Vēsma Lēvalde 26.04.2021

Ekokritika ar zemtekstu

Izpildītājas finālā iegūst lielus, baltus spārnus // Foto – Jana Gorbačova

Maskavas Kopradīšanas teātra (Театр Взаимных Действий) iestudējums “Putnu universitāte” (Университет птиц), izmantojot imersīvā teātra paņēmienus un vienkāršas metaforas – putns kā brīvības simbols, būris kā cietums vai kā ērtas mājas, “derīgās” un “nederīgās” būtnes, vēsta vienlaikus gan par cilvēka un dzīvās dabas attiecībām, gan par nežēlīgas varas destruktīvo ietekmi uz brīvu garu.

Iegremdē stāstā

“Putnu universitāte”, kuras autori ir mākslinieki Šifra Kadžans, Ļoša Lobanovs, Aleksandra Mūna un Ksenija Peretruhina, skaņu dizainers Aleksejs Nadžarovs un komponists Aleksejs Sjumaks, ir viena no 25 izrādēm, kas iekļauta “Zelta maskas” skates programmā. Pat digitālā formātā iestudējums ir uztverams kā hrestomātisks imersīvā teātra paraugs, kur izrādi veidojošo elementu līdztiesība rada vairākslāņu vēstījumu. Virstekstā [1] risinot vides tēmas, zemtekstā iestudējums ļauj sajust sociālpolitisku kontekstu.

Jēdziens “imersīvais teātris” nav tulkojams burtiski no angļu valodas kā “iegremdējošais” teātris, lai arī viena no šā vārda nozīmēm atbilst – skatītājs tiešām tiek “iegremdēts” izrādes darbībā, nevis vēro notiekošo no malas. ASV kritiķis un žurnālists Džonatans Mendels (Jonathan Mandell) piedāvā sešas imersīvā teātra raksturīgākās pazīmes [2]. Pirmkārt, pēc būtības tas ir vietas (site-specific) teātris, turklāt izvēlētā darbības lokācija ir kontekstā ar iestudējuma ideju.  Otra pazīme – imersīvais teātris mērķtiecīgi iedarbojas uz visām piecām cilvēka maņām – gan redzi un dzirdi, tāpat kā tradicionāls dramatiskais teātris, gan arī uz tausti, bieži arī uz ožu un garšu (šīs opcijas digitālā formātā gan atkrīt, paliekot vien iztēlē). Treškārt, imersīvais teātris vienlaikus sniedz mākslas instalācijas un praktisku zināšanu pieredzi. Piemēram, dramatiskā teātra rekvizīti te iegūst papildu nozīmi – nereti tie ir informatīvi materiāli (žurnāli, attēli, plakāti u.tml.) vai objekti, kas skatītāju ievada tēmā. Bieži imersīvā teātra iestudējumos tiek izmantota sociālā iesaiste – vai nu sadalot publiku grupās un dodot tai kādu uzdevumu, vai arī radot ballītei līdzīgu kolektīvu sajūtu atmosfēru. Tomēr tas nav obligāti, jo skatītājs var pildīt arī pasīva statista vai pat scenogrāfijas daļas lomu. Visbeidzot šis teātra veids respektē stāstu un vēstījumu. Maskavas Kopradīšanas teātra iestudējums “Putnu universitāte” vairāk vai mazāk īsteno visus sešus Mendela nosauktos principus, izstāstot stāstu jeb virstekstu, kam ir nolasāms jeb, precīzāk, fiziski sajūtams zemteksts.

Izrādes finālā skatītāji ienāk telpā, kur pie sienas ir tradicionālās pareizticīgo ikonas stilā gleznoti putni // Foto – Jana Gorbačova

Būri un zilās tāles

Izrādes sākumā skatītāji pulcējas velvētā telpā ar sarkanu ķieģeļu sienām, kas, šķiet, ir mūsdienīga izstāžu zāle, bet senāk te droši vien bijis pagrabs, spīķeris vai kādas citas padrūmas telpas. Biezie mūri un velves rada gan noslēpumainu, gan arī nomācošu atmosfēru, jo telpas bez logiem provocē asociāciju ar cietumu. Kā jau vietas teātrī, nozīmīgs ir gaismu dizains. Tā autore Jeļena Perelmane radījusi dūmakainu gaisotni ar dzidri ziliem vāliem, kas mijas ar zeltainu blāzmu, un košo toņu kūļi telpas kaktus un neizgaismotās zonas padara divkārt tumšas. Gar ķieģeļu sienām izvietoti dažādi būrīši – koka mājokļi, ko pavasaros izliekam pie kokiem, lai baudītu putnu dziesmas. Priekšplānā arī ir būrīši – taču ne brīvajiem putniem, bet gūstekņiem. Telpu piepilda skaņas – ierakstā skan dažādu literatūras klasiķu darbi, kur minēti putni. Puškina “Gūsteknis”, Ričarda Baha “Kaija, vārdā Džonatans Livingstons”, Annas Ahmatovas dzeja par ilgu putniem, Gorkija “”Dziesma par vanagu” un “Dziesma par vētrasputnu”, Majakovskis, Ļermontovs… Balsis saplūst, veidojot kopīgu skaņainu, no kuras izdalās tikai atsevišķi vārdi – zilais putns, ugunsputns, gūsteknis – un runātāja ritmiskā balss ar nelielu patosu. Pievienojas mūzikas skaņas, kas imitē putnu dziesmas, gaismu un ēnu spēle iezīmē cilvēku siluetus un izgaismo mākslas darbus – “Smejošā pūce”, “Karolīnas papagailis”, “Alks bez spārniem”. Publika dodas uz nākamo telpu, kur izlikts plakāts ar izzudušajām putnu sugām, fonā skan svinīgs, gandrīz sakrāls dziedājums, kam pievienojas putnu balsis.

Ekokritiskais skatījums ir nepārprotams – putns kā iedvesmas avots literātiem, māksliniekiem, komponistiem ir cilvēka apdraudēts un pat iznīcināts. Taču zemtekstā saslēdzas tematika, kas vieno izvēlētos literāros darbus, gaismu toņus un telpu smagnējo arhitektūru.

Visos šajos darbos putns ir brīvības, spontāna, radoša gara, ilgu simbols, ko iznīcina vai pakļauj brutāla vara, ciniska aprobežotība. Skatītāji kopā ar izpildītājiem pārvietojas pa telpām, kur norisinās darbība, tā kļūstot par daļu no izrādes. Šajā kontekstā pandēmijas laika sejas maskas skatītājiem atgādina aizsietu muti.

Skatītāji tiek iepazīstināti ar populārākajiem putnu saziņas signāliem, attēlojot tos plakātos un atdarinot ar balsi // Foto – Jana Gorbačova

Skaņu simbolika

Seko izglītojošā daļa – viena no izpildītājām (tās ir divas – vokāliste Olga Vlasova un pianiste Natālija Sokolovska) projektorā ievieto putnu attēlus ar skaņas transkripciju, vienlaikus atdarinot putna saucienu. Skatītāji tiek iepazīstināti ar populārākajiem putnu saziņas signāliem (briesmas, aicinājums u.c.). Tas ir ievads A. Sjumara komponētajai “Zvirbuļu operai”, kuras librets balstīts Mao Dzeduna Ķīnas 1958. gada realitātē – valdība noteica tautsaimniecībā nederīgās sugas, kuras ikvienam pienākums iznīcināt – tostarp zvirbuļus, kas posta prosas laukus. Visi zemnieki vienlaikus sita bungas, biedējot putnus. Troksnī putnu balsis, viņu raidītie signāli nebija dzirdami. Tā kā zvirbuļi tikai 15 minūtes spēj noturēties gaisā, tie bariem krita zemē miruši, kopā aptuveni divi miljardi.  Uz ekrāna tiek demonstrēti dokumentāli kadri – ķīniešu zēns uzlasa beigtos putnus. Nākamajos gados Ķīnā siseņi un citi kaitēkļi, ko agrāk ēda putni, iznīcināja ražu pilnībā un badā mira ap 30 miljoniem ķīniešu.

Operas ekokritiskais vēstījums iegūst papildu dimensiju ar skaņainā ievītu mūziku, ko rakstījis viens no ievērojamākajiem franču 20. gs. komponistiem Olivjē Mesiāns (Olivier Messiaen). Būdams arī skolotājs un ornitologs, Mesiāns savās kompozīcijās izmantoja putnu dziesmas – īpaši eksotisko, reto putnu, turklāt viņš bija apveltīts ar spēju dzirdēt skaņas krāsās, ko tiecas parādīt arī iestudējuma veidotāji. Putni ir būtisks simbols Mesiāna daiļradē un pauž dievišķo saikni starp debesīm un zemi. Arī iestudējumā putnu tēma ietiecas sakrālā dimensijā. Izrādes finālā skatītāji ienāk telpā, kur pie sienas ir tradicionālās pareizticīgo ikonas stilā gleznoti putni. Sasaistot kopā literāro, muzikālo, vizuālo zemtekstu, ikonu var nolasīt kā “Brīvība ir svēta”, savukārt ekokritiskā vektora krustošanos ar sociālpolitisko izsaka plakāts, uz kura rakstīts “Cilvēks cilvēkam putns”, turklāt izrādes beigu daļā izpildītājas parādās ar lieliem, baltiem spārniem. Iestudējums “Putnu universitāte” gan formāli, gan saturiski iekļaujas Eiropas teātru laikmetīgajās tendencēs. Cilvēka saistība ar dabu, atbildība citu dzīvo būtņu priekšā, draudošas globālas vides krīzes un cilvēces ētisko vērtību kopsakars ir aktuāla tematika mūsdienu mākslā, tāpat kā kopradīšanas ideja, kas ir demokrātiska pēc būtības, jo viena autora diktātu aizstāj idejas iemiesošana ar dažādiem, taču līdzvērtīgiem izteiksmes līdzekļiem. Visas vēstījošās zīmju sistēmas – skaņa, gaisma, telpa, aksesuāri, pat skatītāju un izpildītāju izvietojums un kustība – veido vienu kopīgu stāstu.

 


[1] Autore lieto šo apzīmējumu kā jēdziena “zemteksts” antonīmu.

[2] Mandell, J. What is immersive theater? The six elements that define it at its best. Pieejams: https://newyorktheater.me/2019/10/04/what-is-immersive-theater-the-six-elements-that-define-it-at-its-best/

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt