Gunta Sloga 14.11.2013

Nekādas satisfakcijas

Recenzija par Latvijas Nacionālā teātra izrādi „Satisfakcija” Dāvja Auškāpa režijā

Satisfakcija nav viegli sasniedzama. To jau pirms piecdesmit gadiem vienā no savām visu laiku leģendārākajām dziesmām secināja grupa The Rolling Stones. Šoruden satisfakcijas meklējumiem Nacionālā teātra Aktieru zālē pievērsies režisors Dāvis Auškāps. Viņš sava režijas diplomdarba izrādei izvēlējies krievu kultūras „universālā cilvēka” Jevgeņija Griškoveca radīto scenāriju tāda paša nosaukuma kinofilmai.

Scenārija sižets vienā teikumā būtu izstāstāms apmēram šādi: galvenie varoņi ir divi vīrieši, kas, noslēguši dīvainas derības, lielāko daļu laika pavada, dzerot visus restorāna bārā pieejamos alkoholiskos dzērienus pēc kārtas, un runā par dzīves jēgu. Iespējams, šī iemesla dēļ mana blakus sēdētāja savam bažīgajam līdzgājējam pirms izrādes čukst: „Tev patiks, šī ir izrāde večiem.”

Vīriešu pasaule

Tas, ka šī ir vīriešu pasaule, kļūst skaidrs jau pašā sākumā – izrādes darbība norit kādā būvniecības kompānijā, vienīgā sieviete šeit ir šauros svārciņos tērptā sekretāre (Līga Zeļģe, vēlāk izrādē arī – virtuves palīdze). Galvenie varoņi ir šīs kompānijas īpašnieks Aleksandrs Verhozins (Ivars Puga) un viņa „labā roka” Dima (Ivars Kļavinskis).

I. Pugas varonis šķiet teju izkāpis no Latvijas privātās dzīves žurnāliem. Viņš ir līdzīgs 90. gados līdz galam neskaidros apstākļos pie naudas tikušajiem uzņēmējiem, kas laika gaitā ne vien žurnālu lappusēs izrādījuši savas aizvien jaunākās sievas, bet arī milzu savrupnamus un citas “turīgo džentlmeņu komplekta” piederības zīmes. To ilustrē arī Verhozina stāsts Dimam par to, kā viņš nopelnījis pirmo naudu – krāvis arbūzus, dienas beigās pāris no tiem nozadzis un pārdevis. Pēc tam pamēģinājis darbu rūpnīcā, taču sapratis, ka labāk tomēr vēlas „vieglo” naudu.

Savukārt Dima nāk no pirmās ārzemēs izglītību ieguvušās jaunās paaudzes, kam daudz grūtāk tikt pie “vieglās” naudas, kas bija raksturīga 90. gadiem. Pirmo naudu viņš nopelnījis nopietnā darbā. Stāsta pamatā ir abu varoņu, arī abu paaudžu, cīņa, kas izvēršas derībās – uzvarēs un pie galvenās balvas (kā jau tas notiek „veču” pasaulē, balvā ir sieviete) tiks tas, kurš, visu nakti dzerot, „atslēgsies” pēdējais.

Kā tas raksturīgs virknei citu J. Griškoveca darbu – vai tās būtu izrādes, filmas, proza vai dziesmas – skarbi poētiskā stāsta centrā izvirzās mūsdienu urbānā postpadomju cilvēka garīgā krīze un vērtību meklējumi. Ticis pie sen sapņotajiem Rietumu standartiem, I. Pugas tēlotais varonis pārdzīvo jaunu krīzi, jo saprot, ka izsapņotā pasaule izrādījusies citādāka. Saldi sāpīgās sajūtas vēl vairāk pastiprina tuvošanās pusmūžam, kas nozīmē to, ka daļa iespēju palaistas garām un paša vainas dēļ sperti kļūmīgi soļi. Tāpat rodas apjausma, ka būtiskākais ir meklējams netveramajā un iracionālajā.

Apēst šineli

„Satisfakcija” ir lineārs stāsts, dramatiskais teātris, kura tapšanas gaitā režisors un aktieri rūpīgi izstrādājuši tēlus (tas sakāms ne tikai par galveno lomu atveidotājiem, bet arī par epizodiskajā Gio lomā esošo Mārtiņu Eglienu un Mārtiņa Upenieka būvdarbu vadītāju), tāpat kopējā koncepcijā ietilpst scenogrāfija (Aigars Ozoliņš) un kostīmi (Agnese Kaupere). Tomēr ne viss izrādes režijā ir gludi.

Iespējams, galvenais trūkumu iemesls meklējams pašā izrādes materiālā. Tam pamatā ir filmas scenārijs, bet ne viss, kas der kino, der arī teātra skatuvei. Tā, piemēram, izrādes sākumā galvenie varoņi īsā laikā pārvietojas, mainoties ainu un arī norises vietu virknei. Ja filmā šī ainu virkne palīdz radīt gan vides fonu, gan ieskicēt varoņu piederību noteiktam sociālajam slānim, tad izrādē tas ir citādāk. Piemēram, filmā “stroikas” aina norisinās daudzstāvu jaunbūves pēdējā stāvā, sniedzot panorāmisku skatu uz kādu Krievijas pilsētu, kas ļauj Verhozinam noskatīties lejā ar pārākumu kā vienam no vietējās sabiedrības mazajiem dieviņiem. Tas arī ļauj iezīmēt Verhozina hierarhiskās attiecības ar Dimu un tāpat sniedz ieskatu kaimiņvalsts būvniecības nozarē, kur mēdz valdīt korupcija un nolaidība. Taču izrādē, it īpaši ņemot faktu, ka tā notiek Aktieru zālē, I. Pugas un I. Kļavinska varoņu pārvietošanās maršrutā „birojs – būvlaukums – drauga Gio apciemojums – restorāns” izskatās pēc neveiklas staigāšanas no vienas telpas puses uz otru. Ja filmā ar montāžas palīdzību šīs ainas gludi savirknējas, tad D. Auškāpam panākt tikpat perfektu „montāžu” tomēr nav izdevies.

Otrs lielākais negludums ir paralēli abu varoņu sarunai notiekošais restorāna virtuvē, kur visai naktij nolīgtie darbinieki, garlaicības mākti, meklē visādus laika nosišanas veidus, ik pa laikam atjaunojot divu viesu dzērienu krājumus. Ja filmā pārslēgšanos no restorāna zāles uz virtuvi var atrisināt ar montāžu, tad izrādē to izlemts risināt ar scenogrāfijas palīdzību. Spēles laukuma centrā ir novietots galds, pie kura sēž Verhozins un Dima. Vienā spēles laukuma malā izveidota virtuve, kas, sākoties ainai, tiek izgaismota un kurā no kulisēm ienāk virtuves darbiniekus atveidojošie aktieri. Ja abi galvenie varoņi, prožektoriem izgaismojot virtuvi, paliek tumsā sēžot pie galda, tad, darbībai atsākoties spēles telpas centrā, virtuves darbinieki „noiet” no skatuves, tādējādi mazinot izrādes viengabalainību.

Taču tieši virtuvē, kā tas ir arī D. Auškāpa iestudējuma gadījumā, dažkārt notiek interesantākas lietas, nekā telpas centrā ritošie galveno varoņu pārspriedumi par dzīves jēgu. Piemēram, ilustrējot Dimas un Verhozina derību absurdumu, seko kāda virtuves darbinieka stāsts par šineļa apēšanu zaudētu derību dēļ. Tam seko arī apņemšanās izēst milzīgu katlu ar makaroniem. Jāpiebilst, ka arī virtuvē sievietei ierādīts vien otrais plāns – L. Zeļģe tēlo hierarhijā viszemāko virtuves palīdzi, kas īsina laiku ar tādām „sievišķīgām” lietām kā kāju nagu lakošana.

Kurš guva satisfakciju

Izrādes finālā, protams, kļūst skaidrs, kurš ir uzvarējis derībās. Taču gaidītās satisfakcijas nav. Tā vietā ir jāraud. Izrādes varonis apjauš, ka pilnīgu apmierinājumu iegūt nemaz nevar, tā savā ziņā ir bezizeja. Šajā gadījumā kļūst skaidrs, ka izrāde tomēr nestāsta ne par vīriešiem, ne sievietēm. Tā stāsta par jebkura indivīda vienkāršo un, dažkārt varētu šķist, pat banālo vēlmi saskatīt savai dzīvei jēgu un vērtību. Apjausmu, ka vienmēr mazliet pietrūks.

Taču izrādes noslēgumā arī top skaidrs, ka vismaz vienam cilvēkam jābūt apmierinātam. Tas ir šīs izrādes režisors, kurš ne tikai pierādījis, ka iespējams mainīt savu nodarbošanos un piepildīt sapņus arī tad, kad krietnu laiku dzīvē darīts kas cits. Viņš kopā ar savu komandu radījis rūpīgi gatavotu darbu. Tikai retais diplomdarbs arī spējis izpelnīties tik milzīgu mediju uzmanību, un te pie vainas nav daļas latviešu inteliģences un Prāta vētras fanu vidū iemīļotais J. Griškovecs, bet gan režisora raduraksti, tas ir, piederība Pētersonu dzimtai. Ja pirmajā brīdī varētu likties, ka tas ir papildu ieguvums režijā jaunienākušajam D. Auškāpam, tad patiesībā tas tikai radījis papildu nastu. Ņemot to vērā, visticamāk. kavēties šī brīža satisfakcijā nav laika.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt