Silvija Radzobe 17.10.2011

Starp mākslu un avangardu

Šajā rudenī Mārtiņa Eihes un Kristas Burānes dibinātā teātra grupa Nomadi atstājusi Ģertrūdes ielas teātri pārmēru augsto īres izmaksu dēļ un atradusi citu apmešanās vietu tai pašā kvartālā. Tagad Nomadi ar apzīmējumu Art House jeb latviskojot Mākslas māja, savu māksliniecisko produkciju piedāvā Ādmiņu ielā 4. Jaunās telpas savā ziņā ir visai iespaidīgas – ar savu izaicinošo estētiku tās viens pret vienu atgādina amerikāņu 20.gadsimta 60.gadu sākuma avangarda grupu izvēlētās darba vietas. Nomadu jaunais darbs Ādmiņu ielā 4 saucas Viss par mīlestību – to inspirējusi Viljama Šekspīra traģēdija "Romeo un Džuljeta". Nosaukums drusku mulsina, jo negribas ticēt, ka radošā grupa par mīlestību zina tik maz...

Antiestētiskā estētika

Pa izdrupušām kāpnēm uzejam cilvēku atstāta sētas nama trešajā, ja atmiņa neviļ, stāvā. Grūti pateikt, vai neremontētajās telpās senāk bijuši dzīvokļi vai kādas darbnīcas ar rūpniecisku ievirzi. Mazajā zālītē, kuras izmēri lieliski atbilst avangardiskiem teātra meklējumiem – te iespējams apmesties 40-50 skatītājiem – rindās izvietoti dažāda stila salasīti sēžamie, sākot no Vīnes krēsliem un beidzot ar padomju ēras kinoteātru un klubu kopā sastiprinātajām sēdvietām. Pustumsā vērojami melni nokvēpušie griesti un iespaidīgie fresku tipa melnbaltie gleznojumi uz sienām, kas attāli atgādina Bosha stilizācijas – melnos apmetņos ģērbtu cilvēku ekstātisks gājiens, kura vidū šķita vīdam Nāves tēls. Ar savu semiotisko daudznozīmību gluži vai fascinē skatuve: tā ierīkota, izlaužot ķieģeļu sienu uz blakus istabu – saglabātie izrobota mūra fragmenti ļauj teātri tulkot īstā simbolisma garā kā ietiekšanos paralēlās eksistences telpā. Sēžam virsdrēbēs, jo nav silts, kaut arī par dažiem grādiem tomēr siltāks nekā uz ielas.

Diemžēl nav programmu. M.Eihe saka: šim mērķim neesot naudas (nepārliecinošs arguments, jo, lai izprintētu no datora pārsimt lapiņu, nekādi milzīgie kapitālieguldījumi nav vajadzīgi), kā arī katrā izrādē piedaloties citi no skatītāju vidus izraudzīti izpildītāji, kuru vārdi iepriekš nav zināmi (lai nu tā būtu). Pirms teātra apmeklēšanas informāciju par jauno izrādi iespējams gūt vienīgi no interneta. Te uzzinām, ka radošo komandu veido režisors Mārtiņš Eihe, mūzikas autors un izpildītājs Edgars Rubenis, aktieri Gints Andžāns, Inese Pudža, Aigars Apinis. Un, ak jā, „dramaturģe Krista Burāne/V.Šekspīrs”. Tieši tā tur rakstīts, citēju precīzi. Pat ja iecerēts kā joks, man personiski tas nešķiet īpaši izdevies.

Mazajā, virs telpas grīdas nedaudz paaugstinātajā skatuvītes telpā atrodas mūzikas instrumenti, pie aizmugurējās sienas piesprausts ekrānam līdzīgs balts palags. Uz skatuves malā ierīkotās platformiņas novietota grāmata - „Romeo un Džuljetas” jaunākais izdevums latviešu valodā, kā arī vairākas aprakstītas A4 formāta lapas. Cits pēc cita ar pārtraukumiem skatuvē kāpj izrādes dalībnieki – viņi ģērbušies ikdienišķās mūsdienu jauniešu drēbēs: visiem neiztrūkstoši ir adīti džemperi vai jakas. E.Rubenis sāk improvizēt uz sintezatora, G.Andžāns ķeras pie elektriskās ģitāras, I.Pudža nosēžas pie sitaminstrumentiem – bungām un šķīvjiem. Jaunieši dzer minerālūdeni, garlaikoti čabinās ar čipšu vai citu sneku paciņām, apmaina īsām lietišķām replikām. I.Pudža vairakkārt jautājošā intonācijā mudina: „Sāksim? Vai sāksim? Nu sāksim taču!” No šīm un vēl citām skopajām replikām rodas iespaids, ka esam liecinieki jauniešu mūzikas ansambļa mēģinājumam. Notiek gatavošanās ierakstam, iespējams, pirmajam. Visus satrauc solista kavēšanās. Līdz ierodas arī viņš – A.Apinis tam piešķīris agresīvu, kašķīgu noskaņojumu, kāds varētu būt nelaikā no paģiru izgulēšanas pieceltam cilvēkam. Par to, ka apstākļi varētu būt tieši šādi, liecina ne tikai viņa nīgrā seja, bet arī ilgi nemazgātie un neķemmētie mati.

Māksla – rīkotāja

Solists grupas muzikālajā pavadījumā sāk dziedāt balādiska stila dziesmas ar tekstiem no "Romeo un Džuljetas". Tās ir skaistas. Taču ne tas ir galvenais. Galvenais ir tas, ka mūzikā iegremdētajiem Šekspīra tekstiem raksturīgās jūtas – mīlestība, greizsirdība, melanholija, agresija un naids – pamazām pārņem arī šīs mūzikas un dziesmu izpildītājus. (Līdzīgi kā mēra baciļi no atraktiem kapiem.) Tā M.Eihe vismaz divos aspektos realizē modernismam raksturīgos priekšstatus par mākslas un mākslinieka attiecībām. Pirmkārt, māksla nav racionāla, bet metafiziska parādība. Otrkārt, nevis mākslinieks valda pār mākslu, bet māksla – pār mākslinieku, izrīkojoties ar viņu visnegaidītākās formās un veidos. Acīmredzot šis mākslas koncepts M.Eihem ir ļoti tuvs, ja viņš to realizē vismaz jau otro reizi; iepriekš - Liepājā iestudējot G.Priedes lugu „Trīspadsmitā”.

I.Pudža pamazām vēršas mūsdienu Džuljetā, bet G.Andžāns – Romeo. A.Apinis, kā vēsta interneta informācija, ir vesela tēlu kolektīva, pie kura pieder Aukle, mācītājs (domāts mūks Lorenco?), koris, iemiesotājs. (Man drīzāk likās, ka aktiera agresīvi un ekscentriski ievirzītajai skatuves eksistencei vairāk atbilst „kašķis” Tibalds vai satraucošas vīzijas redzošais jokdaris Merkucio.) Sarežģīto uzdevumu – eksistence divās lomās (mūsdienu mūziķis un Šekspīra tēls), plastiski un bez aizķeršanās pārvietojoties no vienas uz otru, nevainojami veic G.Andžāns.

Tradicionālas vērtības

Aktieris ideāli realizē, cik saprotu, vienu no galvenajiem režijas nolūkiem – radīt priekšstatu, ka mūsdienu jaunieši ne ar ko nav ne sliktāki, ne labāki par 16.gadsimta puišiem un meitenēm. Ka cilvēku sabiedrībā ir arhetipiski uzvedības modeļi, kas ir mūžīgi un katrā laikmetā atkārtojas atkal un atkal no jauna. G.Andžāna atveidotais puisis veido labu duetu ar I.Pudžas meiteni. Viņš – sirsnīgs, harmonisks, kautrīgi atklāts, drusku bērnišķīgs, ļoti dabisks. Viņa – vairāk pieredzējusi, racionālāka, nedaudz skeptiska, ilgi ar interesi, bet neticību vēro Sergeja no Purvciema (tā nosaukts G.Andžāna varonis) it kā netieši, bet grūti pārprotamās sev adresētās jūtas, līdz notic. Un – „pārvēršas” Džuljetā. Tas, ka aktieri tikai tad pārmiesojas Šekspīra varoņos, kad noticējuši sev vai partnerim, viņu skatuviskajai eksistencei piešķir svaigu patiesīgumu, iznīdē melus, kas teātrī bieži vērojami, kad aktieri seko tikai tekstam, nevis tēlu reālo jūtu īstenībai. (Tieši šo abu aktieru sadarbībā ar režisoru sasniegto meistarības pakāpi es jaunajā uzvedumā vērtēju visaugstāk.)

Nedaudz mulsina izrādes nosaukums – Viss par mīlestību. Negribas ticēt, ka radošā komanda tik maz zina par mīlestību, lai nopietni uzskatītu, ka tas, kas šoreiz par to pateikts, patiešām ir viss. Atbilstošāks, jo taisnīgāks liktos kāds no tādiem nosaukumu variantiem kā Drusku par mīlestību, Šis tas par mīlestību vai Arī par mīlestību. Izrādē reāli redzam mīlestības dzimšanu. Tas, protams, nav maz. Un uz skatuves to patiesi attēlot nepavisam nav viegli. Bez tam tas notiek gudri, kā bieži vien ir reālajā dzīvē: Romeo-Sergejs nevis kvēlos vārdos zvēr mīlestību, bet runā pavisam par ko citu – kā viņš savai pirmajai mīlestībai Agnesei uzrakstījis mīlestības vēstuli un kopā ar draugu slēpdamies nesis to nodot. Puisis runā par Agnesi (tā izrādē pārkrustīta Romeo pirmā mīlestība Rozalīna), bet domā par „Džuljetu”. Un viņa pēc pavilcināšanās to uztver un saprot. (Sergeja monologā pat apbrīnojami organiski miksēts Šekspīra teksts ar mūsdienu jauniešiem raksturīgo izteiksmes stilu.) Taču tālāk ar šo mūsu acu priekšā dzimušo mīlestību nekas nenotiek – tā neattīstās un pat neiet bojā, jo izrādes veidotāju interese pārsviežas uz pavisam citiem objektiem un tēmām, ko diemžēl ne vismazākajā veidā nav izdevies saistīt ar mīlestības atspoguļojumu.

Avangards: provinciāls vai bērnišķīgs?

Izrādes vājākais posms saistās ar tās ideoloģisko uzstādījumu, kas, cik saprotams, bijis iecerēts kā pats oriģinālākais – Monteki un Kapuleti dzimtu naidu bijusi iecere aktualizēt, transponējot šo savstarpējās neiecietības kompleksu uz krievu un latviešu attiecībām mūsdienu Latvijā. Personiski man pret šādu ieceri nav nekādu iebildumu: tieši otrādi – uzskatu šo tēmu par aktuālu un nopietnas analīzes vērtu. Un kāpēc lai to nedarītu ar „Romeo un Džuljetas” palīdzību? Manās acīs nav lielas nozīmes pat tam, ka šāda iecere nav oriģināla - līdzīgu versiju visai atzīstamā līmenī realizēja režisors Valentīns Maculēvičs, kā izrādās, ļoti tālajā 1989.gadā Valmieras teātrī, kur „Romeo un Džuljetu” iestudēja kā mūziklu, interpretējot Monteki kā sava laika latviešu, bet Kapuleti – kā krievu ģimenes pārstāvjus. (Sarunā ar skatītājiem pēc izrādes M.Eihe teica, ka viņam par šādu V.Maculēviča izrādi nekas nav bijis zināms.) Galvenais taču – kādā līmenī iecere realizēta.

G.Andžāns runā nevis krievu valodā, kā sola teātris, bet ar nevainojami imitētu krievu akcentu, lietojot tikai retus krievu vārdus. (Aktieris to dara tik pārliecinoši, ka es viņu pat sākumā nepazinu – domāju, ka šai lomā kāds talantīgs Kultūras akadēmijas krievu aktieru kursa students.) A.Apinis, iemiesojies kādā no sava kolektīvā tēla hipostāzēm (neuztvēru, tieši kurā), reiz nicinoši nosauc G.Andžāna Sergeju par krievu – tas ir ļoti agresīvi, rupji, kā lamuvārds, kā pļauka. Liek sarauties. Taču tā paliek kā darbībā neturpināta atstatu stāvoša epizode. Tekstuāli netieši tā paturpināta vienīgi I.Pudžas varones liriski pašironiskajā replikā – „kāds man liktenis - mīlēt okupantu”. Līdz ar to man tiesības secināt, ka par latviešiem-krieviem nav pateikts pat kaut kas (pretēji, kā tas ir ar mīlestību).

Pēkšņi, apmēram pēc stundas, it kā aktieriem būtu apnicis spēlēt, A.Apinis no skatuves nokāpj skatītāju telpā un ar rokas mājienu no publikas rindām izsauc astoņus skatītājus – vīriešus, pastiprinot savu aicinājumu ar vārdiem: „Nāciet! Jūs man esat vajadzīgi.” (Kas notiek, ja tik daudz vīriešu nav ieradušies, ienāca prātā.) Astoņi brīvprātīgie tiek aizvesti uz aizskatuves telpu, kā vēlāk redzams, tur viņi ieģērbti armijas aizsargkrāsas raibajos tērpos, ķiverēs ar aizsargbrillēm, katram rokā iedots ložmetējam līdzīgs (rotaļu?) šaujamais. Kamēr turpinās šī ne pārāk zibenīgā norise, minūtes 6-7 sēžam un gaidām, vai un kas notiks: mums nekas nav paskaidrots, bet darbība uz skatuves izbeigusies. Pēkšņi uz palaga-ekrāna skatuves dibenplānā kļūst redzami videokadri, kuros dīvaini saģērbtie astoņi skatītāji (jāpieņem, ka tie ir viņi, jo zem kaskām jau tos nevar atpazīt) diletantiski imitē šaušanu, mērķēdami cits uz citu. Tas raisa neērtības sajūtu un ir drusku smieklīgi. Tobrīd jau mēs vēl nezinām, ka astoņi rekrūši, krietni izšaudījušies, līdzīgi ievainotajiem iztenterēs uz skatuves un neveikli pakritīs nāves miegā - kur kurais. (Tas, protams, ir vēl smieklīgāk.) Viņi tik pārliecinoši ir miruši, ka dažs nav gatavs atmosties, pat atskanot obligātajai skatītāju nodevai - aplausiem. Teātra radošajai grupai, kā varam lasīt interneta mājaslapā, šķiet, ka aprakstītās norises „katru izrādi pārvērš unikālā, otrreiz neatkārtojamā hepeningā”. Man tā nelikās. Bet kādam četrdesmitgadīgam vīrietim, kurš bija piedalījies „šaušanā”, iespējams, tā likās. Režisora iniciētā pēcizrādes sarunā viņš izteica cerību, ka varbūt šovakar būs izārstējies no kādas bērnības traumas, kas viņam allaž vasarās liek gribēt šaut uz suņiem...

Nevar noliegt - ar video projekciju palīdzību iespējams paplašināt teātra telpu - gan fiziskā, gan garīgā aspektā. To darījuši gan Kristians Smeds, gan Kristofs Martālers, gan Roberts Vilsons, gan Alvis Hermanis. (Protams, ne jau viņi vien.) Nomadu iestudējumam diemžēl šoreiz pietrūkusi kā prasme, tā veiksme.

Droši vien Mārtiņam Eihem nepatiks to dzirdēt, bet šoreiz viņa nopietnākie sasniegumi saistās ar tradicionālā teātra sfēru – kvalitatīvais darbs ar aktieriem, nevis avangardiski iecerēto V. Šekspīra lugas kopējo interpretāciju, kur liela nozīme paredzēta hepeningam.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt