Baiba Kalna 27.12.2011

Vējkalnu mantinieki

Ingas Ābeles lugas “Labās asinis” iestudējums Rīgas Krievu teātrī iekļaujas teātra mākslinieciskā vadītāja Igora Koņajeva repertuārpolitikas uzstādījumā par mūsdienu autoru darbu nepieciešamību uz teātra skatuves. Latviešu oriģināldramaturģijas parādīšanās RKT afišā ir gana rets un intriģējošs fakts, kaut gan “Labās asinis” nav pirmā Ingas Ābeles luga, kas uzvesta šajā teātrī. 2004. gadā te tika iestudēts "Jasmīns", abas šīs lugas krievu valodā tulkojis Roalds Dobrovenskis. "Labās asinis" RKT iedzīvināt uzaicināta "brigāde" no Dailes teātra - režisors Mihails Gruzdovs, kura RKT Mazajā zālē iestudētā "Starpstacija" pagājušajā sezonā kļuvusi par vienu no pieprasītākajām izrādēm, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, muzikālā noformējuma veidotājs Juris Vaivods un horeogrāfe Inga Raudinga.

“Labajās asinīs”, kas pamatoti dēvējama par dzimtas sāgu, caur vienas ģimenes vairāku paaudžu likteņiem iezīmējas būtiski mūsu tautas un zemes vēstures grieži. Arī šajā, līdzīgi kā citās Ingas Ābeles lugās, ikdienišķais savijas ar iedomāto, mūsdienu pasaules reālijas - ar sirreālās poētikas elementiem un simboliskiem tēliem noslēpumainā, daudzveidīgi šifrējamā mājienu sērijā. Darbs iesākas ar ciltsmātes –94 gadus vecās Vējkalnu Glorijas (Dana Čerņecova vai Svetlana Voroņecka) – aiziešanu mūžībā. Viņas mājās - dzirnavās, kuras Glorijai izdevies noturēt cauri visu varu un juku laikiem, pulcējas radi: bērni un mazbērni. Vienīgi Glorijas karsti mīļotais mazdēls dzejnieks Georgs Mellers, kuru Glorija uzaudzinājusi, netic vecmāmuļas nāvei. Un tiešām notiek brīnums, ne velti lugas žanra apzīmējums ir dzīve - sapnis. Glorija atdzīvojas, lai pastāstītu par savu dzīvi, mīlestību un to, kā saglābusi dzirnavas. Viņas trīs bērnu tēvi pārstāv katrs savu laikmetu - vecais saimnieks, no kura viņa mantojusi dzirnavas, mežabrālis, kuru vienīgo viņa mīlējusi, un čekists, kurš Gloriju paglābis no izsūtījuma uz Sibīriju. Lugas teksts ir polifonisks, piesātināts ar zīmēm un alūzijām. Šeit apvienojas filozofiska līdzība un melnais humors, smeldzīgs lirisms un ironeska. Inga Ābele lugu rakstījusi par Mājām, Mihails Gruzdovs šajā tēlā personificē Latviju.

Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis izrādei izveidojis skaistu, tēlainu scenogrāfiju. Pāri visai skatuvei, meistarīgi izgaismoti (gaismu mākslinieks Igors Kapustins), plešas vējdzirnavu spārni, sadalot telpu vairākās horizontālās un vertikālās plaknēs un iezīmējot milzīgu krusta zīmi. Režisors un iestudējuma radošā grupa respektējuši dramaturģes vēstījuma stilu, akcentējot mūžsenos jautājumus par cilvēka mūža piepildījumu un nespēju vai neprasmi būt patiesi laimīgam, par ilgām un sapņiem, kuros ikdiena ienes savas korekcijas, par to, ka "vienkāršais cilvēks" visos laikos tiek malts vēstures dzirnakmeņos un sievietēm vienmēr nākas kādam atbildēt, kur ir viņu vīrieši, agrāk meklēti kā tautas ienaidnieki, citādi domājošie utt. Tā ir spēle pāri laikiem, ar atsevišķu tēlu palīdzību sasienot pagātni, tagadni un nākotni neatšķetināmā mezglā. Spēle, kurā cīnās asinsbalss un cilvēciskā būtība, jūtas, prāts un pienākums, ideāli un reālā dzīve. Ainām kā kaleidoskopā nomainot citai citu, atklājas dzīves šķērsgriezums, kas uzrunā ar savu patiesīgumu un jūtu atkailinātību.

Iestudējuma pirmā daļa gan pagaidām vairāk izskan kā prologs, kurā tiek iezīmēti dotie apstākļi un tēli, kā arī izstāstīta dzimtas apjomīgā vēsture, stāstījumu ne vienmēr spējot sasaistīt ar darbīgu emocionalitāti. Blīvs dramatisks nospriegojums tiek panākts galvenokārt izrādes otrajā daļā – caur tēlu attiecībām un darbību. Lielā mērā pateicoties aktieru Aleksandra Maļikova (Mellers) un Andreja Možeiko (Juris) intensīvajai saspēlei, kā galvenais izrādē izvirzās konflikts starp garīgo un pragmatisko dzīves skatījumu, starp savējo un svešo, mājām un pasauli. Aleksandra Maļikova aizrautīgais ideālists Mellers spēj izraut no nāves Gloriju, apburt apkārtējos ar savu dzeju, gadiem meklēt iedvesmu un harmoniju, sapņot par dzirnavu atjaunošanu, tomēr īstenot sapni reālajā dzīvē nespēj. Izrādes veidotāji uzsver – dzejnieki aiziet, bet viņu vietā nāk pragmatiski, ciniski biznesa cilvēki, kuri nereflektē, bet kuriem ir dzelžains tvēriens. Tādi kā Andreja Možeiko pārliecinoši nospēlētais Juris, kurš dzirnavās ierīko viesnīcu, blakus tai slēpju trasi, kā arī mednieku namiņu, lai apkārtnē varētu šaut briežus. Arī Mellera sievai Ninevijai (Ņinai) un visai lielajai ģimenei viņš nodrošina stabilu un pietiekami pārtikušu dzīvi. Vienīgi Ņinai (smalks, jutīgs Veronikas Plotņikovas aktierdarbs) šī vienkāršā un pareizā dzīve drīz kļūst par elli. Personāžu cilvēciskās attiecības veidojas disharmoniskas un mokošas, un ne luga, ne izrāde nepiedāvā vienkāršas atbildes uz smagiem jautājumiem, kuros saskatāmi tiklab čehoviskie "Ķiršu dārza", kā universāli arhetipiskie motīvi. Kā ietilpīga zīme visaptverošai vērtību skalas devalvācijai un relativitātei ir saimes galds, pie kura ģimene gan notur maltītes un saka pateicības vārdus Dievam, gan pa galdu tiek lēkāts un staigāts ar kājām.

Šī ir ļoti ansambliska izrāde. Uz skatuves ir vienpadsmit personāži, viņu lomās aizņemti galvenokārt jaunākās paaudzes aktieri, kuri saviem tēliem paredzēto telpu apdzīvo ar dažādām sekmēm un atšķirīgu intensitāti. Vējkalnu saime piedāvā mūsu sabiedrības gadsimtu mijas un jaunā gadsimta sākuma kolorītu portretējumu. Glorijas un čekista meita Žanna (Jeļena Sigova) no lietišķas biznesa haizivs kļuvusi par zāļu sievu, vārdo un ārstē sirdzējus. Viņas vīrs Bertolds (Jevgeņijs Čerkess), agrāk piesavinājies baznīcas naudu, tagad, lai izpirktu grēkus, ciemā vēlas uzcelt mazu baznīciņu. Dzirnavu vecā saimnieka dēls Osvalds (Aleksejs Korgins) savulaik brīvprātīgi devies uz Černobiļu, kur pazaudējis kāju, nu kopj savu slimo sievu Neli (Olga Ņikuļina), kura mirst un tad līdzīgi kā Glorija atkal atdzīvojas. Jekaterinas Frolovas iznācieni vietējās dažādu jomu aktīvistes, apbedījumu biroja darbinieces un vienlaicīgi izvadītājas Laimas lomā ir spožas izrādītes izrādē. Šeit nav viennozīmīgi labo un slikto, raksturi intriģē ar savu apjomīgumu un dažkārt arī neizskaidrojamību, kā jau dzīvē mēdz būt.

Mellers pēc pieciem tuksnesī pavadītiem gadiem tomēr atgriežas dzirnavās, lai pēc tam aizietu atkal. Šķiet, tagad jau uz visiem laikiem. Iestudējumā akcentēts, ka vēlmi bēgt no mājām rada ne tikai dzīves jēgas un harmonijas romantiskie meklējumi, bet arī ģimenisko saišu sairums un šodienas mājvietā valdošais caurvējš. Zīmīgi, ka Melleram seko arī abi jaunieši – Mellera un Ņinas dēls Sebastiāns (Sergejs Marčenko) un Mellera māsīca Sofija (Anastasija Timošenko) – vienīgie, kuru dzīslās tek labās asinis. Tās, autoresprāt, ir tikai tiem, kuri dzimuši mīlestībā. “Kā viss mājā nolaists, vajag sakārtot,” izrādes nobeigumā teic augšāmcēlusies Nele. Un mājā palikušie dzirnavu iemītnieki, neraugoties uz visu, kas bijis, tomēr atkal ķeras pie darba.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt