Edīte Tišheizere 28.08.2013

„Nomadu” citādās robežas

Piezīmes par teātra festivālu „NoMadi 2013” Valmierā un Rīgā.

Otro gadu pēc kārtas apvienība „Nomadi” – Krista Burāne, Mārtiņš Eihe un palīgi – mēģina izbrīvēt sev vietu Valmieras visai piesātinātajā teātra dzīvē, un vasara tam ir īstais laiks. Šogad augusta sākumā pilsētas svētku laikā arī „Nomadiem” bija sava telts Dīvaliņa pļavās ar skatu uz lēnītēm brūkošo memoriālu padomju karavīriem. Bija kaut kas amizanti simbolisks šajā salikumā – no zemessargiem aizlienētās audekla mājiņas aiz viegla drāšu nožogojuma, ratiņi un pamperu somas, sīkaļu klaigas un dejas iepretim šūnakmens un bronzas pagājībai.

Jo festivāls gandrīz pilnīgi ir vērsts uz nākamību, uz skatītāju, kas vēl tikai aug. (Atsevišķā sadaļā minams DDT „Nacionālās attīstības plāns”, angļu hepenings – es paskaidrošu, kāpēc lietoju šo apzīmējumu – „Klusais sējums” un amerikāņu un zviedru laikmetīgais cirks „Vidū dzimušais”. Par šiem uzvedumiem vēlāk.) Jau skatoties, nācās pārmīt vārdus par to, vai eksistē īpašs teātris bērniem, vai visu skatuves mākslu vienkārši var sadalīt labā un bēdīgā, interesantā un garlaicīgā, un skatītāju vecuma grupai nozīmes nav. Tas, kas notika šajās festivāla dienās, tomēr man likās apliecinām, ka šī sevišķā niša tomēr eksistē. Turklāt paši „Nomadi” (arī Mārtiņš Eihe viens pats) tajā jau pasen darbojas – pirms gadiem sešiem „Eža kažociņš” Valmieras teātra Apaļajā zālē, vēlāk „Mazais cilvēks” DDT, „Vasaras māja” ĢIT ir no tās nošķiras. Ja vajadzētu to definēt, pirmkārt, es minētu tiekšanos pēc tieša kontakta ar nelielu skaitu skatītāju, proti, teātri kā individuālas enerģijas apmaiņas mākslu, otrkārt – īpaši augstu šīs enerģētiskās saskarsmes patiesības līmeni, treškārt – visa notiekošā izteiktu pedagoģisku ievirzi. Pēc tam jau tālākos punktus var minēt pēc vajadzības: bērnu iesaistīšanu vai neiesaistīšanu darbībā; vēstījuma vai stāsta vienotību vai sazarojumu; attiecības starp rotaļu un teatrālu spēli, un tamlīdzīgi.

Vairums festivāla izrāžu bija vienas palielas telts izmērā. Trīs no tām – „Kā saule gadījās”, „Zuga zuug zuh-zuh-zuh” un „Ziemas māja” – bija paredzētas skatītājiem iesācējiem. Vecākiem un citiem pieaugušajiem bija vietas aizmugurē, pirmās solu vai spilvenu rindas atstājot mērķauditorijai, kuras vidējais vecums, es lēstu, bija gadi četri.

Jocīgākais ir tas, ka, rakstot par šiem iestudējumiem, nepārtraukti nākas domāt tādās kategorijās, kas citkārt prātā nenāktu: teiksim, kāds labums no šīs izrādes, ko autori vēlējušies panākt, uz kādu maņu, prasmju, zināšanu ieguvi tā vērsta. Varat iedomāties kaut ko tādu pajautāt, piemēram, par Dž. Dž. Džilindžera vai Alvja Hermaņa „Oņeginiem”?! Te tādi jautājumi likās gluži dabiski, turklāt attiecās ne tikai uz skatītājiem, bet tikpat, ja ne lielākā mērā uz aktieriem. Šo festivāla daļu vispār varēja uztvert kā meistarklasi – lai mācās katrs, kam nav slinkums.

Jaunās režisores Ingas Tropas iestudējums „Kā saule gadījās” bija krietns pārbaudījums aktieriem Laumai Balodei un Kasparam Aniņam. Izrāde ar cepumu cepšanu brīžiem pārsteidza ar skaistām metaforām, kas izauga, spēlējoties ar visparastākajiem virtuves priekšmetiem. Aktieri gatavoja cepumu mīklu un stāstīja teikas – par zemes rašanos, par to, kā uz tās gadījušies kalni, no kurienes nākušas zvaigznes un tā tālāk. Iecere bija vērtīga, un aktieri pašaizliedzīgi. Bet… likās, ka izrādes forma – runāšanās virtuvē, kur katrs var nākt un iet, – nav īsti ērta, un viņi mīļuprāt tomēr būtu novilkuši robežu starp sevi un skatītājiem. Visnotaļ ieinteresētiem un tālab iniciatīvas bagātiem skatītājiem, jāatzīst. Iespējams, ka ar laiku un lielāku pieredzi pazudīs sasprindzinājums, kas parādījās ikreiz, kad uz jautājumu tika saņemta pieauguša cilvēka prātam neiespējama atbilde, vai uzradās gudrinieks, lai izklāstītu savu atšķirīgo viedokli par zemes rašanos, vai… Varianti visdažādākie! Šīs izrādes struktūrā bērns paredzēts kā paklausīgs vērotājs un pareizās atbildes sniedzējs, bet – nu nav viņš tāds. Te neder pļāpas pārtraukšana vai jautātāja ignorēšana, lai varētu turpināt stāstu. Nav iespējams nospēlēt, ka bērnu neparedzamā reakcija nebaida un netraucē. Tāpat kā nav iespējams spēlēt līdzās bērna lietišķajai nopietnībai, ja darāmais viņu patiešām ir aizrāvis. Tajos brīžos, kad bērni ir notiekošajā līdz galam iekšā, pietiek ar nelielu falšumu no aktieru puses, pavisam mazdrusciņ pārspīlētu entuziasmu vai draiskošanos, lai izrādes jaukums pazustu. (Kaut gan – laikam tiem, kas izrādi skatās no malas, nevis mīca, cep un gaida rezultātu.) Neiedomājami smalka ir robeža starp visai atšķirīgām lietām: rotaļāties ar bērnu kā līdzīgam ar līdzīgu, spēlēt bērnam vai spēlēt bērnu un bērnišķību. Ar to saulīti visādi gadījās.

 

Nesalīdzināmi atvērtāka bija igauņu dejotāju izrādes „Zuga zuug” struktūra. Tajā varēja iesaistīties ikviens (mazais) interesents. Trīs igauņu dejotājas bija aizkustinoši samācījušas visu, kas sakāms, latviski un godam tikai cauri ar pagaidām vienvalodīgo vai klusējošo skatītāju. Vilcieniņš (zug-zuug vai čuk-čuk-čuk, pieņemu) traucās no vietas uz vietu, pa ceļam iepazīstot, kādas lietas spēj izstrādāt rokas un pirksti, kājas, mugura un galva. Un šajā izzinošajā ceļojumā uzaicinātie dalībnieki – sic! – mācījās arī robežas: ciktāl izrādē drīkst piedalīties, izrādot savu iniciatīvu, un kurā brīdī jāpakļaujas kopējiem spēles noteikumiem.

Par festivāla būtiskāko notikumu man kļuva pašas apvienības „Nomadi” izrāde „Ziemas māja”. Pirms gadiem divdesmit, kad latviešu teātris tikko bija aicināts piedalīties starptautiskos projektos, mani pārsteidza skandināvu bērnu teātris, kur nebaidījās runāt par visai sarežģītām lietām, arī nāvi vai citādiem cilvēkiem, un darīja to ļoti mierīgi un godīgi. Cieņpilnā, nespēlējošā attieksme pret bērnu vienoja tās sen redzētās izrādes ar „Ziemas māju” un tās iemītniekiem – Mārtiņu Eihi, kas spēlēja Mārtiņu un vēl šo to, un Ģirtu Rāviņu Vecātēva un vēl dažās lomās. Uz skatuves paaugstinājuma bija tikai skapītis, kurā sākumā sarāvies sēdēja pārāk liels izaugušais Mārtiņš, bet pēc tam tajā uz plauktiņa dzīvojās Vecaistēvs – ar siksnu sajozts varens spilvens, jo opis jaunībā bijis cīkstonis, ar savu koķeti puķaino un ar krellēm rotājušos ķisentiņa Vecmāmiņu. Viņiem piedzima rotaļlācīte Māra. Pie viņas sākumā nāca ciemos visādi nesaderīgi lāči, Pūku ieskaitot, līdz atnāca otrs tāds pats, un viņi priecīgi pūta burbuļus tikmēr, kamēr lācītei Mārai piepūtās vēders – par ko Vecaistēvs bija brīdinājis! – un no tā izlīda… vēl viens lāčuks Mārtiņš. Tā sākās stāsts par vecātēva pēdējo ziemu, par to, ko viņš paguva iemācīt Mārtiņam, ko viņi paspēja kopā padarīt, par briesmām, no kurām varēja paslēpties zem Vecātēva rūtainās segas. Par šo izrādi varētu runāt kā par paraugstundu: kā atrast īsto intonāciju; kā vienkārši pastāstīt stāstu; kā paturēt acīs skatītājus un viņu līdzdzīvošanu; kā, jūtot, ka sekošana stāstam sāk nogurdināt, sarīkot uzmanības sacensības, lai neuzkāptu ledus čūskām – plaisām aizsalušā, ar krītu uz grīdas uzzīmētā dīķī; kā paieties līdzi skatītāju improvizācijai un pēc tam stingri pateikt – viss.

Varbūt pats galvenais izrādes pluss ir tās daudzie nozīmes slāņi: kur bērni redz tikai piena kanniņā kūstošus cukurgraudus, tur padomju laikus piedzīvojušie novērtē dramatisko stāstu, kā palaidņa puika intereses pēc akā samet silikātķieģeļus, ko kaimiņš sadabūjis mājas celšanai. Starp citu, māju uzceļ arī Vecaistēvs: aktieris pūzdams, elsdams paceļ savu skapīti un uzstutē uz ķebļa – valoda pati pasaka priekšā mīļu skatuves metaforu.

 

Otra smalka metafora ir sniegs. Pašā sākumā visi, kas vēlas, loka baltas papīra lidmašīnas, un, kad pienāk īstais brīdis, tās sāk snigt. Sniegs var būt arī balts kabatlakatiņš, ko Mārtiņš pārklāj nosalušam un kastītē ieliktam zvirbulim, cerībā, ka tas pavasarī atdzīvosies. Šo darbu un nedarbu laikā Ģirts Rāviņš aizvien biežāk parādās ar spieķīti, bet viņa spilvenlīdzinieks arvien vairāk guļ un neceļas. Līdz aktieri papurina viņa rūtaino sedziņu, pamet gaisā baltas dūnas, bet pašu villainīti pārsedz Vecamtēvam. Bet Mārtiņš aizdedzina Vecātēva doto brīnumsvecīti, kopā ar meitiņu skatās dzirkstelēs un saprot, ka tās tādas pašas sniegpārsliņas vien ir. Vēl pirms izdeg brīnumsvecīte, Mārtiņš atkal ir pieaudzis un ziema – galā. (Šajā brīdī esmu gatava mest teorētiskos ieročus krūmos un piekrist, ka teātris nevis kaut kā dalās, bet vienkārši ir vai – nav.)

Drusku pieaugušākam skatītājam bija domāta Liepājas „Goda teātra” izrāde „Tikai nesaki nevienam” – Rasas Bugavičutes luga Leona Leščinska režijā. Arī „Goda teātris” laikam ir atradis savu nišu, proti, pusaudžus, un var tikai apbrīnot aktieru Rolanda Beķera, Edgara Ozoliņa un Anetes Berķes pietāti, saprotot un nopietni izdzīvojot tīņu esības šausmas – sākot ar pumpām un beidzot ar izstumšanu no savējo loka. „Mēs tieši tā runājam, viss ir tieši tā,” sacīja režisora sešpadsmitgadīgais dēls. Vai te būtu kas piebilstams nemērķauditorijai? Vienīgi tas, ka, tiešā tuvumā ar „Ziemas māju”, šim iestudējumam pietrūka tā otrā slāņa, ko varētu tikpat labi nosaukt arī par māksliniecisku vispārinājumu. Bet tiešā runa bija laba!

Pavisam pieaugušajā festivāla daļā bija „Nacionālās attīstības plāns”, ko diemžēl neizdevās redzēt arī Valmierā. Uz VDT skatuves stundu garā izrādē elpu ņēma ciet mūsdienu cirks – „Vidū dzimušais” patiešām bija teātris, divu mākslinieku apbrīnojama partnerība, dialogs dejā un žonglēšanā, kopā paveicot aizvien sarežģītākus trikus. Galvenais – nebīstoties kļūdīties, jo neviena partnerība nevar būt ideāla. Ja kādam gadījās kļūdīties, artisti saskaņoti paņēma atpakaļ, izlīdzināja līdzsvaru un devās tālāk.

Valmieras integrētajā bibliotēkā piedzīvoju neparastāko no festivāla uzvedumiem – hepeningu „Klusais sējums”. Domāju, ka hepenings ir īstais, lai arī krietni sen no teorētiskās modes izgājušais apzīmējums, jo tas patiešām notika ar mani, ar meiteni, kas sēdēja līdzās, un droši vien vēl ar daudziem, kuri ļāvās. Kam? Hm… Sajūtu stāstam? Skaņu, redzes un pieskārienu vēstījumam, ko es (un ikviens pārējais – bet pilnīgi individuāli) sajutu un izveidoju, sekojot austiņās skanošas balss (bez dzimuma un vecuma) čukstus sniegtiem norādījumiem? Balss lika atvērt grāmatu, izlasīt noteiktu lappusi vai tikai kādu rindu, sajust ar plaukstu papīra lapas raupjumu un necaurlaidību, iedomāties dziļumu, ko nespēj sasniegt tauste vai redze, bet spēj – fantāzija. Kaut kā tā. Tiesa gan, kādā brīdī ieraksts aprāvās, un mēs ar kaimiņieni turpinājām lasīt uzdoto lappusi, līdz atnāca kuratore un pārtrauca mūsu jau mulso paklausību. Bet sākums bija vilinošs, lieku reizi izraisot strīdu pašai ar sevi – kur un vai vispār teātrim ir robežas. Jo formāli trīs pamatlietas: publika (es), spēlētājs (balss) un vēstījums (mana sekošana norādījumiem un to laikā iegūtā, arī izlasītā informācija) taču bija! Līdzīgu notikumu biju piedzīvojusi pirms gadiem pieciem citā festivālā, kad Šveices aktieru un režisoru grupa lika slēgtā telpā izvēlēties skaņu kaseti un tad ļauties neitrāli lasītai sarakstei – man trāpījās sekot divu homoseksuālu cilvēku dziestošās mīlestības stāstam uz Berlīnes aprakstu fona. Savu atmiņu ainas, vīna glāze, skumji vārdi… Toreiz pati uzstāju, ka uzvedumam jāpiešķir balva par teātra izpratnes maiņu.

Paliksim pie šā apzīmējuma. Izpratnes maiņa, man liekas, ir tas, ko pamazām mēģina paveikt „Nomadi”. Strādājot apzināti savrupi, orientējoties uz nelielu, personiski aptveramu auditoriju un audzinot par skatītājiem tos, kam sēdēšana teltī, dejošana un cepumu cepšana pagaidām ir tikai vēl viena rotaļa.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt