet arī par talantu. Tagad JRT pienākusi kārta džeza ģēnijam Čārlijam Pārkeram.

Harmonijas formula

Izrādes dramatizējums veidots pēc Hulio Kortasāra stāsta motīviem, tas nozīmē - šis ir skatījums uz talantu caur cita talanta prizmu. Ģēnijs un pasaule ir viena no H. Kortasāra daiļrades dominējošajām tēmām. Viņa pieeja – Latīņamerikas rakstniecībai raksturīga: fantastiskais reālisms, kurā sajaucas žurnālistiski autora vērojumi par sava laika mākslas procesiem, alternatīvas realitātes, spožas metaforu virāžas. Stāsta Džonijs ir un nav Pārkers, un šī divdomība rada it kā konkrētu, vienlaikus vispārinātu Mākslinieka tēlu. Runa jau nav par izdzerto pudeļu skaitu vai netīrās veļas publisku mazgāšanu. Runa ir par lidojumu un par saknēm, kas apreibina vienlaikus radošā un iznīcinošā spēkā.

H. Kortasārs nevairās arī no ironiskiem, bet ne dzēlīgiem komentāriem par mākslinieku un „parasto” pasauli. Abas gan eksistē nesamierināmā, šķiet, ģenētiskā līmenī cilvēces audeklā ierakstītā konfliktā, bet arī saikne, vilkme vienai pie otras ir nesaraujama, nepārvarama. Pretpoli pievelkas un atgrūžas ar vienādu spēku, nemitīgi viļņojoties, neļaujot ne vienam, ne otram ilgstoši saglabāt pārsvaru. Harmonisku pasauli veido pretpolu summa, un tas ir emocionāli gudrs, žēlsirdīgs skatījums uz nelaimīgajiem šķietami pretējās pusēs karojošajiem. Tā mākslas darbos par māksliniekiem nav nemaz tik bieži sastopama doma - lielākoties centrālo lomu ieņem dabiskā egoisma glorifikācija vai nopēlums.

Varim Piņķim līdz galam, šķiet, vēl nenobriedušajā, kaut jau pirmizrādītajā iestudējumā interesējusi „ģēnija psihe”, kā režisors to nosauc Vajātāja programmiņā. Annas Heinrihsones noformētajā telpā shematiski iezīmētas divas darbības ligzdas – viesnīcas istabiņa, kurā noris ģimenes drāma, kontaktu ar praktisko dzīves jomu galēji pazaudējušajam ģēnijam tā arī nespējot atsaukties uz jelkādam sadzīves diktētām nepieciešamībām, un studija (vēlāk trako nams un Marķīzes dzīves telpa), kurā viņu pieņem tieši tādu, kāds viņš ir, un kurā spēj rasties māksla. Radošais un iznīcinošais vienkopus. Protams, pārinterpretācija, saskatot iestudējumā to, kas, visticamāk, nav apzināti iecerēts, bet man patīk spēlēties ar domu, ka „liekais” pīlārs, ko A. Heinrihsone iekārtojusi Mazās zāles vidū un kas atdala abas darbības ligzdas, kā arī vizuāli dublē telpas griestus reāli balstošās konstrukcijas, uzsver abu šo telpu piederību mākslas vai mākslinieka pasaulei. Teātra pasaulei.

Starp vājprātu un ģenialitāti

Citviet iestudējumā scenogrāfijā iemiesotais abu telpu pretnostatījums gan izspēlējas tikai daļēji. Maijā un jūnijā izrādi rāda vien pāris reižu, tāpēc visticamāk Vajātājs gatavā veidā šosezon tā arī nepiedzims un īstā pirmizrāde gaidāma septembrī. Tad droši vien redzēsim pilnīgāku, varbūt arī pretrunīgāku izrādi. Šobrīd iestudējuma kontekstā pabeigts šķiet viss, kas saistās ar Kaspara Znotiņa Bruno, un ainas, kurās Gata Gāgas Džonijs risina savas ar daiļradi saistītās problēmas, respektīvi, tēla pārspriedumi par pasauli, arī halucināciju pārstāsti. Ar sadzīvi - švakāk.

Gata Gāgas Džonijs izrādē šķiet vairāk ekscentriķis, nevis vājprātīgais, kaut, pieļauju, iecere bijusi parādīt (arī) cilvēku, kurš pārkāpis veselas psihes robežas. (Uz to vedina gan teksts, gan dinamika tēlu starpā, no kuras iespējams nojaust, ka šī primāri nav iecerēta kā izrāde par nesaprasto ģēniju.) Subjektīvi man šī iezīme Kortasāra daudznozīmīgajā tekstā šķiet viena no pievilcīgākajām – ka Džonija izteikumi vienlaikus ir gan apbrīnojami skaistas, dziļas metaforas, gan delīrija murgi. Un ka autors no šīs tuvības konstatācijas nav izveidojis širpotreba līmeņa aforismu par mākslas un vājprāta attiecībām.

Izrādē šo divdomību šobrīd drīzāk nospēlē Kaspars Znotiņš, kura varonis Džonija dualitāti organiski sevī pārvarēt spēj vien tādēļ, ka viņš mīl konkrēto cilvēku. Vienlaikus aktieris izspēlē arī autora burvīgo pašironiju – Bruno / biogrāfs iemieso klišejiskus un patiesus mākslinieku un mākslas apskatnieku attiecību modeļus, psiholoģijas īpatnības. Izrāde ir ļoti spēcīga vairākās ainās, kurās sarunājas Kaspara Znotiņa un Gata Gāgas varoņi. Katrs par savu. Teksti viens otru izslēdzoši, spiež skatītāju pieņemt lēmumu – kura pusē atrasties, tas ir, atzīt, ka sarunājas normālais un vājprātīgais vai arī konservatīvi domājošais un ģēnijs. Aktieri nospēlē savas lomas smalki, ļaujot saprast to, ko Kortasāra tekstā ne vienmēr tik skaidri iespējams uztvert – ka atšķiras tikai valoda, bet runāts tiek par vienu. Ka taisnība līdz ar to ir vienlaikus abiem.

Materiāls ir brīnišķīgs – interpretācijas iespējas teju neizsmeļamas. Tāpēc tas, ka nav skaidrs, kādu vietu Vajātājā režisors paredzējis pārējiem tēliem – Ivetas Poles Lēnai, Lienas Šmukstes Marķīzei, Ivara Krasta Marselam un paša iemiesotajam Artam – traucē izrādi izbaudīt. Var būt, ka iecere bijusi izmantot tēlus atbalsta funkcijai – sižeta virzīšanai, fona informācijas sniegšanai, ārējas darbības radīšanai, kā tas šobrīd vērojams. Bet ticamāk jau, ka pirmajās izrādēs tēlu individuālās patiesības pasaules balsu kakofonijā vēl vienkārši nebija piedzimušas. Bet Vajātājs galu galā tikpat lielā mērā ir stāsts par ģēnijiem, kas no pīšļiem spēj izvilināt mūziku, kā par tiem, kas ar pārliecību apgalvo – krītošas zvaigznes ir tikai akmeņi.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt