Ilze Kļaviņa 04.11.2013

Žanra maģija un robežas

Recenzija par Latvijas Nacionālā teātra izrādi „Sarkangalvīte un vilks” Elmāra Seņkova režijā

Nacionālā teātra jauniestudējums bērniem „Sarkangalvīte un vilks” ir tradicionālā sižeta pārcēlums, kas ar priekškara atvēršanās brīdi ieved fantāzijā. Tiesa, neiztrūkst arī sadzīviski skati, taču dominante ir nereālā pasaulē un tieši žanrs ir izrādes radošā panākuma atslēga.

Pasakas izvērsumu veidojuši jauni mākslinieki – dramaturģe Rasa Bugavičute, režisors Elmārs Seņkovs, kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo, scenogrāfs Reinis Dzudzilo un citi, rezultātā – iespaidīgs skatuviskais inscenējums un izdomas bagātība. Stilizācijas mērogi sniedzas neierasti plaši, no superaktualitātēm līdz gotiskiem simboliem, no horeogrāfes Elīnas Lutces mūsdienu skolas ierindas skašu inspirētiem uzstādījumiem un didaktiskām dziesmām līdz Edgara Mākena viduslaiku stilizācijai oriģinālmūzikā. Noslēpumaini baisu atmosfēru veido gaismu mākslinieces Kitijas Siliņas-Sējējas tumši zilās gaismas nianses un mašīnistu Māra Jaunzema, Arta Lejas darbs, skatuves pārvērtībām piešķirot ne vien tehnisku, bet arī emocionālu raksturu.

Kontrastu uzskaitījumu ir kārdinoši turpināt, tātad – te neiztrūkst darbošanās ar veselīgiem šokovitamīniem, prostatu dziedinošu kanēli, mezglu siešanas skolu, reālu velosipēdu, gigantiska izmēra sirds mulāžu utt. Intensitāte, ar kādu viss tīši eklektiskais kopums iedarbojas, var pat teikt, triecas auditorijā, spēj konkurēt (starpbrīdī dzirdētais komentārs – kakoi prikoļnij spektakļ krievu valodā apliecina tiešo trāpījumu mērķauditorijā) ar aktuālās informācijas straumi medijos. Iestudējums apliecina prasmi, par kādu daudzas citas bērniem veltītās izrādes var tikai sapņot, t.i., ar jaunajiem cilvēkiem saprotamu asprātību un košu detaļu palīdzību padarīt uztveramu būtisku tēmu.

Tēma – bailes un uzņēmība tās pārvarēt – vispārināta un pētīta dažādos aspektos. Jaunizveidotajā lugā pret bailēm un Vilku ir dažādas nostājas. Meža zvēru neizskaidrojamās bailes ir abstraktas, Māte sadzīviskās bailēs no huligānisma vēlas pasargāt Sarkangalvīti, visbeidzot – Medniekam Vilka gaļa ir tikai ēdiens. Kas vienam mīts, otram – patēriņa prece, multiviedokļu vienlaikus līdzāspastāvēšana ir tik tagadnīga.

Meža likumi valda bailīgā Zaķa meža parlamenta epizodēs, kas pievienotas lugai kā mūsdienīgā vilkzaķa konflikta iecēlums. „Kā var teikt, ka esmu ļauns, ja mani nepazīst?” saka Vilks, kurš rīkojas baisā ēšanas likuma pavadā. Sarkangalvītes ģimene dzīvo pēc ar sirds likumiem.

Darbība raisās šajos likumu džungļos, četrās darbības vietās un divos laikos – tagadnē un brīnumu laikos. Multielementu savietojumā saistošas ir dažas atsauces uz viduslaiku kultūru. Varbūt nejauši ir trīs paaudžu sarkanmataino dāmu raganiskie veidoli, taču meža pasaules (Baltā Truša klosteris? Bestiārijs?) kodeksos valda tā aprobežotā uzvedības reglamentācija, kas viduslaikos, kad noteikta tika pat atšķirīga maksa par atšķirīgu lamu vārdu lietošanu publiskā vietā, kāzu procesijas garums utt. Drīzāk viduslaiku māņticība nekā normas ir zvēru likumu būtība, piemēram, „ja mežā parādās vilks, tad jādara viss, lai no viņa tiktu vaļā”.

Izteiksmīgi ir priekšmetu nereālie izmēri un mērogi, tā, piemēram, izrādes sākumā milzīgas butaforiskas kājas liecina par sirreālām būtnēm, pēc brīža atklājot to īpašniekus – dziedošus dēmoniskus putnus ar lielām galvām. Groteskās formas raisa asociācijas ar holandiešu glezniecības skolu (Hieronīma Bosha, Pītera Breigela Vecākā) un tās audeklos sastopamajām cilvēkzvēru formām. Putni, kuri funkcionāli ievada, noslēdz un savieno ainas, atgādina viduslaiku ceļojošus muzikantus menestrelus ar monotonajiem un šķietami bezgalīgajiem ritmiem. Mūsdienīgajiem tekstiem cauri skan 14.gs. akordu posmi – nota contra nota – visas balsis identiskā ritmā.

Palielināti līdz alegorijas mērogiem ir ne vien ķermeniskie lielumi kā Vilka sirds un vēders, bet arī emocionālie – briesmas mežā, Vecmāmiņas neredzēšana/ aklums. Visdaudznozīmīgākais ir Vilka tēls, kas pietuvināts gotisko laiku pasaules valdniekam, noslēpumainam vampīram un pielīdzināts vilkatim, kura dubultseja – cilvēks-vilks – var attaisnot mulsinošo uzvedību, kāpēc tik pretējas ir briesmoņa attiecības ar Sarkangalvīti (I cēlienā atraisa rokas saites, II cēlienā apēd).

Izrādes struktūrā atklājas ne vien vampīrisms, bet arī vairāki citi fantāzijas jeb modernās pasakas žanra paņēmieni. Sarkangalvīte salīdzināma ar varoņfantāzijās tipisko (piemēram, hobits Frodo Bagins Tolkīna Gredzenu pavēlniekā) tēlu – naivais jaunais varonis, kas spiests doties nevienlīdzīgā cīņā pret skaitlisko vairākumu un no kura prasmes, apķērības, drosmes un citām individuālām īpašībām ir atkarīgs atbildīgs iznākums. Sarkangalvītes apgalvojums, ka Vilks nav ļauns, izraisa pagriezienu noburtajā baiļu pasaulē. Līdz galam tomēr nevar vienādot Sarkangalvīti ar varoni, jo meitenes teiktais neparedz tādas sekas, kādas iestājas. Tas tā nejauši notiek, piepeši paklausība nav vajadzīga, Zaķa autoritāte krīt, izceļas kas līdzīgs panikai. Sākas ķēdveidīga reakcija, kas pagriež darbību citā gultnē un iedarbina pretējus likumus. Zvēri sajūt, ka jāglābj Sarkangalvīte, un rīkojas (diemžēl neveikli) draudzības vārdā.

Meža zvēru uzvedībā ir arī vairākas komiskās fantāzijas pazīmes, kas liek personāžiem izskatīties kā hiperboliskām karikatūrām. Nervozi saspringtu lopiņu stumdīšanās atstāj slimīgu iespaidu, un mežs izskatās kā celmu, stumbeņu un sprunguļu džungļi. Tieši meža epizodēs neiztrūkst fantāzijas žanram tipiskās komiskās parodijas par mūsdienu absurdu, konkrēti – likumdošanas birokrātisko procesu, kura pārspīlēto svinīgumu demonstrē „parlamentārieši”. Nejēdzīgi, jo likumi tiek rakstīti valdošā Zaķa labuma mērķiem un pēc vajadzības, nevis rīcība seko likumu gudrībai.

Arī trešais modernās pasakas princips – šausmu fantāzijas doktrīna – izrādē parādās, īpaši izteiksmīgi Vilka pārdabiskā vēdera skatā. Šausmas modernajā brīnumā tiek konstruētas ar mūsdienu tehnikas palīdzību un interpretētas no mūsdienu redzes viedokļa, izrādē tā ir perfekta skatuves mašinērija.

Saskaņā ar Bārbalas Simsones pētījuma „Ceļš uz Viduszemi: literārās fantāzijas žanrs kā mūsdienu mīta ekvivalents” secinājumiem, fantāzijas literatūrā īstenojas filozofa Karla Junga kolektīvās zemapziņas tēze – mākslā atkārtotie, arhetipos iemiesotie iztēles tēli piesaista indivīda psihi mitoloģiskiem simboliem un palīdz izprast cilvēka dziļāko būtību.

Jāatzīst, šis iestudējums arī mani maģiski suģestē, skatoties divreiz, nepamet sajūta, ka notiekošais nav tikai tas, ko tu redzi, bet kas netverami vairāk. Aprakstot un tehniski analizējot, saproti, ka riņķo pa apli, tā arī nesniedzot kādu slāni dziļāk.

Aktieri izrādē, kurā viņu personāžu emocionālām izvēlēm nav ietekmes (izņemot Sarkangalvīti) uz dramatiskām situācijām un kuri pakļauti žanra rāmju sarežģītām struktūrām, darbojas komiskā atslēgā. Izcili tas izdodas Baltajam Zaķim (Aināra Ančevska tumīgais, omulīgais un pašironiskais tēls ir dzīvīgākais no meža iemītniekiem un arī izrādes aizraujošākā loma). Viltīgais Tītars, Bailīgā Ķirzaka, Saspringtais Ods, Prātīgais Bebrs pagaidām izstaro viena veida krāsas. Var būt, ka uztverei traucē kostīmu vienveidīgie pelēkie toņi.

Sirds likums visbrīnišķīgāk uzburts nelielajā epizodē, kurā Sarkangalvītes māmiņas (Daiga Gaismiņa) sirdi un pašu māmiņu aizved/ nolaupa lādzīgais Mednieks (Mārcis Maņjakovs), aizraujoši ir vērot, cik izjusti pīrādziņu cepēja gaidīt gaida laupīšanas brīdi.

Ingai Misānei titulloma der kā uzlieta, viņas tiešums, pašpārliecinātība, teatralitāte un kāpēcīša uzstājīgums rokrokā ar delverīgumu ļauj sirsnīgi līdzdzīvot meitenes piedzīvojumiem. Marija Linarte Sarkangalvītei piešķir apslāpētu dikciju, lietišķību, pašapmierinātību un līdz ar to noslauka krietnu kārtu pasakai tik nepieciešamā mirdzuma. Mājas uzlidošana vairs nešķiet lielāks brīnums kā lifta pogas piespiešana, Vilka spalvu mīkstums rādās svarīgāks nekā draudi nokļūt aiz tā un sirds mulāža tā arī neiešūpojas ritmā.

Izrāde sagādā daudz negaidītības, komisku brīžu, netrūkst šausmu elementu un valda kopīgs baidīšanās prieks. Pieaugušo pasaule salīdzināta ar briesmu pilnu, savādu likumu vadītu mežu, kurā ikviens mazais skatītājs, līdzīgi Sarkangalvītei, meklē īsto ceļu.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt